atgādināt paroli atcerēties
 
 
Ienāc ar Draugiem.lv profilu
ferma22 ferma22 13.04.14
 

Sezonas forelēšanas atklāšana

4 2885

Šogad pie agrā pavasara jau februāra beigās gribējās doties uz kādu no savām upēm, bet visu laiku, kaut kas sakrita, ka neizdevās. Pirms divām nedēļām sanāca ceļot uz Kurzemi, un bija paredzētas brīvas 3h, pa kurām vajadzēja līdz upei aizskriet. Aizskriet jau aizskrēju, bet ieraugot līmeni sapratu, ka neesmu nekam tādam gatavs, tāpēc atkal atlikās. Beidzot aizvakar devos uz dzimto pusi, tas Vidzemes pusē, kur kalni augsti un pavasaris nāk vēlāk....

Braucot piektdienas vakarā no Rīgas sirdī visu laiku bija baiļu sajūta, jo nedēļas sākuma lietus gāzes neko baigi labo nesolīja, bet biju nolēmis doties ,lai tur vai kas, ja arī neizdosies neko noķert vismaz, sava čoma-bebra, nedarbus varēšu piekopt un forši pastaigāties.

Izbraucu kā parasti 6:00 ieskrēju vietējā Statoil pēc kafijas un ciabates ( tā man tāda tradīcija jau izveidojusies braucot uz piemājas upi) Līdz upei jābrauc kādi kilometri 5, jo vairāk tuvojos upei, jo vairāk redzu, ka apkārtējās pļavas un meži pārvētušies applūdušos purvājos, šādos apstākļos pat vietēji nav spējuši kūlu padedzināt. Ieraugu pārbrauktuvi pār upi un nepietiek drosmes paskatīties uz upi un pārbraucu pāri un pieparkojos grants ceļa malā. Aizkūpinu pīpi un lēnām ar nomāktību dodos uz caurteku novērtēt situāciju. Esmu patīkami pārsteigts, jo līmenis ir tikai par kādiem 20cm augšā un duļķa arī principā nav. Ar viegliem palēcieniem dodos atpakaļ uz mašīnu likt kopā štrumus, kas no decembra ir svaidījušies vai nu mašīnā vai skapī. Savu 1,8 Catanu salieku bez trīcošām rokām, bet paņemot spoli no kastītes atceros, ka neesmu pārtinis auklu un arī līdzi neko neesmu paņēmis. Vēlos mazliet patīt vaļā un pārbaudīt vai varu riskēt un par izbrīnu sev spole kastītē ir sapinusies un aukla sagājusi zobratā, laikam pēdējā copē esmu nolohojis un visu uz ātru roku sabāzis mašīnā, nu gluži kā maliķis kas nākot inspektoriem sabāž mašīnā visu cemmerēšanas aprīkojumu. Minutes piecas lēnām piņķerēju vaļā līdz atskārsmē saprotu, ka varu arī attaisīt spoli vaļā un beigt čakarēties. Izdaru, to un atklāju,ka aukla ir pārsteidzoši labā stāvoklī. Nevaru arī atrast karabīnes, tās nezinkāpēc esmu iebāzis vestes nepareizā kabatā, paliek tikai vizulis meklēju 2nr. Silver Blue fox, tas ir vizulis, kam mana ticība ir vislielākā, izrādās ka man palicis tikai viens un tas pats ziemā aprūsējis, saprotu, ka šodienas copē lažoties nedrīkstu, jo vizuļu man ir ap 50, bet ticība tikai šim un ar gumijām šodien ņemties negribas un pirms ķeros pie vobleriem jāatgūst metiena skilss, tāpēc uzdevums paredzēts grūts. Kamēr uzvelku termoveļu mašīnas bagāžniekā nošokēju vietējo audī īpašnieku, kurš laikam nebija plānojis 6 redzēt puspliku veci pie mašīnas ģērbojot apspīlētas drēbes. Zābaku izmērs arī šķiet pa ziemu ir izmainījies un jūtos saspiests, bet ar trīcošu sirsniņu.

