Tā sapalus ķēra pirms 120 gadiem. (L.P. Sabaņejevs) fragments Nr.3

Sapalu makšķerēšana vasarā ir vēl daudzveidīgāka. Bez pieminētajiem ķeršanas paņēmieniem un ēsmām, tos ķer arī lietojot par ēsmu maizi, zīdaļģes, ogas, sieru, lielākoties ar pludiņu, sienāžus - ūdens virspusē no krasta vai laivas, dēles, vaboļu kāpurus un visvairāk - vēžus.
Uz maizes ēsmu sapali ķeras tikai apdzīvotās vietās, tur, kur ir pieraduši pie šādas barības,- pilsētās, ciemos, pie dzirnavām. Vislabāk ir ķert sapalus klusās un dziļās vietās, zem tiltiem, plostiem, dzirnavām, tāpat pie laipām uz gruntsmakšķeri, parastu makšķeri vai arī ar garu makšķeri, bez pludiņa, ar vieglu svariņu un īsu auklu - ne garāku par kātu. Par ēsmu kalpo rupjmaize vai baltmaize, kurai nebūtu slikti pievienot dažādas smaržvielas un eļļas, vai samīcīt kopā ar Šveices vai zaļo sieru bumbiera vai rieksta lieluma lodītes veidā. Dienvidos sapalus ķer uz „galušku" un kviešu mīklu, pie mums, Maskavā, dažreiz uz kliju pankūkām, kuras sagrieztas gabaliņos. Uz kviešu, rīsa graudiem un zirņiem sapali ķeras slikti, pārsvarā zem dzirnavām un arī tad, ķert tos uz sīku ēsmu un attiecīgi maziem āķiem ir visai neparocīgi.
No citām augu valsts vasaras ēsmām ir jāpiemin zīdaļģes uz kurām, tomēr, ķeras pārsvarā nelieli sapali. Makšķerē ar pludiņu klusās vietās, aiz sēkļiem, straujtecēm un tiltiem tāpat kā raudas, tikai āķis ir jāņem lielāks un aļģu šķipsna - biezāka. Vācija vietām visai sekmīgi ķer (uz gruntsmakšķeri) spraužot uz āķa nelielu, ne līdz galam vārītu kartupeli, kurš diezgan labi turas uz āķa. Pieminēšu, ka kartupelis var kalpot arī dažādu prāvu zivju kā, karpas, ālanti un upes barbes, piebarošanai. Kā viena no labākajām, lai gan arī viena no neparocīgākajām, ēsmām kalpo jau pieminētie kaņepju un linu kliju raušu gabali.
Rietumeiropā ir visai izplatīta ēsma sapalu ķeršanai ir ogas, pārsvarā ķirši. Pie mums šī ēsma ir gandrīz nepazīstama, lai gan bez šaubām var būt ļoti sekmīgi pielietota vietās, kur ir daudz augļu dārzu un mazdārziņu, tāpat upēs, kuras tek caur pilsētām, īpaši, ja upes krastos ir degvīna rūpnīcas, kuras ražo uzlējumus. Visas ogas, galvenokārt ķirši un pīlādži, pēc izmantošanas tiek nopludinātas upēs un zivis tādās vietās ir lieliski pieradinātas pie šīs barības un bieži ir burtiski piestūķētas ar ogām. Piemēram, tas pastāvīgi tiek novērots Maskavas upē pie Ivana Smirnova rūpnīcas un, visdrīzāk, daudzās citās vietās. Tāpēc uzskatu par vajadzīgu pastāstīt par šo oriģinālo makšķerēšanas veidu, kuru Maskavas-upes makšķernieki galvenokārt var pielietot nevis sapalu, bet gan ālantu ( pareizāk sakot - ālantiņu ) ķeršanai, jo pēdējo ir ievērojami vairāk. Ārzemēs sapali ņem uz ķiršiem un citām ogām gandrīz visur laikam tāpēc, ka tur bieži izmet upēs bojātas ogas un, bez tam, lieto tās arī iebarošanā vai pat piebaro ar tām, kas pie mums būtu vēl vairāk nepieciešams.
