Bebri foreļupēs jeb bebraloģija. Mazo upju nākotne

Ievads

Rakstā esmu apkopojis savas zināšanas un personīgo pieredzi ar mazajās upēs un strautos staigājot ar makšķeri, atpūšoties un strādājot mežā.

Pēdējo apmēram 30 gadu laikā praktiski visās Latvijas mazajās upēs ir iemājojuši bebri un izmainījuši tur esošo lietu kārtību pēc sava ģīmja un līdzības. Ap 1980. gadu republikā bija ap 4000 bebru, tagad to ir ap 100000. Ģeometriskā progresijā augošā bebru populācija manuprāt ir atstājusi samērā negatīvu iespaidu uz daudzām mazajām upēm un strautiem.

Daļa I Nedaudz pa pašu bebru

Eirāzijas bebrs (Castor fiber) ir lielākais grauzēju dzimtas pārstāvis Latvijā, pieauguša bebra garums bez astes 70-100, svars 15-30 kg, izteikts nometnieks. Vēsturiski to skaits salīdzinot ar mūsdienām ir bijis krietni mazāks. Senatnē bebrs tika izmantots pārtikā, medicīnā un apģērbiem, to skaits tagadējā Latvijas teritorijā nebija liels, kamēr 19 gs vidū Latvijā (Daugavā pie Jēkabmiesta un Gaujā) tika nomedīts pēdējais bebrs.

Bebrs tika atkal ieviests 1927g. no Norvēģijas. Pirmos 4 gabalus ielaida Stendes upē, astoņus gadus vēlāk Rauzas upē. Astoņās desmigadēs bebru populācija ir nozīmīgi pieaugusi un tie ir sastopami gandrīz katras upes baseinā.

Pašlaik bebrs atrodas barības ķēdes augšā, vietā kur tas nekad dabiski nav bijis. Bebra dabiskais ienaidnieks ir vilks, lūsis un ūdrs. Vilku un lūšu skaits mūsdienās tiek "zinātniski kontrolēts" ar uzskaiti un medību kvotām, bet bebru skaits turpina pieaugt.

Nedaudz statistikas: Bebru skaits Latvijā

1927	1930	1933	1939	1953	1964	1975	1980	1990	2008
4	13	25	82	74	150	4000	10000	20000	90000

Jāpiezīmē ka pēdējo desmitgažu statistika ir atšķirīga dažādos avotos. Būtiski atšķiras Latvijas dabas fonda un Valsts meža dienesta dati, bet kopējā tendence ir skaidra.

M.Balodis savā grāmatā “Bebrs. Tā bioloģija un vieta Latvijas dabas un saimniecības kompleksā” (1990) devis novērtējumu, ka Latvijai optimālais bebru skaits ir 50 000 bebru.

Latvijā ir pietiekoši daudz ūdenstilpnes, kurās bebrs var dzīvot būtiski neietekmējot ekosistēmu: lielās upes un ezeri.

Latvija-potenciālā bebru lielvalsts?

Kopējā Latvijas dažādu ūdenstilpņu (upes, ezeri, grāvji) mērījumi liecina ka Latvijā apmēram uz kvadrātkilometru sauszemes vidēji ir apmēram kilometrs krasta līnijas. Dabisko ūdenstilpņu krasta līnijas garums ir nedaudz vairāk kā puse, pārējo sastāda meliorācijas sistēmu grāvji. Pieņemot ka viena bebru ģimene var dzīvot vienā krasta kilometrā, un Latvijas apstākļos barības bāzes tiem praktiski netrūkst nekur, tad kopējais potenciāls ir

64500 kv.km x 5 dzīvnieki apmetnē =300000 bebri.

Daļa II. Īss foreļupītes raksturojums.

Upes nosacīti var iedalīt divās grupās:

-Ritrāla upes: strauji tekošas upes ar cietu un akmeņainu gultni, straumes ātrums virs 0.2 m/s-: te ir vēss, tīrs, tekošs ar skābekli bagāts un barības vielām nabadzīgs ūdens, te dzīvo foreles, alatas uc.

-Potamāla upes: lēni tekošas līdzenumu upes ar smilšainu vai dūņainu gultni, straumes ātrums zem 0.2 m/s: lēns, ar barības vielām un ūdensaugiem bagāts ūdens, te labi jūtas karpu dzimtas zivis.

