Vimbu cope ar darvas piegaršu.

Tas trakais vimbu laiks ir klāt !

Ir dzīvē daudz darāmā, tāpēc bieži nesanāk laiku pavadīt pie ūdeņiem tieši tad , kad to vēlies. Tā nu arī šoreiz, vēlējos savienot patīkamo ar liederīgo / garšīgo / un braucu ķert vimbas uz Bausku . Izbrīvēju darbadienu, jo brīvdienu burziņš licencētajā sektorā nebūt nevilina, bet ko lai dara, ja zināmā ,,dobīte ,, ir tieši tur.

Tad nu rīta agrumā līdz gaisma svīst kopā ar draudzeni , kas pamazām arī sāk aizrauties ar copes burvību , braucam uz upi.

Laiks nav mīlīgs, bet arī auksts nav, ja pareizi apgērbies un ,,uguns sirdī,,. :) Piebraucām pie upes un patīkami, ka nevienas mašīnas nav. Nesteidzīgi savācām no auto visu nepieciešamo, bet atklājās , ka zivju murds aizmirsts steigā mājās. Labi ka ir Maxima maiss , sevi mierinot dodamies uz upi. Katram savi ticējumi, mans ka murdiņu kaut tukšu ir jāiemērc ūdenī pirms copes, nu šī loma tika maisiņam. :)

Upe mutuļo un vimbas arī lec, kas sirdij liek sisties straujāk un rokas arī mazliet dreb no gaidāmās tikšanās. Tā nu mierīgi iekārtojamies ar skumjām pavērojot uz to piecūkoto vietu, kas kādreiz bija tik nevainīgi tīra. Saprotu, ka šai vietai ir ,,daudz jaunu pielūdzēju,, kas diemžēl neprot un negrib to saglabāt tādu, aiz sevis atstājot visu , kas lietots dienas laikā.

Upe vilina un cūcībai vairs nepievēršu uzmanību. Pūš mēreni stiprs ziemelis, bet gaismai austot jau saules stari neļauj aukstumam gūt virsroku, pavasara klātbūtne jūtama ik mirkli, putni čivina, pīles pēkšķina un vimbas pa reiziei izlec, vilinot aiz sevis dzelmē. Upē straume laba un domāju sākumā ,,izčamdīt dobīti ,, ar staigājošo gruntenīti, jo tādā vējā ar pludu nebūtu ērti. Arī dabas pavērošana un mierīga dienas izbaudīša- na ir šādas copes priekšrocība.

Laiks sākt šovu. Sākumā pamēģinu ar 12gr sviniņu, par strauju upe to rauj un copes neseko. Mazliet ,,paburos un izvēlos jau 30gr svinu, nu jau var just ka vimba paspēj nopētīt piedāvātos kārumus, balto kāpuru, sliekas un garneles gabaliņa kokteili, kurai seko arī pirmā cope. Nu var arī sākt, pavasara piedzīvojumu.

Pozitīvo emociju gamma ir neaprakstāma, kad izdzirdu aiz muguras prastu valodu un nelaipnā tonī izteigtu nievājošo piezīmi :

Ko tad te ar grunteni ?

Uz ko mierīgi palaboju , ka ar ,,sataigājošo ,, tālākais pārsteidz vēl vairāk . Nākamā frāze jau ar pārmetumu, ko es te visu upi esmu aizņēmis !? Joprojām mierīgi atbildu, ka nebūt upi, tikai šo 5 kvadrātmetrus lielo ,,dobīti,, . Parupjo vārdu kopumu pat neklausijos un pievērsos vimbu copei. Nevarēja sūdzēties, copes sekoja cita citai. Dažas bija tik maigas , ka likās ka vimba tikai elpo uz ēsmu tikai pieskaroties ar savām lūpām , citas bija tik straujas un negaidītas, kā zibens cirtieni, ko sajutu visa kāta garumā. Un pa retam kāda arī neteidzīgi nāca uz krastu, kur to jau gaidiju. :) Par rīta cēliena cūcisko vidi un vīriņa runu aizmirsu, bet ne uz ilgu laiku.

