Teibas, Jeļčiki un Baltie Sapali!

Labdien!

"Čau! TEIBAS ienākušas! Kas, Kas? Teibas! Kā tev ar darbiem un tā? Nu darbi var arī pagaidīt, ja jau nāk!" Tas zvanītājs bijas Resnais.
Satiekamies pāris dienas vēlāk, kad rīts jau sen iesilis un pie barankas šodien nesēžu es. Dodamies Dagdas virzienā. Pēc kādien 170km griežam meža celiņā pa kreisi, tad T krustā pa labi un pēc pāris minūtēm stājam pie čalojošas upītes. Lietus lijis tā nekautrējoties, tāpēc līmenis krietni augšā un straume ar' dod vaļā cik spēka.
Man jau šādas straujupītes ir lielā mīkla, tā ka kārtējā ekskursija garantēta.
Iesākumā dodos resnajam no pakaļās augšup pa upi. Salieku pludināmo kātu un pēc pāris mirkļiem saprotu, ka nekāda aršāna šajā mutulī nebūs. Resnais caur krūmiem aizdodas vel augstāki, bet es ar visām savām šmotkām ripoju pa straumīti uz leju kādus 100m, kur uzeju upes kreisajā krastā normālu akmeni ar foršu atstraumīti. Vo, šeit būs īstā vieta.
Iekārtojos, pāris barības bumbuļi lido atstraumē un pēčāk arī man pluds. A tur tādi virpuļi un bimbuļi, ka neko ne saprast un kur nu vel piecirst. Dziļums ap 30-40 cm. Tārpi apzelējas paši no sevis. Nē tomēr tas ir vīķēns, tad atkal fakinais stagars. Tad pāris iestādītu āķu. Vienvārdsakot - disko uz pilnu klapi.
Paralēli iežvidzinu vieglo fīderīti uz kādi 10gr miniatūru barotaviņu un turpinu apstrādāt atstraumīti.
Piesakās pirmā teibiša, nu tāda plaukstas garuma. Sparīga cīnītāja!!! Aiz muguras aizlāčo resnais. Šim divas jau esot, tikai nesapratu vīķes stagari/kazragri vai stagragi, bet augstāki ar pludu nav ko darīt, tāpēc čūpstinot lejpusīti. Nu lai čūpstina, man viena ira un gan jau būs vēl!
Te, fīders sāk raustīties. Bams - galā teibišs. Pārlādēju un uzreiz vel viens. Tā lēnām pludenei metu mīksto un pārslēdzos uz feideri pa visiem 100.
Kumāss mušenieku, pinku un motiļa variācijas. Neko daudz negudroju, tik mainu attiecības. Uztveru tikai to, ka šāmās stāv pašā šerpākajā straumē, bet kas īsti tām garšo vislabāk - ideju nava. Tik vien nojauta, ka cope ar uzplūdiem, nu tā ka bariņš aiztešas uz buduāru pa ceļam uzkožot.
Pēc kāda laika pienāk resnais spļaudīdamies, jo lejāki daudz ķērāju. Patrennē straumi pie manis ar pludu un nolemj pāriet uz vieglo gruntenīti. Paskolojis tārpu šamais atkal nozūd krūmos un ieraugu to tikai vēlā pēcpusdienā.
A kamēr es viņu neredzēju, paspēju noraut savu vienīgo barokli un pārsējos uz 8gr slīdošo svinu, pa laikam copes līniju papildinot ar nelielām mandarīnveidīgajām bumbām.
Žuviš atsaucās, bet pieķeksēt gan man grūši nākās. Līdz nonāku pie epopejas par vienu mušenieku uzvērtu uz āķa kātiņa.


/Mušenieks uz āķa kātiņa cimperlīgas copes atspaidā. Fonā melnstrādnieka ķepa/

Rezultivitāte manāmi uzlabojās, bet aktivitāte toties nokritās par visiem 70.
Pieskreja vēlāk arī viens vietējais kaķim zivis saķerti. Un ķēra ar' - turpat atstraumītē aiz akmens manā degungalā. Pabazarējām, tad pievilkās vaiņodietis un nu jau neforšais mājā došanās brīdis.
Kulē, tpu, ķeselē kādas 30smit galvas bija, kuras mājā rūpīgi noskablīju un tad uz pannas virsū - dievīgi! Resnais gan teicās, lai maļ kotletēs, jo nekas debišķāks uz pasaules neesot, bet nav man tās maļammašīnas. Būs jālūdz, lai kādos rautos uzdāvina.
Pa ceļam protams dzimst plāniņš nedēļas nogalei, un kā nu ne: kur auglis tur sēkla, kur sēkla tur asniņš, a kur asniņš tur jau vairs neko. Pretim saulei tikai tā!!