Foreles parasti dzīvi ar barības vielām nabadzīgos (oligotrofos) ūdeņos. Upītē ir vēss un tīrs tekošs ūdens ar nelielu barības vielu koncentrāciju un salīdzinoši augstu skābekļa saturu. Šādās upē neuzkrājas organisko vielu izgulsnējumi, nav sastopami stāvošiem ūdeņiem raksturīgi ūdensaugi.

Seklas vietas ar oļainu vai zvirgzdainu dibenu kalpo par nārsta vietu forelēm un citām lašveidīgām zivīm. Upes dibenā uzkrājoties organiskajām un neorganiskajām nogulsnēm lašveidīgās zivis zaudē nārsta vietas.

Skābekļa nozīme

Mazajās upītēs tīra un vēsa ūdens pieplūdumu nodrošina avotu barojums un mežaudzes. Skābekli ūdenim dod upju straujteces. Skābeklis ūdenī ir vitāli svarīgs mazās upes ekoloģiskās ķēdes dzīvotspējai:

Aļģes, ūdensaugi—Kukaiņi—Lašveidīgās zivis

Piemēram +0 grādu ūdenī dabiski var izšķist ap 15 mg/l skābekļa, +15 grādu ūdenī ap 9 mg/l, bet +22 grādos tikai 7mg/l, kas jau ir kritiskais līmenis foreļu izdzīvošanai. Skābekli ūdenī lielā daudzumā patērē organisko vielu sadalīšanās (oksidācijas) process. Jo vairāk ūdenī barības vielas jo mazāk tajā ir skābekļa.

Ļoti svarīga loma upēs ir akmeņiem, kas veido krāces, straujteces, atvarus un atvariņus. Ūdenim tekot tiem pāri vai apkārt notiek ūdens bagātināšana ar skābekli no atmosfēras. Tāpat akmeņi kalpo par mājvietu alģēm, baktērijām, ūdensaugiem un kukainīšiem (zilspāres, viendienītes, sānpeldes uc), kas savukārt patērē ūdenī esošās barības vielas. Augi fotosintēzes procesā arī bagātina ūdeni ar skābekli.

Daļa III Kādas izmaiņas notiek upē pēc dambja uzcelšanas

Daļa IIIa Sākums

Bebram uzbūvējot dambi atsevišķā upes posmā tiek pacelts ūdens līmenis un appludināta piekrastes josla. Paaugstinoties ūdens līmenim iet bojā krastu nostiprinošā zālaugu veģetācija. Ar laiku notiek vecās krasta līnijas noskalošanās, kā rezultātā upē tiek ieskalots liels daudzums organisko vielu. Meža posmos ilgstoši turoties paaugstinātam ūdens līmenim iet bojā arī mežam raksturīgi pirmā lieluma kokaugi (priedes, egles, bērzi).

Ar laiku appludināto ūdensteču krastos izveidojas zemā tipa purvam raksturīga veģetācija: zālaugi, niedrāji, baltalkšņi, kārkli un citi augi kas ir spējīgi augt paaugstinātā mitruma apstākļos. Kā piemineklis kādreizējam mežam kalpo nokaltušo koku stumbri.

Šādās atklātās, bieži purvainās vietās parasti ir pietiekoši gaismas intensīvai lakstaugu augšanai (bebram vasaras laikā ēdienkartē ir ap 300 dažādu lakstaugu). Katru rudeni lakstaugu virszemes daļām ejot bojā veidojas organisko vielu nogulumi. Tāpat stāvošs un sekls ūdens vasaras mēnešos ir pateicīga vieta intensīvai dažādu aļģu un stāvošam ūdenim raksturīgo sīkbūtņu attīstībai. Viss tas kopā veido ar barības vielām bagātus un skābekli nabadzīgus (eitrofus) ūdeņus. Saulē uzsildītais ūdens, kas ir bagāts ar barības vielām nonākot lejup pa straumi veicina citu upes posmu aizaugšanu.

Upē iekritušie koki un to daļas darbojas kā dažādu organisko un smalko minerālo atlikumu uzkrājēji. Pamazam upes gultne, tajā esošie akmeņi, straujteces un nārsta vietas pārklājās ar smalku nogulumu kārtu, kas sadaloties patērē skābekli, bet to tumšā virsma uzņem saules staru siltumu tā uzsildot ūdeni.