Uz ķiršiem ķer klusās un dziļās vietās, pārsvarā no krasta, lietojot garas makšķeres ar spoli, retāk uz gruntsmakšķerēm ar svariņu vai bez tā. Pludiņš, liekas, tiek pielietots visai reti. Sarkanie ķirši ir labāki par melnajiem, nenogatavojušies par pārbriedušiem un mazie vai vidējie - par lielajiem. Daži franču autori (Puatavēns) iesaka izņemt kauliņu tur, kur piestiprinās kātiņš, bet šādā veidā ķirsis ļoti slikti turas uz āķa un zivis to viegli norauj. Tāpēc ir lietderīgi atstāt ne tikai kauliņu, bet arī kātiņu. Ir trīs paņēmieni, kā uzspraust ķirsi uz āķa. Ja kauliņš ir izņemts, tad vajag noņemt pavadiņu un izvērt to caur atveri, kura izdurta pretī kātiņa stiprinājuma vietai. Šajā gadījumā priekšroka tiek dota sestā vai septītā numura divžuburim vai, vēl labāk, trijžuburim Nr. 7-8 . Vācieši izvēlas ogas ar visstingrākajiem kātiņiem, t. i. nenogatavojušos ķiršus un zariņu ar zīda diegu pietin pie liela (Nr. 0 vai Nr. 1) āķa kātiņa tā, lai oga atrastos āķa izliekumā. Vislabāk ķirsis turas, ja ar āķi (Nr. 1 vai 2) uzmanīgi izdur pie kātiņa, kuru nav lieki nogriezt īsāku, un pēc tam izver ap kauliņu, bet šis paņēmiens prasa stipru piecirtienu. Toties, šādi uzsprausts ķirsis var tikt uzskatīts par vienu no izturīgākajām ēsmām.
Ķer uz ķiršiem, protams, vasarā - jūlijā, retāk jūnijā, bet šāda makšķerēšana, neapšaubāmi, dažviet var turpināties visu gadu. Kāds pazīstams franču makšķernieks esot ziemā nopircis sešus ķiršus par trīs frankiem un noķēris sešus brīnišķīgus sapalus (Francijā tie ķeras arī ziemā). Iepriekšminētajā vietā Maskavas upē, visdrīzāk, var ķert izmantojot ķiršus par ēsmu no pavasara līdz vēlam rudenim, ja ne uz svaigiem, tad uz izspiestiem ķiršiem no uzlējumiem vai pat marinētiem etiķī. No citām ogām, kā ēsma, visvairāk noderīgi var izrādīties pīlādži, ērkšķogas un citas. Šīs ogas jāsprauž uz āķa kā ķirši bez kauliņiem, tas ir - izverot pavadiņu ar divžuburi vai trijžuburi.
Vissekmīgāka šāda ķeršana mēdz būt nelielās upēs, turklāt iepriekš iemetot ūdenī kādu vieglu barību, kura piesaista zivis no attāluma, un pēc tam zināmu daudzumu ogu. Puatavēns iesaka ķert ar 4 -5 nelieliem pludiņiem un pludināt ķirsi tālu vai arī iet pēc pludiņiem pa krastu. Nelielās upēs Vācijā makšķerē iemetot ēsmu pie pretējā krasta un velkot uz sevi nelieliem rāvieniem un tad atkal izdarot pārmetienu. No laivas vislabāk ir ķert nelielā straumē, kura ļauj iemest ķirsi tālāk no laivas. Ja, turklāt, lēni virzīt garu makšķerkātu te pa kreisi, te pa labi no sevis un ik pa laikam atlaist auklu,- ķirsis pie gultnes pārvietosies lielākiem vai mazākiem lokiem. Kā apgalvo Puatavēns, dīķos sapali uz ķiršiem it-kā ņemot no četriem līdz sešiem pēcpusdienā. Es uzskatu, ka tā vairāk ir nakts, nevis dienas ēsma.
