Vienmuļās Pavasara Piezīmes

Čau!

Kaut kad pirms mēneša:

Nu vo, pavasars kustina savas ķepas te gozējoties saulītē, te sakņupis sēd uz celma nosalis, nabadziņš.

Var teikt, ka fīdercēliens sācies. Zinu to, jo vasara, rudens tiks veltīta glumajiem un strīpainajiem par visiem 100, nu vel varbūt arī kaulainajiem.

Šoreiz piļīju uz igauņiem, puņķainajos lūkoties. Turpatās kur pirms pāris gadiem pie saturīgas copes biju ticis. Rīts vēss, bet liekas ka plusos. Ierodos tā paagrāk un viss vel melnā palagā aptinies. Laika pietiek barokļa iemaisīšanai, copeņu sasiešanai. Protams mani vasarīgie mezgli ir nedaudz iesērējuši un nākas nedaudz pacīnīties lāktura gaismiņā, bet kaut kā klibdams un klubdams tieku galā. Barokli šoreiz iejaucu tīrā pēc tam pievienojot normālu zemes porciju, kas atceļojusi no Mārupes pļavām un normāli sabaroju perspektīvo točku, t.i., pretējās kantes zemāko punktu. Pēc kādām 10 barotavām sienu 15ā numura pavadu ar 10ā numura stingru āķēnu, veru pāris mušeniekus un laižu laimi lūkoties. Lielā laime pienāca samērā drīz. Normāli 20gramīgi breksēni sēdās virsū diezgan raiti. Kā sacīt jāsaka vietējā biomasa. Lēnām sarosās arī vietējā inteliģence. Jādalās ar labrītiem igauņu un krievu valodās - vieta bestsellers. Zirnekļi izmet savus tīklus (par zirnekļem dēvēju tos, kuri pamanās 2x m2 izmest 6 makšķeres un saulītē tas viss izskatās pēc tipiskām posmkāja lamatām) un tā draudzīgi gaida to ĪSTO. Tāds izteikts fīderētājs esmu viens, jā ir kāds kurš barokli pārstūķē reizi 1/2h, bet arī regulāri pie zvīņainiem tieku es vienīgais. Pēc kādām 2h, nu tā ap 7iem pienāk nedaudz rupjāks zivtiņš. Izceļu kādu čupiņu ar 500-700gr smagajiem un tad piesakās pusotriniekbumba, kuru ir patiesi liels prieks izpumpēt no mātes upes ūdeņiem. Nākamā cope atkan tāda feinā, nu kā lmakans kad zlopē. Spice viegli iešūpojas un tad jau konkrētāk. Kniukš, copmans neguļ, bet pa ceļam kaut kā nelāgi skaistulis atkabinās. Uz nākamo copi gaidu pietiekami ilgi (1 mušnieks un un čupa ar ķikuriem), atkal pietiekami jaudīga ar kautrīgu trīcešānu, un galā tiešām patīkams iezis pieķēries. Pumpēju aukšā, un šamais kā par brīnumu paceļas līdz iudeņs vērsmai, bet kur iesprūst. Patirinu kātu, toč kur skaidrā iesprūdis. Patirinu vels spēcīgāk un aprauju āķīti, mudaks tāds. Kukainis varētu vilkt uz normālu makanu. Pārsienos un uz āķa saspraužu normālu čupu ar baltajiem. Kad baroklis sasniedz grunti, uzreiz seko konkrēta cope ar nogājienu turpat uz bēru galda. Ar šo "veiksmīgo" manevru lielie noziepēja asti un līdz pusdienaslaikam tā arī nepienāca vairs. Īsi bija tie copmaņa prieki, jo pēc tam ar dažādu intensitāti turpināju šlepēt bērnu dārza izlaidumu. Pēc copes atdevu zivis savam jaunam paziņam un devos mājup krākt un alu dzert.