Bebru saimei augot tiek pārņemti arvien jauni upes posmi. Bebra saimē parasti dzīvo ap 10 dzīvnieki (vecāki, šā un iepriekšējā gada mazuļi). Trīsgadīgi bebri apmetās jaunā vietā. Bebru apmetne ar laikam ejot arī maina vietu upē. Kad vienā vietā ir izsmelti barības krājumi (viss tuvākais nograuzts), bebrs pārceļas nedaudz augstāk vai zemāk pa straumi.

Daļa IIIa Kad bebrs ir iedzīvojies

Tipiska bebru izmainīta mazupe tek pa atklātu slapju pļavu vai zemo purvu tās palienes zemākajā daļā, bieži sadalījusies vairākās gultnēs. No malas tas izskatās kā no pāris desmit līdz vairāk par 100 metriem platas atklātas joslas mežā. Upei bieži vien ar grūtībām ir saskatāma galvenā gultne. Daļa ūdens plūst pa bebra izveidotiem kanāliem un blakus gultnēm.

Bebru dambju kaskādes ar stāvošu ūdeni ir uzkrājušas sevī bagātīgu organisko nogulumu kārtu. Tumšās krāsas upes dibens kombinācijā ar atklātiem krastiem uzņem saules enerģiju un uzsilda ūdeni. Šādi ūdeņi ir silti un barības vielām bagāti, bet nabadzīgi ar skābekli. Šeit attīstās stāvošiem un sekliem ūdeņiem raksturīga zemo purvu un aizaugušu ezeru veģetācija.

Laikam ejot savulaik pa mežu tekoša maza upīte vai strautiņš ar čalojošu ūdeni un krācītēm pārvēršas par atklātu purvaini pat visā tās garumā.

Šādi pārveidotās ūdenstecēs foreles un tekošam ūdenim raksturīgās sīkbūtnes vairs nedzīvo. Ūdens tur ir silts, satur maz skābekļa.

Daļa IV (Zaudējumi) ekosistēmai bebru pārņemtās mazajās upēs

Zaudējumi ir nosacīts termins. Ekosistēmu nevar izmērīt skaitļos, to var izteikt tikai salīdzināmos terminos. Manuprāt lielākie cietēji no mazo ūdensteču pārpurvošanās bebru darbības rezultātā ir augu un dzīvnieku sugas, kuras ir piemērojušās dzīvot ar barības vielām nabadzīgā, vēsā un ar skābekli bagātā ūdenī.

Vislielākie zaudētāji ir:

Foreļu un citas lašveidīgo zivju nārsta vietas

Mazo upju straujteces, sevišķi to oļainie un zvirgzdainie posmi kalpo par nārsta vietām lašveidīgajām zivīm. Jāņem vērā, ka visām lašveidīgajām zivīm ir iedzimta tendence doties nārstot uz vietām kurās tie ir piedzimuši. Appludinot šādas straujteces vai dēļ nepietiekoša straumes ātruma uzslāņojoties organiskiem nogulumiem lašveidīgo nārsts kļūst praktiski neiespējams. Lašveidīgās zivis ir spējīgas pašas iztīrīt nogulumus no nārsta vietām, bet tikai saprātīgos apjomos.

Tāpat bebru dambis ir būtisks šķērslis lašveidīgo zivju migrācijai augšup pa straumi uz nārsta vietām. Atšķirībā no krācēm dambis ir plata un monolīta būve, kuru zivīm ir grūti pārvarēt. Jaucot bebru dambjus tajos esmu atradis iesprūdušas un mirušas foreles.

Būtiski nozīmi foreļu barībā ieņem mazie ūdensdzīvnieki: Strautu zilspāres kāpuri, makstenes, viendienītes, sānpeldes uc. Liela daļu no šiem kukaiņiem ir piemēroti dzīvei tīros un tekošos ūdeņos.

Prakse rāda, ka lielākās foreles mēdz dzīvot tur kur dziļāks. Tāpēc bebru dambjos bieži var noķert palielus eksemplārus (kā arī pazaudēt daudz mānekļu). Taču tā ir vienvirziena biļete, ja forelei stāvošos ūdeņos nav kur iznārstot, tātad populācijai konkrētajā ūdenstilpnē nav nākotnes.