Nu tad beidzot dodos upē, no sākuma dodos apmētāt caurteces tālāko galu (zinu, ka pēc noteikumiem nedrīkst, bet arī tas tāds rituāls, neko jau noķēris tur dižu neesmu, bet vienmēr liekas, ka jāsāk ar šo vietu) Pirmie metieni sanāk kā 6gadīgam sīcim upes vidū un pat ne tuvumā tur kur plānots, bet 3-4 metieni un amats atkal rokā. Ūdens ir ļoti auksts, pat caur termozeķēm un termobiksēm jūtu kā atmirst kājas, kamēr atrodos ūdenī, rokas bāzt iekšā nenākas, jo visu copi ar mani kopā nāk Dievs, kas palīdz, jo man ne reizi neiepinas, zacepi paši atpinās metieni nekad nav par tālu un pat kad uzmetu uz zariem man vizulis vnk iekrīt ūdenī, laikam pirmo reizi man tā gadās. Apmēram, kad esmu nogājis metrus 50 apmētāju labi zināmās bedres- dzīvības pazīmes nav- straume ir ļoti liela, ka iebrienot līdz ceļiem pat grūti paiet un sajūta, ka straumes spēks mani apgāzīs. Izdaru metienus visur, kur sajūta saka, ka jāpamēģina iemetot tā seklumā, kur vasarā pat nedomātu mest redzu, ka par vizuli izrādā interesi kāds forelēns ap 20 cm. Metiens nav bijis tāls, tāpēc vizulis ātri atnāk līdz kājām tā arī nesagaidījis uzbrukumu, jo forele ātri apjauš manu klātbūtni un aizskrien atpakāl uz sērēs un nolien pie kādā akmeņa. Jau ar šo izgājienu mana diena ir izdevusies, jo ne jau nācu pēc gaļas, bet nācu baudīt dabu un iegūt labas emocijas un šī zivtele man tās iedeva, sekojot maneklim gaidot labāku uzbrukuma brīdi. Tā ar pilnu sirdi nogāju kādu pusstundu upe diezgan pamainījusies dažas bedres aizskalojušās un tās vietā nākušas citas. Baudu agro rīta sauli un ik pēc brīža dabuju „pasūkāt” spininga riņķus, kas diezgan ātri aizsalst ( nezinu cik bija grādi, bet kādas divas reizes dabūju bāzt mutē 3 riņķi, kas vairs nelaida cauri auklu, ar pārējiem bija vieglāk, bet tas 3šais bija mans vājais posms).

Kā jau pierasts foreļu copē lēnām baudot dabu dzirdu skaļu plunkšķi metrus 15 priekšā aiz krūma, pēc riņķiem upē izskatās, ka upē ir kaut kas pamatīgs ievēlies. Galvā piezogas visādas domas, vēl pagājuša gadā ap šo pašu vietu bēgu no ne pārāk draudzīga aļņa. Stāvu līdz ceļiem upē un gaidu vai kaut kas parādīsies. Nekā nav, nekas nenotiek saņemu visu savu latvieša drosmi un dodos uz to vietu kur atskanēja plunkšķi. Kautkāda mistika tajā vietā 20 cm dziļš ar baltu smilti, krasts nobrukt nevarēja, jo tur melnzeme, nēkādu zaru vai citu objektu upē nav- dzīvniekus nekur nemanīju- vnk mistika. Pieņemšu, ka tur 1m forele ar asti piesita lai mani pakaitinātu- cita varianta man nav jo tādā dziļumā bebru būtu redzējis aizpeldam, bet lai jau šī mistika paliek, tā piederas pie copes un katrs īstens krūminieks ar to ir saskāries ne vienu vien reizi. Tā arī nogāju atlikušo posmu līdz milzu bedrei, kas izrakta padomju laikos lai ņemtu granti- apmēram 2m dziļa 20 m gara un 8 m plata. Zinu ka šajā vietā mani gaida mans mūža izaicinājums, jau cik reižu esam satikušies ar lielāko foreli, ko spēju apzināties. Domāju, ka tas ir vai nu LV rekordizmērs vai vismaz ļoti tuvs tam. Kā jau visi to spēj iedomāties, jau 2 gadus viņa mani regulāri vazā aiz deguna te parāda asti te paseko māneklim līdz krastam, te uzsit. Es apzinos ja arī kādreiz man izdosies ar kādu mānekli viņu piemānīt diez vai mani ultra rīki spēs ar viņu cīnīties, bet nu jebkurā gadijumā izvilkt jau viņu nemaz nevēlos vēlos tikai turpināt šo spēli un esmu gatavs arī zaudēt, galvenais tikai, lai viņa tur ir un maliķi viņu neatrod, jo tiem noteikti būs citi mērķi uz šo brīnumzivi. Kā jau saprotiet pēc ši intro ievada, šoreiz es atkal paliku gribot viņai bija nospļauties uz visu ko es apmētāju zināmo bedri. Dzīvības pazīmes 0.