Nākamajā rītā dublis nr.2 un kopā jau ar Jožiku, kurš ir pilnīgākais profāns šajās lietās. Sals no rīta kniebj ne pa knapo. Izvēlamies apsēsties pašā bedrē. Nu kādi 10m token bija. Kamēr barotava grima, varēja pāčurāt un vel pīpi novilkt ka nemetās. Drusciņ apmācīju šamo kas un kā un varam ļauties lielo zivju makarēšanai. Bet kas tev tos lielos priekus deva!? Šodien tās nepakam nevēlas kosties. Sēžam un katru dārgo stundu izvelkam pa kādam plinderim. Tā arī neierubījos vai vieta ne tā, vai arī kādas magnētiskās vētras pie vainas. Copēja izteikti sūdīgi. Vēja nav un Jožiks copes fiksē pēc auklas kustībām. Process izrādās licies ļoti azartisks, jo kādas dienas pēcāk šis man zvana un prasa kādu fīderi un kādu spoli, auklu utt. Kruta takš. Vel apspriežam šamā karmu, jo ierasti cope izpaliek, kad šamais līdzās. Viņa bračka vispār kaut kāds marginālijs esot. Kad brauc kādam līdzās, tad zivju nevienam neesot, pat tad kad tīklus liekot (smej vai dusmojies, bet lielisks skečš atrodams Jāņa Joņeva grāmatā "Jelgava 94", kur šis ar kaut kādiem Jelgavas bandītiem zivis brauca slaktēt. Kā sacīt jāsaka arī brakariem neiet viegli. Izlasiet! Silti iesaku tiem, kam 94ajā bija vismaz kādi 14 gadi.) Ai, vobšem nosēdējām upmalā līdz pusdienām. Pa abiem knapi pāris saujas salasījām un devāmies mājup.

Un pāris nedēļas vēlāk, kad pasaule jau iekrāsojusies daudz zaļākās krāsās esmu atkan turpatās. Šoreiz doma ar načofku kur laivā, bet laikapstākļu prognoze nedaudz liek nodrebēties manai plebeja dvēselītei, tāpēc nolemju nakšņot autiņā. Pat gulīti paķēru līdzās. Pie upes esmu tā ar pieklājīgu rezervīti, kaut kur pēcpusdienā. Lietiņš sijā, putni dzied, dzeguze naudu manā kabatā skaita. Lēpes jau pacēlušas savas galvas pakrastē. Nu vienkārši burvīgi. Štellēju barokli. Šoreiz nolemju zemi nelikt klātī, bet to mitrinu ar melases un ūdens kokteili. Baroklis diezgan raupja maluma un arī nava nekāds saldais. Gan jau aizies! Prātā paturu pinku armiju, ķikurus un mušeniekus. Aizgāju te Reigā uz to Gardu un iegādājos kārtīgu svina kluci, kā znatoki ieteica. Feideram spraudu jaudīgāko spici galā un ar pietāti žvidzināju šo enkuru rūpīgai grunts izpētei. Pēc manas saprašanas visapkārt normāls dūņu lauks, bet vienā punktā, kas mijās ar pretējā krasta kanti izdodas atrast normālu drebeklīti, nu kaut kādi akmentiņi vai dreisēna, kas to zina. To pēc tam arī kārtīgi sabaroju. Pa perimetru manu vel tikai kādus divus copmaņus, pēcāk pieripo vel divi, tie paši zirnekļi, kam pa visu vakara cēlienu kādas trīs laimīgas reizes zvaniņi iezvanījās un izvika vienu skaistu ~ 100gr plinderi. A es kādas 3h niekojos ar pamatbiomasu. Īsi pirms krēslas izmērs manāmi uzlabojas un izdodas tik arī pie viena portfelīša, kamais bija apaļš kā bumba. Pirmo reiz manas acis ko tādu skatīja. Vel nopūdelēju pāris jaudīgas copes un tad iestājās pilnīgākais pizdetc. Vējš sacēlās tieši sejā ar foršākajām lietus šaltīm, tad to visu papildināja tumsas iestāšanās un pilnīgākā bezcope. Notinās zirnekļi, tad pa krastu aizslāja citi divi. No upes vēlās laukā mazie melnie briesmonīši. Vispār tāda jauka atmosfēra pagadījās. Es vel pacietīgi sabarojis punktu un tā ap 11iem devos autiņa virzienā. Priecājos, ka nevajadzēs nakšņot pūslī. Benčikus un citādu miseni saliku maišelī, barokli rītdienai tāpat un atstāju pakrastes zālītē. Zivtiņas palika laiski peldēties tīklotajā trubā, bet es ērti iekārtojos uz atvāzta autiņa beņķa, graužot sāļos riekstiņus, kur fonā čīgā vecais labais Sigur Ros un cenšos neaizmigt. Laukā dod vaļā mazā ziemeļu vētra, ir +3grādi un nekāda dižā perspektīva tur pie apvāršņa nezīmējas, man tā liekas.