Upespērlenes

Raksturīga pazīme Latvijas mazupītēm līdz pat nesenai pagātnei bija Ziemeļu upespērlene (Margaritifera margaritifera) - saldūdeņu divvāku gliemeņu suga. Tās dzīvo tikai tīrā un tekošā ūdenī uz smilšainas grunts, stāvošā un dūņainā ūdenī tās iet bojā. Tā pielāgojusies dzīvei oligotrofās (barības vielām nabadzīgās) upēs un to kāpuru (glohīdiju) attīstībai nepieciešamas lašveidīgās zivis, kas arī pielāgojušās šādai videi. Upespērlenes vairojas jūlijā –augustā iznēršot glohīdijas (oliņas) kurām tuvākajā laikā ir jāpiestiprinās pie kādas no lašveidīgo dzimtas zivs (Latvijā parasti strauta forele) žaunām, kur tā uzturas līdz pavasarim. Tad glohīdija ir gatava uzsākt savu pastāvīgu dzīvi. Vairoties upespērlenes sāk apmēram 20 gadu vecumā un var nodzīvot 100 un vairāk gadus.

Lai izveidotos pērle jāpaiet daudziem gadiem, vidēji vienu pērli var iegūt no 3000 pērlenēm (Latvijā šobrīd ir ap 25000 īpatņu). Lai konstatētu vai pērlenē ir pērle vai nav, tā ir jānogalina.. Pašlaik ziemeļu upespērlene atrodas uz izmiršanas robežas. Iestājoties nelabvēlīgiem apstākļiem zivis var aizpeldēt uz citu upi, bet gliemeņu pārvietošanās ir krietni ierobežotāka. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka upespērlenes uz 2030 gadu Latvijas teritorijā būs izmirušas.

Upes pērleņu populācija Latvijas teritorijā tika būtiski samazināta to ieguves posmā no 17gs sākuma līdz 19 gadsimta sākumam. Tolaik pērlēs no Latvijas upēm tika eksportētas un skaitījās ne sliktākas par austrumu zemēs iegūtajām un atsevišķu pērļu izmērs bijis pat līdz 10 un vairāk milimetriem. Gan Zviedrijas karalim Kārlim XI, gan Krievijas caram Pēterim I, bija savi inspektori, kuri kontrolēja pērļu ieguvi, bet ieguves vietu aizsardzībai tika izmantots arī regulārais karaspēks tagadējās Vidzemes un Igaunijas teritorijās. Tāpat pērles tikušas iegūtas arī Kurzemes hercogistes teritorijā. Šāda intensīva pērļu ieguve praktiski iznīcināja upespērleņu populāciju. Izskatās ka mūsdienās tam punktu pieliks bebrs.

Secinājumi: Bebru statistika vairākus gadsimtus atpakaļ Latvijas teritorijā nav veikta. Ja pieņem, ka sekmīgai upespērleņu koloniju attīstībai bija vajadzīgi vairāki tūkstoši gadu tad rodas secinājums, ka bebri mazajās upēs un strautos praktiski nav dzīvojuši un to skaits kopumā ir bijis stipri ierobežots.

Meži

Liela daļa mazo upju un strautu tek pa mežainiem posmiem. Upju krastos aug skuju un lapu koku meži. Galvenās sugas ir egle, priede, bērzs un melnalksnis. Visas šās sugas izņemot melnalksni ir jūtīgas pret ūdenslīmeņa paaugstināšanos. Ilgstoši stāvot paaugstinātam ūdenim tās iet bojā. Tā rezultātā tiek zaudētas saimnieciski vērtīgas mežaudzes.

Daļa V Upju aizaugšana (eitrofikācija)

Gandrīz visas Latvijas ūdenstilpnes mūsdienās saskaras ar vienu problēmu: aizaugšanu jeb eitrofikāciju. Jāņem gan vērā ka bebrs ir tikai eitrofikācijas problēmas daļa. Liela daļa ūdens piesārņojumu nāk no cilvēku saimnieciskās darbības- vāji vai neattīrītiem notekūdeņiem un intensīvās lauksaimniecības.