Pēc laika vēl daži copmaņi pienāca un viņu acīs redzama vilšanās par to ka vieta ,,aizņemta,, , bet mierīgi un bez liekiem vārdiem devās citas vietas meklējumos. Nu sapratu, ka kādreiz tik neuzkrītošā bedrīte ir kļuvusi populāra, kā sekas tam tas ko redzēt var šobrīd notiekošajā un mēslu daudzumā.

Un tad tas pats vīriņš kurš no rīta jau bubināja, pienāca un nostājās 15m augstāk pret straumi un uzliekot puskilogramīgu svinu šķērsām ar lielu troksni ielidināja man pretīm tieši bedrītē savu steigā sameistaroto grunteni. Sapratu, ka nu arī mans pacietības mērs ir pilns , jau ,,viņam saprotamākā valodā,, pateicu , lai aizvāc savu grunteni no šīs vietas. Tik primitīvs un prasts presings manī rada tikai vienu vēlmi un tā nav pat doma par aizvāgšanos kā ,,nelūgtam viesim,, Un tad tikai sākās .........

Redz , ko es te ar grunteni, te tak veči ar pludiem un es traucēju to viņiem darīt, esmu upi aizņēmis un vēl pie visa tik lecīgs, ka atļāvos pateikt, ko domāju.

Smaidīt vairs negribējās, noskaņojums sačakarēts un arī es pateicu rupji un tieši visu , ko domāju.

Tālākais pārsteidza vēl vairāk . Nākamais ,,izpēlētais trumpis ,, , ko pavēstija vīriņš : A cik tev vimbas ? Uz ko tieši arī atbildēju , ka ne tava daļa. Un tad bija,, kroņa numurs,, - tika izvilkts demonstratīvi telefons, jo es viņu pirmais atļāvos nobildēt, jo tā arī pateicu ka : Tautai jāzin savi varoņi - sejā ! :)

Un sekoja šāda telefonsaruna / autentiskumu negarantēju / , bet vārdu jēga šāda : Sveiks te ES , klau ve viens lecīgs tipiņš visu upi aizņēmis , ķer vimbas, vajadzētu pārbaudīt viņa mašīnu , cik tur to ir . / sarunas beigas /

Stāvēju un brīnijos , par draudzenes izbrīnu pat neko šeit neteikšu.

Tas ,,viena aktiera teātris,, bija absurda augstākā pakāpe. Viņš ko tiešām iedomājās ka ir upes saimnieks, inspektori ir viņa pakalpiņi un var tā vienkārši pļūtīt virsū savas samazgas , katram kas ir ceļā ?!

Interesanti kā tas inspektors zin atrašanās vietu pie upes, manu auto , kas pie ceļa ir viens no daudziem ?! Smieklīgi - varbūt, bet drīzāk skumji.

Par staigāšanu uz mašīnu , jā draudzene rīta agrumā gāja sildīties, tad nesa brokastis un tad vēl uz Neste pēc kafijas brauca. UN ?!!!!!

Ja šis vīriņš tik labi informēts par ,,staigāšanu uz mašīnām,, tātad pats to piekopj un nobeigumam viņam aizrādiju , ka jau no 15.04 ir liegums brist upē, bet to ka stāv līdz pautiem ūdenī un zvana inspektoriem ir laikam - norma !? Ne velti teiciens: otra acī skabargu, savā baļķi neredz ir aktuāls joprojām.

Diena tika vienkārši emocionāli sajāta un kāpēc ? Tāpēc ka kāds iedomājas / ne tikai šis vīriņš / , ka ja neesi ar pludiņu tātad tev vieta ,,kaut kur citur,, tikai viņiem ir tiesības makšķerēt TE , ir vietas kā Ventas tilta rajons, vietas tuvāk arī Bauskas tiltam, kur arī labais tonis neļauj grunteņu copmaņiem līst pa vidu.

BET kāpēc pludiņotāji iedomājas , ka viņiem ir pārāks status pār citiem ?

Ar šādām pārdomām arī devos mājās. Vienīgais , kas mierināja bija skaistās vimbas, kas vakarā jau tika nokūpinātas un darvas garšu nomainija patīkams alkšņu dūmu un svaigi kūpinātu zivju garša.

P.s Atļāvos pievienot šī : Urla latvietis - tipiskais , bildi.