Pirmā diena foreļupē

29. aprīlis bija jau ilgi ieplānotais datums makšķerēšanas sezonas atklāšanai. Visu savu apzināto dzīvi biju pārliecināts pludiņmakšķernieks, bet kolēģis Mix bija pārliecinājis, ka nepieciešams pamēģināt arī viņa aizraušanos foreļošanu. Mums pievienojās 3 kolēģis Jancēns ( Esam divi Jāņi, tāpēc ir Jānis un Jancēns) makšķerēšanas amatieris, kurš savu pirmo makšķeri iegādājās tikai iepriekšējā gadā.

Tā kā Mix foreļupēs jau pavadījis 25 gadus, tad īsto aprīkojumu viņš mums ieteica un kāti, spoles, zābaki, vizuļi u.c. spiningošanas aprīkojums tika iepirkts jau labu laiku pirms izbraukšanas. Sakritība bija mūsu pusē un izbraukšanas dienā šefs uzrīkoja pavasara tīrīšanu un tas nozīmēja, ka izbraukt no Rīgas jau varēsim trijos. Kā jau amatieri sadalījām ko kurš ņems līdzi ēdamu, jo tomēr braucam uz trijām dienām un esam nolēmuši dzīvot pie dabas krūts pēc iespējas tālāk no civilizācijas.

Izbraucām trijos, bet no Rīgas ārā tikām ap pieciem, jo izrādījās, ka visi esam vienādi auni un katrs savā mājā iegriezāmies divas reizes, jo viens nepaņēma guļammaisu, cits brienamzābakus. Ceļš paiet jautrā garā Mix atstāsta piedzīvojumus krūmu copē un izdzertie ali tikai palīdz ieslīgt sarunā. Šādā sarunu gaitā esam nokļuvuši līdz leģendārajai Ēdolei, kurā dzīvojot čalis ar 52 izmēra pēdām(darba leģenda) un Mix paziņo, ka gandrīz jau esam klāt.

Bijām jau braukuši pa grantētu ceļu kādu gabaliņu līdz Mix liek iegriesties kādā nožēlojama paskata meža ceļā. Pa meža ceļu neesam braukuši pat 100 metrus kad ceļš vienkārši beidzās. No sākuma nevaru saprast, kāpēc esam apstājušies, jo Mix solija, ka nakšņosim pie upes . Pavilku uz zoba, ka atkal nevar nepīpējot 20 minūtes nobraukt, bet Miks jau arī nav uz mutes kritis pasaka lai paeju 10 m uz priekšu. Pagāju arī un biju šokēts, 20m zem manām kājām mutuļoja upe, kas ir pēc maniem uzskatiem maza, bet mani pārsteidz skats, jo biju dzirdējis par Abavas un Salacas upes krastiem, bet biju pārliecināts, ka Latvijā vairāk tādu vietu nav, bet ir un es pat zinu kapēc es par tādām vietām nezinu, jo cilvēku klātbūtne parasti šīs skaistās vietas saposta un neviens nestāsta ja arī šādu vietu uziet. Skriešiem noskrējām pie upes un es jau pirmoreizi pieejot pie upes atradu, kāda cita makšķernieka norauto rotiņu. Āķi gan bija nodiluši, bet lapiņa izskatījās pat diezgan svaiga.( Rotiņu ielieku Jancēna kastē, jo pats vēl saviem neesmu iegādājies kārbu. Kopš tās dienas vairs savu atradumu neesmu redzējis, ja Jancēn Tu to lasi, es gribu atpakaļ savu rotiņu)

Tā ka vēl ir agrs pavasaris tumšs paliek jau astoņos un mums vairs ir atlikušas tikai 45 minūtes, lai uzceltu telti, sagatavotu malku un veiktu vēl dažus priekšdarbus vakariņu pagatavošanai. Mix nolemj cīnīties ar telti un matrača piepūšanu kamēr mēs ar Jancēnu sagatavojam malku kārtīgam skautu ugunskuram. Man bija vajadzīgi 24 dzīves gadi, lai saprastu, ka ugunskuram sagādāt malku ar zāģi ir divreiz vieglāks un ātrāks darbs nekā ar jebkuru cirvi, protams, ar zāģi nevar iezvelt pa galvu, kādam burlakam, kas ieklaiņo nometnē, bet visejādā savādākā ziņā zāģis ir ērtāks.