Mazās upes un strauti ir galvenais ūdens avots lielajām upēm, ezeriem ar tecējuma galapunktu- Baltijas jūru. Savs ieguldījums tur arī ir 100000+ Latvijas bebriem, to darbības rezultātā mazajās upēs ūdens ir kļuvis siltāks un ar barības vielām bagātāks, tas viss nonāk lielākās ūdenstilpnēs.

Mazajām upēm ir lieliskas pašattīrīšanās spējas un pamatā tam ir ar skābekli bagāts un vēss ūdens. Ja ir tekošs ūdens un akmeņi, tad pēdējie darbojas kā attīrīšanas iekārta. Uz akmeņiem dzīvojošās aļģes un ūdensaugi patērē ūdenī esošās barības vielas. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka ap desmit kvadrātmetru šādu akmeņu spēj attīrīt viena cilvēka radīto piesārņojumu. Upju straujteces bagātina ūdeni ar skābekli, kas savukārt palīdz sadalīt barības vielas.

Jo lēnāka straume, jo vairāk nogulumu uzkrājas upē. Upē minimālais straumes ātrums, kas spēj uzcelt un nest uz leju smilšu un organisko vielu daļiņas ir 0.1m/sek. Pie šādas minimālās straumes un upē neuzkrājas sanesumi. Nodambējot upi straume bremzējās, uzkrājas sanesumi, kas kalpo par barības bāzi (substrātu) ūdensaugiem ar kuriem aizaug upes. Uzkrājoties nogulumiem upju gaiši smilšainais dibens kļūst tumšāks, kas savukārt labi akumulē saules enerģiju un uzsilda ūdeni.

Visi ūdenī nonākušie koki un zari palielinātā daudzumā negatīvi ietekmē skābekļa saturu ūdenī. Sadaloties koksnes sastāvā esošajai celulozei, lignīnam un citām vielām tiek patērēts skābeklis. Tāpat ūdenī iekritušie koki kalpo kā pa straumi peldošo labi, zaru un citu priekšmetu uztvērējs. Lokāli uzkrājoties lielam daudzumam organisko nogulumu būtiski tiek patērēts skābeklis.

Daļa VI Kā bebri būvē dambi.

Kā bebrs veido savu dambi. Atrod upē līkumu, iekritušu koku, akmeņus vai citu straumē esošus balstus uz kā balstīt dambi. Bieži tie tiek būvēti vairāku ūdensteču sateces vietā. Straujākā dambja būvniecība notiek mazūdens periodā un vasaras sākumā. No malas dambja uzsākums izskatās pēc vienkārši ūdenī sakritušiem un pie šķēršļa pieskalotiem zariem. Tikai mēģinot izkustināt šo saskalojumu top skaidrs, ka tas ir organizēti veidota zaru un sprunguļu būve. Būvē tiek izmantots tas, kas konkrētajā vietā ir bebram pa ķepai. Pamazam šajos zaros sāk krāties ar upes straumi pārvietotās smiltis, lapas un citi smalkie gruži. Ar laiku izveidojas armēts un izturīgs dambja pamats. Bebrs arī aktīvi līdzdarbojas, tiek iebūvēti dažāda sortimenta kokmateriāli, zāles kā arī akmeņi. Dūņainās vietās tiek stiprināts ar tām. Dambis tiek pakāpeniski paaugstināts līdz maksimāli iespējamam līmenim. Bieži vien, lai paceltu ūdenslīmeni vēl vairāk bebrs turpina dambja būvniecību arī uz sauszemes. Gatavs bebru dambis ir dabas inženierijas paraugs un vienkāršoti izsakoties sastāv no divām daļām:

-atklāta koku krāvuma dambja virspusē un priekšpusē

-platas dambja pamata (pēdas)- smilšu, dūņu, zāļu un zaru pinuma dambja apakšā un iekšpusē.

Daļa VII Kā to pareizi nojaukt.

Tautas paruna saka: Jāsit kamēr vēl maziņi.

Dambis ir būvēts noteiktā secībā un nojaucot ir jāiet pretējā virzienā. Koka krāvumu parasti nojaukt ir salīdzinoši viegli novācot kokus sākot no priekšpuses . Pirmos noņem dambja atbalsta kokus un kokus kas balsta dambi no priekšas. Jācenšas noņem kokus atstājot dambi arvien „plānāku” bet nenolaižot ūdeni.