Tā arī pirmais posms bridzās 2,5h gājiens viena redzēta forele, mazs izbīlis, bet ļoti liels pašapmierinājums, par forši pavadīto rītu. Tā kā draudzeneis solīju būt mājās tikai ap 10 dodos īsā parbrucienā pāris kilometru uz augšu uz šo pašu upi uz akmeņu posmu, kur visa posma garumā ir tik akmeņains, ka kāju sāpes ir neizbēgamas, bet foreles ir bieži sastopamas, bet makšerējamas tikai pavasarī jo vasarā visi akmeņi apaug ar aļģēm un sūnām un zaceps ir uz katru metienu.

Sākums draņķīgs- ļoti grūti iet jo vietējais saimnieks izzāģējis krūmus un visu laiku bail pārdurt kājas uz atstajiem stumbeņiem. Cope kā līdz šim tukši valkāju vizuli un baudu pavasari skatos vizbulītes un pārcilāju galvā domas. Tieku līdz vietai, kur nesen elektriķi vilkuši līniju un kā jau pieņemts pie mums LV atstājuši sraču- savācu izmētāto plēvi un vadu galus vienā čupā, nolādu cilvēku nolaidību un atsāku copi- vieta ļoti skaista sakrituši koki kas veido „putu krātuvi” izdaru pāris metienus galvā kavējas vēl domas par plēvēm un pēkšņi sajūtu kā saliecas kāts, es neko tādu nebiju gaidījis dzirdu cik labi esmu nospriegojis spoli- milzīgajā straumē zivs ir ļoti spēcīga. Pievelku cik tuvu varu un ar uzķeramo tīkliņu noķeru savu lomu. Uzmanīgi nolieku seklumā, lai varu uzņemt pāris bildes neizņemot zivi no tīkliņa un neaiztiekot ar rokām. Forele ļoti skaista- dīvainā kārtā pat izskatās diezgan labi paēdusi un pēc spēka ir skaidrs ka no nārsta ir atkopusies un sprigana. Uzņemu divas bildes un izmēģinu jaunās šķēres zivs atbrīvošanai- tās ir ģeniālas un aiz vizuļa pavelku zivi ārā pa ūdeni no tīkliņa un mazliet pagriežot zivs ātri aizskrien atpakaļ- izbiedēta, bet sprigana. Zivi nemēriju, bet uz vizuālo tāds knapmēriņs-28-32cm, bet nu ļoti spēcīga.