Tumsu sagaidam pie ugunskura ar draudzeņu sataisītajiem salātiem ar karbonādēm, stiprinoties ar kalvadosu gluži kā labākajos Remarka romānos. Kalvados beidzas un izrādas, ka bagāžniekā ir arī 1l Granta, ko domājam nesmādēt, bet pēc divām glāzēm nolemjam, ka jāiet gulēt, jo tomēr jau 5cos jāceļas. Mēs ar Miku dodamies gulēt teltī, jo nakts priekš 29 aprīļa ir silta ( 9 grādi), Jancēns gan noraustās un dodas gulēt mašīnā, viņam tiek piesacīts, ja naktī, lai sildītos ieslēgs mašīnas dzinēju- dabūs pa galvu. Šajā naktī atklāju kolēģa Mika lielāko talantu- aizmigt brīdī, kad tiek nolikta galva uz spilvena- es pirmo reizi dzīvē redzēju cilvēku, kurš sāk krākt 15 sekundes pēc apgulšanās. Pats esmu nedzudz satraucies par rītdienu, bet meža skaņas mani nomierina un es pamazām iemigu.

Modinātāja skaņa pirmo reizi pēdējā pusgada laikā manī sagādāja prieku. Pielecu kājās un ātri uzvilku iepriekšējā vakarā noliktās copes drēbes uzāvu savus brienamzābakus un lecu ārā no telts celt augšā Jancēnu, jo domāju,ka pēc modinātāja un manas čamāšanās Mix pats pamodīsies. Pieejot pie mašīnas izrādas, ka Jancēns ir pazudis, izvelkot arā iPhone ceru iemūžināt varoni ar nolaistām biksēm mokoties aiz kādas nogāztas egles. Bet izrādas, ka viņš ir nogājis pie upes un mētā, jo nav varējis pagulēt. Pabļauju Jancēnam, lai velkas šurp, jo norunāts, ka iesim kopā, lai varam no sākuma pamācīties no eksperta. Abi gaidām Miku atklājām vēl vienu viņa īpatnību- ja viņam jāceļās 5 viņš liek modinātāju 5:17, kapēc to laikam neviens nekad nevarēs izskaidrot, bet kā fakts interesants. Izrādas, ka vakardienas alkohols ir atstājis nelabas sekas uz mūsu pieredzējušāko komandas biedru un viņš ir pamodies tāds viegli pucīgs. Mani kafijas atkarīgie draugi vēl izdomā pagatavot kafiju uz kaut kādas dīvaina veida kafijas uzpariktes kas darbojas uz gāzi. Es salieku savā mugursomā visas savas makšķerlietas + pilnu ūdens pudeli alkohola seku dzēšanai.

Beidzot tiekam līdz upei mums ar Janku ir brienamzābaki un Mikam ir kostīms līdz krūtīm. Šī ir pirmā reize kad es sastopos ar lietu ar, kuru nākas saskarties 80% copju, ka zābaki ir 10-15 cm par īsu, lai pārbristu upi vai arī lai tiktu klāt zacepa vietām. Spiningu turu rokās pirmo reizi dzīvē tāpēc pirmos metienus izdaru piesardzīgi. Šobrīd es diez vai visus metienus izdarītu upes vidū, bet tai brīdī tas likās vienīgais loģiskais risinājums, jo kā metiens tā zaceps un klāt tikt nav iepējams. Strādājam ar 2 Nr. Rotiņiem, jo tos izmanto Miks un respektīvi arī mēs. Eju pa priekšu Jancēns kādus 15 m aiz manis un Mix pa otru krastu, dodos pa upi brienot līdz ceļiem pa krastu. Pie kārtējā zacepa saprotu, ka saviem spēkiem rotiņam klāt netieku, tāpēc palūdzu, lai Miks palīdz un iebrien atbrīvot rotiņu. Mans rotiņš nav pat īsti atbrīvots, kad no aizmugures atskan tāds pats lūgums. Pēc 10min, kad Mix mums jau kādas 4 reizes ir izpalīdzējis, viņš sāk apjaust, ka šādi turpinot viņš tikai vilks mums vizuļus ārā, viņš pacilājošā balsī paziņo jauno taktiku, ka viņš paies 50 m uz priekšu un kad kāds no mums piedzīs, tas paies 50m pa priekšu. 10 minūšu laikā pēc Mika aiziešanas, katrs esam pakāsuši jau pa 2viem vizuļiem un esam iepraktizējušies, ka velkot ātrāk vizulis neieķerās. Vienīgo informāciju par foreļošanu esmu ieguvis Willow un Oltes videoklipos, bet ne viens ne otrs nnav spējis patiesi attainot šīs copes patieso būtību. Foreļcope ir ļoti smaga fiziskajā ziņā, jau pirmajā pusstundā es nožēloju savu idiotismu stiepjot līdzi 2l ūdeni + vēl visas makšķerlietas. Krasti ir stāvi un gandrīz nepiejami, katrs solis pa upi liek kājām iestigt 15 cm smiltīs vai dubļos, bet ejot pa krastu visu laiku kājas ir 45 vai pat vairāk grādu leņķī. Un katrs nokritušais koks sagādā drausmīgas mokas mēģinot atrast vietu kur vieglāk tikt pāri, regulāri tas ir 10m augšā pa krastu. Kad izvēlies apiet kādu upes posmu pa augšu pirmā problēma ir tikt augšā pa krastu, kas reizēm ir 30 m kāpiens pa smilšainu krauju un tiekot augšā mokas nebeidzas, jo neviens maita nav ieminis taku, bet ar visu spiningu ir jālaužas bieziem krūmiem un noteikti, katrs sevi cienošs copmanis pazīst lielāko šķērsli māzās eglīšu audzes.