Kad dambis ir palicis pietiekoši „plāns”, tad mēģina gāzt dambja atlikušo daļu uz leju nolaižot arī uzpludinājuma ūdeni. Ūdens straume būtiski atvieglo dambja jaukšanu. Jaucot lielāku dambi jāuzmanās lai nesanāk izpeldēties, jo straume mēdz būt patiešām spēcīga.

Nojaucot koku daļu un it kā vizuāli tiek nozīmīgi pazemināts ūdens uzpludinājumā. Makšķerējot parasti arī vairāk neko nevar izdarīt, jo tālākai dambja jaukšanai ir nepieciešami darbarīki. Ja dambja pamatne ir palikusi vesela, tad bebram šādi nojauktus dambjus ir salīdzinoši viegli atjaunot, un to parasti viņš arī izdara.

Lai pilnībā vai uz ilgāku laiku atbrīvotos no bebru dambja konkrētajā vietā jānorok arī ir dambja pamatne līdz oriģinālajai upes gultnei. Tas ir izdarāms izmantojot parastās dārza dakšas un ar upes straumes palīdzību.

Daļa VIII Kā un kad cīnīties ar bebriem un to dambjiem.

Process ir darbietilpīgs un prasa sistemātisku piegājienu, bet bebrus ierobežot un turēt prom no foreļu ūdeņiem var.

Sākam ar pavasari. Ja iepriekšējā rudenī esam bijuši centīgi dambju jaukšanā, tad pavasara pali ir iztīrījuši upi no bebru dambju paliekām, ir notikusi bebru dambjos akumulēto nogulsnējumu aizskalošanās, daudz kur ir parādījušies zem dūņām vai smiltīm apslēptie akmeņi un oļi. Sākot ar aprīli un maiju bebri aktīvi būvē jaunus dambjus. Jaucam tos nost kamēr vēl maziņi.

Vasara- intensīvākais makšķerēšanas periods, parasti laika blakus lietām nav, domāta kapitāla bebru dambju jaukšana, vienīgais kam parasti pietiek laika ar rokām pajaukt bebru dambjus kritiskākās vietās. Mazupē dambja nojaukšana parasti prasa ap 15 minūtēm, kas nebūt nav liels laika ieguldījums bet brīdis atelpai.

Vasarā ir svarīgi atcerēties vietas kur upē ir bebru dambis un potenciālās foreļu nārsta vietas. Tas noderēs vēlāk rudenī. Nebūs jāstaigā pa visu upi un jāmeklē kur tad tie bebri ir.

Foreļu pirmsnārsta periods: septembris. Šajā mēnesī ir primāri svarīgi kapitāli nojaukt bebru dambjus uz nārsta vietām (berzēm). Tāpat vajadzētu kaut daļēji nojaukt tos dambjus kas traucē foreļu migrāciju. Atšķirībā no krācēm un nelieliem ūdenskritumiem bebru dambis lašveidīgajām zivīm ir plats un grūti pārvarams šķērslis. Jaucot dambjus esmu atradis tajos mirušas (saspiestas) foreles.

Oktobris-novembris- pats laiks nojaukt līdz pamatam visus atlikušos bebru dambjus. Ja dambji ir jaukti regulāri, tad rudenī parasti bebri izjauktās bebru dambju sistēmās atjauno tikai svarīgāko dambi jeb pamatdambi. Viena no pamatdambja pazīmēm ir virs dambja ūdenī savākti bebru barības krājumi ziemai: koku zari un atvases, sauktas par bebru konserviem. Šie ūdenī iegremdētie zari lieliski saglabājas pa ziemu un bebram, lai barotos nav jāmeklē barība ārpus ūdens.

Ja dambis ir nojaukts, un bebram vairs nav laika to atjaunot, tad barības krājumi tiek noglabāti atvarā vai kādā citā dabiskā upes padziļinājumā. Lai sarežģītu bebra dzīvi ziemā, šos krājumus var izvākt laikā no ūdens.

Būtu jāņem vērā!!!

Zari, sprunguļi un koku stumbri ūdenī sadaloties patērē skābekli. Jaucot bebru dambjus vēlams tos izmest uz sauszemes. Ideālajā variantā virs palu līmeņa.