Sapals ņem ķirsi ļoti alkatīgi, strauji un droši, bieži nepagūdams to pat norīt. Piecirst vajag jau pie pirmā ķēriena ar ne visai strauju plaukstas kustību. Makšķerējot ar spoli un tievām auklām sapalu labāk nokausēt, tomēr neatdodot tam par daudz auklas. Savukārt, ja aukla ir droša, izdevīgāk ir zivi ātrāk izvilkt ūdens virspusē, pie krasta vai laivas.
Runājot par augu izcelsmes ēsmām noslēgumā jāatzīmē kāds interesants sapalu ķeršanas (nevis makšķerēšanas) paņēmiens ar ķirbi, kuru piemin Erenkreics. Šis stāsta, ka kāds kareivis griezis ķirbi uz pusēm un ievēris tajā daudzas pavadiņas ar āķiem. Pavadiņas viņš sasējis ķirbja augšā, uz mizas, bet āķus spraudis mīkstumā un tad laidis ķirbi ūdenī ar mīkstumu uz leju. Sapaliņi un citas sīkas zivis sākušas knibināt ķirbi un uzķērušās uz āķiem.
No dzīvnieku izcelsmes ēsmām vasarā vismazāk tiek lietoti miltu tārpi, mizgraužu kāpuri, mušu kāpuri un gliemenes. Miltu tārpi, lielās miltu vaboles kāpuri, kurus var iegūt gandrīz jebkurā ceptuvē, ļoti droši turas uz āķa, bet makšķerniekiem ir daudz mazāk pazīstami nekā lakstīgalu un citu kukaiņēdāju putnu mīļotājiem. Nedomāju, ka tie būtu sliktāki par mušu vai mizgraužu kāpuriem. Tomēr uz miltu tārpiem sapali ķeras ne visur, bet pārsvarā vietās, kur ir ar tiem labi pazīstami, piemēram, pie dzirnavām. Uz āķa labāk spraust vairākus kāpurus, aizķerot tos aiz galvas ar nelielu (Nr.9-8) āķi. Mušu kāpuri ir ļoti laba ēsma, bet uz to bez spoles var ķert tikai mazos sapaliņus, par cik lielie no maza āķa noraujas. Labāki ir mizgrauži - dažādu vaboļu kāpuri, kuri lielā daudzumā atrodami vecos celmos, un vēl biežāk - plostos. Tieši viņi galvenokārt pievilina zivis pie plostiem un tāpēc, manuprāt, no tiem arī makšķerēt vislabāk ir uz mizgraužiem. Rietumsibīrijā (Irtišā, Omskas apkārtnē) tie kalpo kā viena no galvenajām ēsmām un Omskā tos lielos daudzumos sasaldē lietošanai ziemā. Lieliska ēsma lielajiem sapaliem ir gliemene, t.i. lielās divvāku gliemenes ( perlamutrenes vai bezzobes ) molusks, bet tā arī ir maz pielietojama. To izmanto tikai ķerot ar gruntsmakšķeri naktī, bet iepriekšminētās ēsmas prasās pēc pludiņa. Bez tam vasarā var ķert sapalus uz pavasara ēsmām - melno tarakānu, papeļu tārpu, španku. Apgalvo, ka sapali un ālanti ļoti kāri ņem uz tukšu spāres kāpura čaulu, bet šī ēsma ļoti slikti turas uz āķa. Vasaras beigās, vietās, kur upes krastos ir daudz sakņu dārzu, vienmēr sekmīgi sapalus ķer uz kartupeļu un kāpostu (zaļajiem, gludajiem) taureņu kāpuriem, liels daudzums kuru nonāk upē pēc lietusgāzēm. Visērtāk šeit lietot makšķeres ar pludiņu vai tikai ar vieglu svariņu.