Lielupē, kad dīvainis aprīlis klauvē!
Kaut kā visu nedēļu nesanāca nekur neaizlaist. Ar resno ar nekā lāga neizdevās sabazarēt - klusē partizāns.
Neko jau daudz taisnu un biezu līniju nesalauzīsi!
Sestdien atkal sazvanos ar vaiņodieti, bet šamais sūkā tiešā vārda nozīmē ledu. Auksts, bez cimdiem copeni nesaliksi un bez lomika kurmja rakumu neuzlauzīsi. Tā viņam arī vajag, pašapmierinātībā smīkņā mana zemapziņa.
A es tikām, sievu aizsūtījis uz veikalu pēc tārpiem( dialogs: /kādus, kādus? binkas? nē, nē - pinkus, nu tādi mazi, kustīgi un krāsaini, kas brīžam pa leduskasti skraida! ā, tie! un ko tur vel? ķikurus! labi. es viņu patiešām mīlu!!) uz veicīti pēc bairīša, rupjmaizes un vistas. Pa ceļam aprunājos ar eža kungu - rēcīgs tipiņš. Tad aizslāju uz pļavu meklēt kurmja rakumus ar padusē pasistu baltu maisiņu no modes veikala. Rakumu daudz, zemes arī, maisiņš smags. Vel tik atliek izvilkt to saldētavas nedēļas veco barokli, izpiļīt bairīti un uz auss.
No rīta pamodos ar visu savu Mojo, kas tik ļoti sildija to sirsniņ. Paldies, tas ir atkal atgriezīes! Pēc kopej' vālē kaut kur uz rietumiem pa liepājen'. Pēc estekada (tilts. no poļu val. tulk. otinjsh) ar roķeni ņemu kreiso un ta tik līdz laktiņai.
Vējels viegli glāsta upeles sānus. Man salst, lai gan laukā stabils pluss. Ūdens līmenis zem manas kritikas, nu tā gandrīz ar sausām ūziņām tieku uz bikts.
ES te gribējo to v i d e o ielikt, bet nesanāca. Kā tā?
/Apmācies rīts. Uzņemt ar telefonu, šmigā./
Vel neliela foto sesija un žvidzinu izlīdeni uz krasta plauktiņa, bet ar barokli regulāri apšaudu, nu jau upes viduci. Ā, ja pa nopietno, pa NG-NG enciklopēdijas pēdām, tad baroklī pirmsnedēļas maisītais itāļu breksis + upe, pieberu vel kārtīgas saujas ar kurmja izstrādājumiem, velreiz samitrinu, tad nedaudz binkas, kāsterīšus, kas gatavoti taj pat leduskastē kur ģimenes desas glabājas - kopā savi 4-5 litri sanāk.
Raušos uz vakts un garlaikojos, jo redz' žuves galīgi vel gavēklī sēž.
Straumīte nedaudz uz leju, ūdens tīrs un grunts no ķīsēļa pa nedēļu ar' atbrīvojusies.
Kamēr īzlīdenis veljoprojām sačko, dziļumā pirmais atrādās ķīsis mutants ar pieblīvētu vēderu, tādu manas acis, liekas, nav vel skatījušas. Jūsmodams makarēju āķi šim no pakaļas laukā. Tā lēnītēm dziļums atveras. Ļoti patīk sviestmaizīte - uz kātiņa 1x mušenieks, tālāk ķikuri pēc noskaņojuma, bet ne mazāk kā x5, un cepurītē 3 pinki: 1ns balts, cits sarkans, bet trešs dzeltens. Smeķē šamiem ne pa jokam, tikai tas izmērs!!! Sākot no plaukstas lieluma pličiem un turpinot ar vel mazākiem "brekšiem". Plicis purina, bet sīkā breksēna ņemiens ir sugas cienīgs -spicīte trako un šūpojas un liekas nupat būs tas lielais galā, bet nikuja.
Izlīdeņcopeni ar' pa laikam pārbaudu. Vienā tādā dīvainā reizē tur piesūcies vismaz par tārpu 3x mazāks cietumnieks. Pirmais un vienīgais uz kādu laiku.
Kad barokļpātaga sāk rukāt intensīvāk, tad krastenei nemaz i laika un uzmanības nepietiek. Copes pārliecinošas un manas barojamās rezervēs izsīkst, tik pat raiti kā pildās tīkliņš (atk.: Krišs baigi gribēja čurāt un podiņu sajauca ar savu gotiņmašīnu un baigi apmierinātais ielaida tur - mašīnas kuzavā.).
Bet te manas bažas izzūd, jo copes paliek arvien kaprīzākas un retākas. Sāku eksperimentēt ar ēdmaņām, līdz pie skaistas un makten garšīgas mušenieku buķetes notiek skaidri manāmi pievilcieni. Piecērtu un kāts patīkami ieguļas rokā. Tur galā vairs tā netirina, bet kāds plānveidīgi kūleņo te pa labi, te atkal pa labi. Atgriežu bremzīti un lēnām, uzmanīgi šlepēju uz krastu. Pēc kādas pusstundas piešlepējo šamo pie kājām un ar ķeseli maisu duļķaino ūdeni, līdz iznirst barotava ar apmērmas 200gramus smagu plinderi, blje. Tā arī neierubījos, kas manās izjūtās ir nogājis greizi.