De Ja Vu

Rīts kaut kādā tur nedēļas nogales pirmajā dienā iesākās tā ap 4iem. Visapkārt tumšs. Kafija arī melna, bet kad atverot leduskasti redzu jaukos un brīnumainos, krāsainos un kustīgos tārpiņus jestri kustamies pa visu perifēriju. Tātad, tā vietā lai koztu brokastmaizē un meditēdu uz poda, visu rīta cēlienu veltu avārijas seku likvidēšanai.
Pēc tam dirsu braucot pa ceļam pie resnā, bet sasmērētu maizīšu vietā somā man bija normāls batons un desas luņķis. (labākais tas, ka Žuks neko nemanīja, lai gan atbaucot mā, vel pārīti no pastētes izmakarēju.Varbūt vēlāk būs kādi pārsteigumi, nu uz Lieldienām vismaz.)
Nu vobšem šodien mēs esam jau četratā. Ilgais ceļš caur kāpām un lai ieraudzītu jau daudz mierīgāku upeli, nonākam pie vel brangāka līmeņa un sparīgāka tecējuma kā permit (pretēji viesiem spriedelējumiem).
Kamēr es esmu uzvilcis vienu autu un otru zābaku, tikām resnais jau noripina pie upeles, kur iepriekš uzgājis eldorādo. Es tikām velku otro autu un pirmo zābaku, bet šamais jau šķaida rītu ar pirmajiem teibišiem. Man nervi vairs netur.
Es un vel šīs dienas kolēģis copmanis Mārtiņš (M) rikšiem dodamies uz iepriekš uzieto placīti, kā jau pavasarī viss dabiski nostājas pa pāriem, vai zineities. Ā tur vel forši, ka ar zariem virs galvas ir švakāk, kas atkal palielina iespējas no upes aizbraukt ar vairāk āķiem, sviniem un auklām nekā atbraukuši.
Es nobāzējos turpat kur iepriekš biju pielicis komatu, bet M aizdodas tālāk, baudīt tecējumu aiz iekritušā kociņā. Tā ka straumīte ir vel jaudīgāka par iepriekš pieredzēto uzreiz sāku ar vieglo feideri (mmm, pikerīts šeit būtu īstākā bauda) un pēc kārtas izmakarēju kādas trīs vai arī piecas zivteles.


/Te viena no daudzajām zaigojošajām skaistulēm. Visām filmiņa nepietika!/

Sajūta tāda, ka šodien būs normāls blieziens!
Drīz vien sazīmējas M, kas paspējis pludu iesēdināt pakrastes zarājā. Sienas pa jaunam, bet tā ka man te jau ir kas piekodies un kožas veljoprojām, tad šamais pievelkas blakām un apstrādā aizakmeņa atstraumi. Pie vienas tiek, bet tālāk sūkājiens un pāris iesēdināti āķi. Es atkal šamā acu priekšā šlepēju vienu pēc otras.
Ņem negausīgi, kātu turu rokās un tik cērtu un tik cērtu.
M arī pāriet uz bimbiņ makšķeri. Copes it kā ir, bet piecirst neizdodas. Tā ka tam visam pirms pāris dienām esmu gājis cauri, piedāvāju šamam saīsināt eksperimentu ceļus, bet neņem mani aubē. Nu neko, ja ne, tad ne! Bet tad kad ar kārtējām 10smit zivēm patrinkšķināju šamam nervu nospriegotās stīgas, tad nāca lūkoties, kas man ir tāds kā viņam nava. Pirmais bija āķis. Man kāds 10ais numurs, nu tā uz paciņas bija rakstīts - 10pcs. Šis ar šādiem vīķes pie Pļaviņām no Daugavas velkot, bet, ja te izdodas, tad ir vien jāsien klātī šis "nano" izmērs. Tā pārsienoties M ar' tiek pie zivītēm, ne tikai copēm.
Dienai iesilstot, uz stāvošās copes paliek arvien kaprīzākas. Nelīdz arī eksperimenti ar ēsmas sastāvu un izmēriem. Tā ka esmu kļuvis par varenu makšķernieku, tad 70cm pavadas vietā pārsienos uz riktīgi garo, nu vismaz 1.50m, un copes ne tikai kļūst agresīvākas. bet arī rezultatīvākas.
Kad arī tas vairs nelīdz, tad sāku lēnām soļot ar barotavu un tārpu, metot tālākajā straumes malā un lēnām dodoties uz tuvāko. Tas līdz!!
Kad jau diena manāmi uzkarsusi un uzglabājamais arī ir nekaunīgi pieblīdis, nolemju paniekoties ar pludināšanu.
Salieku badapātagu ar to pašu 4gramīgo pludu, sienu makten garu pavadu un delikāto tārpu pušķi žvidzinu pašās straumes dzirnavās.
Pēc kādu 10m pravodkas ir piesēdiens un pēc piecirtiena galā spirinās skaists teibišs.
Uauuu, es arī tā māku!!!
Laižu pa jaunam un turpatās cope atkārtojas, un ta vel, un vel. Oho hooo, tas jau šķiet stingri aizraujošāk!
Ar tārpu pušķi šās ar' vairs tā netielējas.