Pasakos Dievam par šo dāvānu un šī laimes sajūta ir tik neapraksāma, gan par lomu gan par to, ka neesmu to samocijis, apeju apkart nokritušajam kokam un iemetu nākamajā atstraumē un Bums atkal zivis ir galā, šoreiz iet daudz grūtāk zivs ir stipri lielāka ap 40cm- es pat teiktu, ka taimiņš, jo krāsa ir ļoti neraksturīga- zivs ir bāli violēta- ja nezinātu, ka šajā upē taimiņi nevar ienākt, tad minu, ka kādā dīķī ir pamukušas varavīksnenes, jo šajā upē foreles ir ļoti tumšas. Bet nu atpakaļ pie copes, zivis ieiet stiprākajā straumē un vēl joprojām neesmu noregulējis pareizi spoli tāpēc zivs pievilkšana ir sarežģīta. Kādu minūtu-man liekas ka 11h cīnos, kamēr pievelku seklumā- kamēr meklēju telefonu lai nobildētu( nolemju tīkliņa neķert, nezinu kāpēc, bet tā nolemju) zivs tikmēr kaut kādā veidā atsperas pret grunti uztaisa svecīti un noraujas no rotiņa un aizpeld. Man patiesībā pat prieks ka tā- pietiek man foreļu bilžu un tā pat nebija pat domas, ka šai zivij būtu jābrauc uz pannu tāpēc pēc scenārija viss notiek kā plānots. Rokas trīc un neko sev nevaru padarīt- laime parņēmusi visu ķermeni- jebkurš makšķernieks- pēc cīņas ar labu lomu šo sajūtu arī sapratīs, bet aprakstīt nemācēs. Diena piepildīta.

Paejot 20 metrus atklājas vēl viena potenciāla vieta – ticiet vai nē otrais metiens un atkal galā. Atkal palaižu zivi aiz sevis un nākas pacīnieties, jo straume spēlē zivs labā nevis manējā. Pievelkot zivi tuvāk saprotu, ka nepieciešams izmantot tīkliņu, jo vizulis ir diezgan labi paņemts un labāk atbrīvot, ja ierobežošu zivs kustību spēju. Zivs tieši tāda pati kā pirmā knapmēriņš bet ļoti skaists. Pāris bildes un viegli izņemu abu āķu- trešais jau labi paspējis saķeries tīkliņā, tāpēc nākas ar rokām iecelt zivi ūdenī. Pirms ņemu zivi abas rokas cītīgi mērcēju ūdenī, lai neapdedzinu zivi- ūdens ir ļoti auksts- pirksti uzreiz atmirst. Nenoturos un mazliet zivi ūdenī pašūpoju, kā mazu bērnu, lai sajūt brīvību- zivs man parāda un ar asti uzsit pa ūdeni un sejā dabuju labu šalti ar auktu ūdeni- nākamreiz jāpadomā pirms ākstos. Prieka sajūta palielinās un pārsniedz sarkano līniju saprotu, ka laiks beigt, jo atbrīvojot vizuli viens āķis nolūzt un uztveru, to kā mājienu, ka rīts ir bijis fanatstisks un pilnībā pietiek.

Ceru, ka bija interesanti un kādu mans stāsts iedvesmoja, kādam piedzīvojumam. Nu ko es Jums varu ieteikt dodieties dabā un cieniet to, neesmu pārliecināts C&R piekritējs, un arī pa reizei atnesu mājās kādu zivteli, bet nekad neņemu zivi ja neesmu badā, jo nopirkt varu daudz lielāku un gaļas bagātāku, tā kā neredzu jēgu šo skaistumu nest mājās, jo lai cik garšīgi būtu upē šī zivs nes lielāku baudu.

Ne asakas!!!!

 
[4] Komentāri | dilst | aug
 
H20
H20 :

Tāda atklāšana man ar patīk! Tā turpināt.

13.04.14 Atbildēt | Ziņot 0
nomads

Skaisti, esi uz pareizā ceļa ceļiniek.

ne asakas

ps.

nākošo reizi draudzenei neko nesoli, laikus pieradini ka vīrietim makšķerēšana ir svēta lieta un tikai tu pats vari izlemt kur, kad un uz cik ilgu laiku brauksi makšķerēt.

13.04.14 Atbildēt | Ziņot 0
breinis

Emocijām bagāts stāsts.

Jauki!

14.04.14 Atbildēt | Ziņot 0
Admins

Nu pa smuko uzrakstiji.

15.04.14 Atbildēt | Ziņot 0

Ja reģistrēsies, arī Tu varēsi piedalīties portāla CopesLietas.lv aktivitātēs!

reģistrēties

skaidrs