Spļaudīdamies veru nākamo mušenieku pušķīti un tiko kā spicīte signalizē grunti, tā uzreiz aizbrauc atpakan uz priekšu. Piecērtu, nu jopcik, atkal kaut kas smags galā, bet nu tagadītēs tas token ir makanu kastā. Lēnām, nu jau kādu stundu šamo dancinu, nekautrējos ķeseli atkal ūdenī mērcēt un šī gada pirmais rupucis ir rokā. Nekāds jau baigais breks nava, bet salīdzinot uz dienas fona, es ar mēdāļiem uz krūtīm esmu gatavs nogāzties no laktiņas zemē. Še, saņem tu riebīgais un tielīgais pavasar'.
/Nu, kurš te upes valdnieks īstais? Ķīsis vai tas milzu breks?/
Te var teikt, ka ar šo puņķaino pipuku mans veiksmes gājiens arī beidzās. Arī ķikuru marinādie šamie pamanījās nosūkāt nesodīti un šo cēlienu ap kādien 2viem dienā arī nožmiedzu.
Ak jā, kas tad ar manu izlīdēņpindzeli?! A tur skuju, tārpa nava. Veru jaunu, un metu cik spēka.
Dziļais klusē, baroklis beidzies, slienos no laktiņas, vācu ar' mantiņas un esmu gatavs stūrēt māju virzienā, bet te mans izlīdenis salecas un pazūd zem ūdens. Cērtu kā negudrs, a tur normāls spriegums valda. Lūdzu visus zivju dievus, lai mūža asars tur tārpu skalda, bet nē, pie kājām zaļš pīļknābs savu rižo mordu rāda. Redzu šamam no mutes tārpa dibenu - značit pamanījusies normāli ierīt. Pie kājām uzsmaidu šai radībai un stiprāki nopurinot kātu palieku bez zives, āķa un bez dižās sliekas. Tpu, ka tevi jupis rāvis, skumīgs copmans lūkojas pēc jauna āķa, tārpa un pēc smēķa ar'. Bet, ak, man' dieniņ', tie noplakuši tik ļoti strauji, ka dūša gandrīz vai saskrien papēžos.
Skumīgs sēžu uz pērno niedru čupas un kaļu jaunu atriebes plānu. Kaujā sūtu savu lielāko karavadoni no visiem izlīdeņiem. Fīdercopenei galā iesienu 6tā numura āķi, režģa vietā lieku mazu svina bumbiņu un ķikuru vietā spraužu nākamo pulkvedi, un žvidzinu tur kur vasaru savu lēpes vientuļi pavada. Ieslēdzu baitranneri, apēdu snikeru un pāris rupjās maizes rikas. Velku pulkvedi, a tur galā normal, apaļš divsimtnieks, nu strīpains viņš.
/Vienam bija mīksts vēzīts, citam pusapstrādāts vīķēns, bet trešam šāds žuks! Šis tas izslavētais spares kāpurs?/
/Te skats no augšas uz žuku un apēdāju/
Tuliņpat, kad tas no āķa knapi nācis, sāk aiz niedru stūra dziedāt kodskrējējs (burtisks manējais tulkojums no anglicisma) un nākamais mammis galā.
Un tā lēnītēm pa kādu pusi stundas tieku pie skaistas čupiņas ar apaļām asarmammām. Tas viss vakariņām protams.
Te ap kādiem 4iem pēcpusdienā draņķi jūrmalnieki uzsūtīja zilu mākoni, kas lamājās necenzētiem vārdiem un izrubīja man visus asaru slaktiņa priekus.
Tā diezgan aplaimīgs un šrapneļiem virs galvas plīstot, devos mājā. Zivju kulē vel ieliku lielāko finieri un pārīti ar karaliskajiem maskavas republikas salašņām. Mājā protams visu safilēju, arī puņķainos maskavēnus, tā tāda kā debija mana. Rīt cepšu un garšošu, runā ka dikti smeķīgi esot.
/Dižloms, bez pēcpusdienas asaru loma (protams lielākais no dižbrekšiem tika atlaists)./
Te vel piezvana Vinstons Čērčils, tpu, Resnais no Vaiņodes ielas republikas un pārliecinājies, ka man ar nekā prātīga no vimbaušiem neesot, novēlēja patīkamu puņķošanos un nolika klausuli.
Arī Jums uz sadzirdēšanos,
otinjsh
PS Laikā list.
PSS Upmalā satiku vel dažus bēdu brāļus. Šīe šķendējās, ka uz garnelēm kožas tikai sīkie plinderi. Šeit siudeigs krosts. Bet tyur pī tērga un pī kapīm, gan nākot viena pēc otras. Iestiga.
bļ,,āāviens,šitāds teksts-vienkārši ideāli
Otiņš kā Otiņš.... Sekundē uzņēmu!