Retro fīderis.

Fīderis 19. gadsimtā (L.P.Sabaņejevs)

...angļi pielieto vēl vienu gruntsmakšķerēšanas paņēmienu, kurš tiek īstenots sekojoši: apmēram pēdu (30.48 cm) virs āķa auklā ar divu cilpu palīdzību iesien nelielu sprungulīti vienas collas (2.54 cm) garumā. Tad ņem tīra un mīksta māla piku, kuras izmērs ir no valrieksta līdz apelsīna lielumam. Mālam pievieno mušu kāpurus, labāk beigtus, par cik dzīvie, atbrīvojušies no māla lodes, ātri ierokas dūņās, vai slieku gabalus (atkarībā no tā, ko grasās spraust uz āķa) un uzmanīgi apmīca mālu ap sprunguli. Āķis ar pavadiņu tiek viegli iespiests mālā tā, lai ēsma būtu nedaudz redzama, un tad lodi iemet vajadzīgajā vietā, bet ne tālu no krasta vai laivas. Kad lode nolaižas uz grunts, to pamazām izskalo ūdens, aiznesot līdz ar mālu arī piebarošanas ēsmu, kuru tas satur. Zivis tuvojas māla pikucim, sāk to knibināt, pie tam neizbēgami uzduras ēsmai un satver to. Zivs pieķeršanos makšķernieks sajūt ar roku, kurā auklu tur nedaudz nostieptu. Viņš piecērt un līdz ar to atbrīvo auklu no māla atliekām.

Makšķerējot šādā veidā var izmantot arī pludiņu. Parasti attālums starp pludiņu un māla piku pārsniedz ūdens dziļumu konkrētajā vietā divas pēdas (60 cm). Pludiņš peld pa straumi, kamēr aukla starp to un lodi nostiepjas, par cik lode no vietas nekustās vai kustās ļoti maz. Skaidrs, ka šādos apstākļos ir redzama vismazākā cope.

Francijā šo visai praktisko gruntsmakšķerēšanas paņēmienu pielieto vairumam zivju, kuras barojas no grunts, makšķerēšanai, un realizē ar dažām asprātīgām izmaiņām, kuras tiek realizētas dažādos veidos: lieto garu makšķeri ar pludiņu vai bez tā, īsu gruntsmakšķeri, kuru tur rokā un vairākas iemestas gruntenes Uz garām makšķerēm ķer dziļumā ne mazākā par 2 metriem, pa taisno, t.i. aukla ir vertikāla vai gandrīz vertikāla. Viegls pludiņš tiek izmantots tikai lēnā straumē un kalpo drīzāk auklas noturēšanai vertikāli, nevis kā copes signalizators. Ķērienu sajūt nepastarpināti caur kātu. Pēdējais ir jātur pēc iespējas tuvu ūdens virsmai. Uz āķa sprauž 3-4 mušu kāpurus un iespiež māla lodē valrieksta lielumā, kurā iepriekš iemīcīti 20-30 mušu kāpuri, pārsvarā tā, lai ēsmas lielākā daļa būtu paslēpta mālā. Citi franču autori (Liersel) iesaka ķert ar garākām auklām (4-5 m dziļumā auklas garumam jābūt 8.5-10.5m) un nelielu, 7-8 cm attālumā no āķa, kurš piesiets tieši pie auklas, bez pavadiņas, piestiprinātu svariņu. Svariņš tik iespiests baloža olas lieluma māla lodē ar 20-30 mušu kāpuriem. Šo lodi uzmanīgi iemet tālāk no krasta vai laivas tādā veidā, lai makšķeres spice gandrīz skartu ūdeni. Pēc 8-10 minūtēm māls noskalojas un tiek nomainīts pret jaunu.

Uz rokas grunteni ķer tikai no laivas. Šim mērķim izmanto tikai īsus kātus no vaļa ūsām, ap 30 cm garumā, kuri iestiprināti 25 cm garā korķa, retāk, koka rokturī. Dažreiz rokturim pieliek riņķi aptuveni 5cm diametrā, kurā iebāzt pirkstu. Tas tikai tādēļ, lai liela zivs nevarētu izraut makšķeri no rokām. Aukla arī 8.5-10.5m gara. Uz āķa sprauž 8-10 mušu kāpurus, aizķerot tos aiz galvas. Viegls svariņš, kurš atrodas 10 cm attālumā no āķa notur nelielas vistas olas izmēra māla lodi. Gruntenēm ar zvaniņiem ir ļoti garas auklas, līdz 20 un vairāk metriem. Svariņu izmanto reti. Tā vietā nelielā attālumā no āķa parasti atrodas korķa gabaliņš, kurš arī kalpo par māla lodes ar mušu kāpuriem noturētāju. Auklu savāc cilpās un iemetienu izdara parastā veidā, iepriekš aprēķinot vajadzīgo atvēziena spēku, bet makšķeri ar metāla durkli iesprauž krastā vai laivas grīdā. Parasti ķer uz 2-3 šādām makšķerēm. Cope un pieciršanas brīdis tiek noteikts pēc zvārgulīša vai zvaniņa skaņas. Ja zivs, izjaucot lodi, nav paņēmusi ēsmu vai, ja lode sabrūk ātrāk, korķis uzpeld un paceļ āķi. Svariņš var tikt aizstāts ar korķi arī ķerot uz garajām un īsajām makšķerēm, bet tam, protams, nav tik lielas nozīmes, kā šajā gadījumā. Mariceau iesaka ķert ar diviem āķiem tā, lai viens būtu virs, bet otrs – zem korķīša. Visos gadījumos cenšas mest vienā un tajā pašā vietā, kas neprasa paskaidrojumus. Turpat pa retam met piebarojamo barību, arī māla bumbās, bet daudz lielākās – divu dūru lielumā, pie tam, mālam dažreiz piejauc sausus zirga mēslus, kas arī kalpo zivju pievilināšanai. Ķer pārsvarā vakarā un naktī. Pievēršu mūsējo gruntsmakšķerēšanas piekritēju uzmanību šīm metodēm, kurās tik asprātīgi apvienotas ēsma un svariņš- piebarošana. Nav nekādu šaubu, ka pie mums tās var tikt sekmīgi pielietotas ālantu, plaužu un citu zivju makšķerēšanai un ir daudz labākas par mūsu. Mušu kāpurus ar sekmēm var aizvietot trīsuļodu kāpuri un tārpu gabaliņi.