Pastāv mīts, ka bebrs vienmēr atjauno nojaukto dambi. Bieži tas tā ir, bet jo pamatīgāk dambis tiek nojaukts, jo grūtāk bebram ir to atjaunot. Parasti nojaucot dambi līdz vecajai upes gultnei un ja upe pagūst izskalot dambja paliekas, tas vecā vietā netiek atjaunots vairāk par vienu vai divām reizēm.

Par dambju jaukšanu uz konkrētās upītes var sazināties ar vietējo medību kolektīvu un mēģināt atrast kopīgu risinājumu. Ja dambji tiek jaukti, bebrs kļūst aktīvāks un ir vieglāk iegūstams medījums. Medību kolektīvu kontaktus parasti var iegūt vietējā mežniecībā.

Kur un kad nevajadzētu jaukt bebru dambjus

Bebru dambjus jājauc ir vietās kur tas tieši ietekmē konkrēto ūdenstilpni vai upju sistēmu.

Jaucot dambjus virs foreļu berzēm nārsta un pēcnārsta periodā tas jādara ļoti rūpīgi un pakāpeniski. No veciem bebreniekiem tos strauji un pilnībā nolaižot, tiks izskalots ļoti liels daudzums smilšu un dūņu, kas var negatīvi ietekmēt foreļu berzes.

Daļa IX Nobeigums. Vēl daži mazo ūdensteču tīrību ietekmējoši faktori:

Daļa IXa Intensīvā lauksaimniecība

Viens no mazo upju piesārņotājiem ir intensīvā lauksaimniecība. Padomju laikos būvētās meliorācijas sistēmas ir projektētas ar aprēķinu, lai maksimāli ātri novadītu „liekos” ūdeņus. Lielāko pienesumu mazo ūdensteču eitrofikācijā pienes rudens aršana un lietainās ziemas ar nestabilu sniega kārtu. No viena kvadrātkilometra lauka ziemas laikā ar lietus un sniega kušanas ūdeņiem tiek aizskalotas daudzas tonnas augsnes virskārtas, kas ir arī visauglīgākā augsnes daļas. Viss tas nonāk meliorācijas sistēmās un ar laiku mazajās upēs.

Šā problēma jau ir tikusi apzināta pagājušā gadsimta 80desmitajos gados. Lai to novērstu ir izstrādāti ekonomiski pamatoti risinājumi, kas diemžēl dzīvē nav ieviesti. Risinājums ir izbūvēt meliorācijas sistēmu lejtecēs nosēddīķus, kuros uzkrātu piesārņojumu. Uzkrātās dūņas un nosēdumus būtu iespējams atgriezt atpakaļ lauksaimniecībā augstvērtīga organiskā mēslojuma veidā.

Daļa IXb Aizsargjoslas

Aizsargjoslu likuma 7. Pants nosaka šādus aizsargjoslu platumus:

g) 25 — 100 kilometrus garām ūdenstecēm — ne mazāk kā 100 metrus plata josla katrā krastā,

h) 10 — 25 kilometrus garām ūdenstecēm — ne mazāk kā 50 metrus plata josla katrā krastā,

i) līdz 10 kilometriem garām ūdenstecēm — ne mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā,

Būtiski būtu kaut nedaudz ierobežojot saimniecisko darbību ūdensteču aizsargjoslās, piemēram neart līdz krasta kantei, ierobežot koku ciršanu utt. Šādi pasākumu palīdzētu ierobežot ūdensteču eitrofikāciju.

Daļa XC Pēcvārda vietā.

Zivju resursu un makšķerēšanas vietu nākotne ir mūsu pašu rokās. Nevajag naivi domāt, ka samaksājot tos nieka 10 LVL par makšķerēšanas karti uz veselu valsti. (tik lēti nav nekur citur Eiropā) līdzekļi tiks arī mazo upju sakopšanai un zivju resursu atjaunošanai tajās.

Viena bebra dambja nojaukšana prasa no 15 līdz 30 minūtēm. Ja mēs katrs copes reizē nojauksim pa bebru dambim, tad mēs makšķernieki varēsim sakārtot savas foreļupes un izveidot sava hobija nākotni jau šodien.

ne asakas

A.Nomads