Pēc pusstundas Jancēns ir redzējis pirmo foreli, kas skrējusi pakaļ māneklim. Protams, tēloju neviltotu prieku, bet iekšēji jau vienmēr tas skaudības velniņš grauž, jo neesmu nevienu zivi redzējis un tas priekšstats bija, ka copes būs regulāras, bet pagaidām esmu sastapies tikai ar necaurejamiem brikšņiem, stāviem krastiem un nenormāli smagu mugursomu, kas pierādā to, ka nemaz neapjautu, kur dodos.

Skati paliek arvien iespaidīgāki, bet krasti ar vien nepieejamāki, ik pēc 50 m ir kāda sagāztu koku kalns, kuru lai apietu jākāpj augšā pa krastu. Vienīgi prieku sagādā Mika paģiras, kas viņam šo pasākumu padara vēl nogurdinošāku. Sāku palikt nenovīdīgs un pakāšu vēl 2 vizuļus, jo upē esam pavadījuši jau 4 stundas, bet vienīgais, kas redzējis copi ir Jancēns. Jancēns nolemj pāriet uz upes otru pusi un mēs ejam apmēram vienā ātrumā atkabinot neprasmīgi mestos metienus no otra krasta kokiem. Esmu jau tik ļoti piešāvies, ka dažš metiens jau iekrīt vietā, kur vēlos. Kāds no manis visprasmīgāk mestajiem metieniem paliek mana krasta zaros, tā kā nogurums, smagā soma un neveiksmes nogurdināts, satrakojos un mēģinu ar spēku izraut vizuli no koka, protams, pārrauju tikai žilku un sapinu vizuli vēl vairāk. Pilnīgā ārprātā kāpju kokā un kā pāraudzis orangutāns cenšos nolauzt koku. Paldies Dievam koks nolūzt ātrāk kā kolēģi paspēj izvilkt telefonus, lai šo apkaunojošo brīdi iemūžinātu videofilmā. Starp citu ārdoties kokā es to kratu tik daudz, ka vizulis atkabinās un iekrīt upē, kārtējo reizi pierādās, ka ar ārdīšanos neko nepanāksi. Soli pa solim un es sāku ilgoties pēc pludiņa, kad nekur nav jāiet, kad zivs nāk pie tevis un palikt bez copes man laikam sen nav nācies......

Šādām drūmām domām nomākts panāku Miku, kas sēž un saka, ka tikko šeit bija forele uzlēca, lai arī mēs pamētajam mož paveicas. Vieta diezgan smuka no abām pusēmupei pāri pārkrituši koki, kas pie sevis uzkrājuši pa straumi nestos kokus, tā veidojot posmu kurā straume ir tikai gar pašu labo krastu, pārējā upe ir dziļa bedre, kuras īsto dziļumu ir ļoti grūti noteikt. Izmētājamies pa labi un kreisi Miks piedāvā visiem kopistiski papīpēt un papļāpāt. Ar Jancēnu ikdienā nesmēķējam, bet copē kompānijas dēļ mēdzam papīpēt. Tā kā katrs esam savā krastā runājam par necopi grūto gājienu u.t.t. Miks nopīpē pirmais un izdarīs vēl kontrolmetienus, ja nu tomēr forele sagrib rotiņu.