/Kumās pludināšanai. Mušenieks uz kāta un cepurīta no krāsaino pinku buķetes. Fonā tā pati ķepa./

Protams, kamēr piešaujas pie niansēm visām ar pieciršanu, lociņa aizvēršanu un copju reģistrāciju, tad pāris celmi ir jāsalauž, bet ar laiku tas viss kaut kā pielīp un atliek tikai vālēt.
M arī pārslēdzas uz pludināšanu. Tā ka nekad neesmu laidis pa straumi uz leju (te es domāju pludu), tad nākas nedaudz piešauties pie tandēmiņa un riktīgi pabrīnīties par kolhozu, kur savus pludināmos pa šleifi vienlaicīgi laiž vismaz 100 pikšķernieku. Viens neveikls solīts un vaineniekam ir pizdtjec!!
Pludinot izfiltrējas kādi 3 ņemiena punkti: ~ 15m, 25m un kādi 30smit (pludināmais ceļš tāds pagarš liekas, un no tālā kardona, kad teibišs paņemis pie koka, ir ko vilkt!!). Ja ir vel kur pa vidam, tad tas tāds pārsteigums, kas tiek pavadīts ar mūsu abu aplausiem, bet makšķeres krīt zālē vēderus turēdamas.
Velaizvien man iet krietni raitāk ar realizāciju, bet arī M lēnām iebrauc niansēs un veiksmīgi piecērt kārtējo ikraino teibišu.
Te pieskrien viens sievišķis ar pātagu rokā no pretējā krasta. Pirmajā zakidonā aptin pludu ap pakrastes alksni - pacietīgi atkabina. Pienāk kungs, laikam šamās. Metiens otrs un atkal skaists vairrākriņķīts ap to pašu stumbeni. Mēs tikām tiekam pie kārtējām žuvītēm. Tā krītot vietējiem uz nerviem arī turpinām, bet turpmāko stundu kungs riņķoja, gan virs mums, gan zem kā kaķis ap putniņiem būrītī un 7riez nospļāvies pār savu kreiso plecu, aizdevās resnā virzienā, kur arī laikam savu siekalu pāris reizes palaida pa straumi lejā.
Baroju ar' ik pa laikam, bet tā arī nespēju īsti iebraukt, vai tas ko deva vai ne. Kuņģīšos barokļa pēdas izdevās atrast, bet tā ka cope manāmi uzlabojās, nu nez'. Sajūta bija tomēr, ka to upē ir tik daudz, ka barot nekuja nevajadzēja.
Pēcpusdienā pakausī iekoda pirmā šīgada muša, tad uzspīdēja karsējoša saulīte un atnāca vēstule no aiztiltlejas, ka jāvācas uz māju pusi un man arī nekas īpaši nebija pretim.
Satinām makšķeres un lomu mērījām spaiņos, nu gluži kā NG-NG savos bestselleros.




/Skats no augšas. Čupiņa!!

Pēc pļāpu procedūras, kur otrs pārīts (resno ieskaitot) teicās, ka žuves nākušas laukā un mēģinājušas viņus mērķtiecīgi apaugļot, pieberot pilnus klēpjus ar sarkanajām bumbiņām, secinājām, ka šamie vaņģojuši zives pa tiešo no mīlas spēlēm, bet mūsu bijušas gan kāpjošās, gan krītošās, vo kā!
Tad klusēdami un pusguļus vilkāmies uz māju pusi.
Vispār zivīte neliela, bet straumē turas sparīgi, ja nedabū uz lieveņa, tad ir ko vilkt. Kreisā roka man tagad tā normāli sakačāta. Dodiet tik vel!!! :)
Nu tagad esmu atkal gatavs ieiet savās vecajās sliedēs: pāris plicēni, labi ja kāds breksēns, brangi ķīši un holivudisks iedegums.

Visu to pašu arī Jums vēlot,
otinjsh