Un tad sākās mana slimība- Miks izdarīja apmēram 10 m metienu un netālu no krasta varēja redzēt kā forele izskrēja no sava slēpņa un pagrāba mānekli. Cīņa bija īsa Miks uzceļ savu lomu pusotru metru augstajā krastā atstājot mūs ar Jancēnu ar pārsteigumu pilnām sejām. Tik skaistu zivi es vēl nebiju redzējis, jo veikalos redzamās foreles stipri atšķiras no tikko izvilktas. Forele bija mazāka nekā man vilkšanas brīdī likās, bet jebkurā gadijumā stabils mērs 34 cm. Tas iedeva man otru elpu, man gribējās pašam pieskarties šai brīnumainajai zivij, bet tā kā brienamzābaki man neļāva tikt pāri upei vienīgā iespēja bija doties pašam tādu noķert. Vieglā riksī devos gar upi izdarot priekš iesācēja pat pārdrošus metienu cenšoties tikt tuvāk cerīgajām vietām. Līkums palika aiz līkuma, šķērslis pēc šķēršļa, zaceps aiz zacepa, bet nekā.

Foreļošana ir copes veids, kurā veiksmes faktors ir ļoti mazs visu izsaka meistarība, to arī tēvišķā balsī man pēc divām stundām stāsīja Miks, bet es par šīm divām stundām ne uz brīdi nespēju aizmirst foreles nenormālo ātrumu un izveicību ņēmiena brīdī. Es sapratu, ka līdz manai forelei vēl būs jāpagaida, bet to saikni ko esmu ieguvis ar dabu, upi un šo leģendāro zivi man neviens nespēs atņemt. Ar smiekliem vēl noskatījāmies kā Jancēns šķērsoja upi uz pakaļas braucot pa ļoti zarainu egles stumbru, kas bija pārkritis pāri upei, nosaucot šo vietu par anālo tiltu par godu Jancēna piedzīvojumam ar šo zaraino tiltu.

Ceļš līdz nometnei prasīja 20 minūtes, jo izrādās, ka tiekot uz ceļa pa taisno ir tikai 1.5 km, atkal biju pārsteigts jo likās, ka uz upes esam nogājuši 10 km ja ne vairāk, bet patiesībā tikai gājuši tos pašus 1,5 km tikai metot lielus līkumus.

Rezumē pēc pirmās upes bija tas, ka neko grūtāku savā makšķernieka karjerā nebiju darījis, es biju tik pārguris, ka knapi spēju novilkt zābakus. Tie kuri grib domā, ka aizeju uz upi un izvelku foreli vakariņām un eju mājās smagi maldās, jo katra zivs ko var dabūt nāk ar ļoti samgu darbu- smagu līšanu caur krūmiem, makšķeres piņķerēšanas, slīgšanas dubļos, kā arī nevar aizmirst vizuļus, kuri paliek upes dibenā vai augstu kokos. Forelēs var doties ar domu atbrīvoties no ikdienas smaguma, jo tas pagaidām ir vienīgais copes veids,kurā var būt tik ciešā saiknē ar dabu. Un tik daudz iemācīties par upi un dabu, jo šīs tik grūti pieejamās vietas stipri atšķiras no tūrisma takām. Un reizēm pēc drausmīgiem 50 m eglīšu audzes tu ieraugi pašu skaistāko vietu, kuru dzīvē esi redzējis. Un lai arī cik grūti man ietu darbā iemetot aci telefona bildēs es atceros šīs vietas un šos piedzīvojumus, lai tur nokļūtu, ka tas dod spēku un pozitīvismu, kas ikdienā tik bieži pietrūkst.

Šis ir man pirmais tāds apraksts, bet centīšo visas savas zīmīgākās copes aprakstīt, jo pamazām jau sāk aizmirsties, bet tas, kas uzlikts uz papīra paliek mūžīgā atmiņā.

Mans pirmās foreļcopes turpinājums būs jau tuvākajās dienās.