Atmostos nedaudz nosalis tā bik pēc trijiem, bet laukā stojcisks miers. SUPER!!! Ar šmotkām velku uz punktu, bet tur mani sagaida pārsteigums. Misenes maisiņš laiski žāvājas man pretim, bet baroklim ir pieaugušas kājs' - blje. Kurš ta cits, ja ne foršie kaimiņi parūpējušies. Apstaigāju vel tālākos nostūrus ar cerību, ka kāds zvērs vai izteikti spēcīgs igauņu putns pie vainas, bet nekā. Gribēju šamiem riepās spiedienu atvieglot, bet šamie notinās ātrāk par mani, tā ka nekas no manis rūpīgi kaltajiem plāniem neizdevās. Gāju vien uz mašīnu pēc leknās Mārupes zemes un vakardienas pārpalikumus kārtīgi atjaucu ar to pašu melni samržojošo masu. Upē masveidā slīd ar slow motion pārņemtie kustoņi (paskati titulbildē). Šo rīt zivtiņa atsaucās diezgan ātri, bet tas izmērs! Visi kā sarunājuši - nedaudz zem kg, kam pat portfeļa medaļa pie krūtīm nava spraužama. Pa starpai piesakās ar' kas lielāks. Vel kaut kāds buldozers pēc īsas cīņas atsakās no piedāvātājām alternatīvām un es palieku baudīt rīta saulīti ar tiem pašiem vecajiem labajiem plinderiem. Vislabāk tie novērtē to pašu mušenieku, kas bagātināts ar kārtīgu ķikuru piedevu. Patīk gara pavada, jeb tā ir visrezultatīvākā. Bez jebkādām mielēm dodos uz māju ēst torti un mammas pagatavotu rosolu.

Tālāk sākas cīņa starp gondoniem un tārpiem. Šoreiz virsroku gūst gondonu armija flegmatiskajā upē - Lielupē. Pirms tam nedaudz papildinu to rindas, tad vel zastjožkas un citi knibuļi. Tad kaulējos ar saimnieci par to cikos laivu varēšu paņemt: es 4os, šī mēs no pieciem. Es nu moš tad 4os piecpacmit, šī nu labi, bez piecpacmit piecos. Beigās draudzīgi vienojamies par pusē pieciem. Rīts agrs, debesis melnas. Pietiek laika sarunām un laivošanas sezona, kas nedaudz nokavēta, ir sākusies. Uzreiz dodos tur kur pēdējo reiz tiku pie brangākā asara. Poņas par to, kas tepatās notiek pavasarī, man nava nekādas. Sienu 18o fluroauklu, tam galā nelielu sakabīti un tad vel 5gr bumbu ar brīvi staigājošu ofsetnieku. Te daudz zacepu, tas skaidrs. Pirmo lieku balto dīvainīti. It kā domāts priekš forelēm. Vismaz uz pačkas tā stāv rakstīts. Tāds interesants varavīksnes formas pēc anīsa smakojošs ļurļaks. Spītīgi norukāju ar to kādu h tā arī copi neredzējis. Vai nu ne tāds piedāvājums, vai arī vietas ne tās. Pāreju uz baltu L-Baits grabuli. Kaut kas baksta vismaz, bet nesēžas. Moška par agru? Dodos uz sēkli. Lieku Molix magic vēzīti, kam spīles ar gaisu piepildītas un pirmajā provodkā konkrēts štopars. Jā, labrīt un sveiki, lai dzīvo MJ! Stabils puskilavnieks. Puncis tam apaļš, bet manējais, kas kādas pāris nedēļas ir sakrities nekādi neparakstas šamam dot brīvlaišanu. Tad vel cope, tad norauj vēzim kāds gaisa burbuļus, un tad vel izdodas pielasīt tādus ~ 50gramniekus. Zvetēju uz točku, kas lieliski sevi parādijā lapkritī. Pirmais enkurs un nekā. Otrs, tā pat. Pairos nedaudz tuvāk krastam, kur jau lēpes modušās un lieku melnu grabuli no vietējiem. Šamais nav īpaši pat pret grunti atsities, kad tāds ilgi gaidītais tinkš iedod kātā. Ir - stabils 400nieks! Pāris švunkas pa tukšo, tad pamokos ar zacepiem un pāreju uz 3gr bumbiņu (tā tomēr zālājā mazāk strēgst iekšā). Spēli no pasīvas pamainu uz diezgan agresīvu un izceļu vel vienu brālīti. Pavirzos atkal dziļuma virzienā, kur uz mazas zaļas vibrastes tieku pie pārīša sīkiem veprēniem. Lēnām nāk atziņa, ka šamie dzīvojas pa krasta zonu. Bet tur kā bieds arī zaļās rosās ne pa knapo. Pirmais enkurs krasta seklumā un tieku pie velviena skaista kupraiņa. Visiem vēderi pieblīduši. Vai tiešām nebūs iznārstojuši? Tālāk atveru pīļknābju kontu ar kādām trijām pēc kārtas. Visas kā nomērītas - ap 20 cm (pa cēlienu paskoloju kādas 20smit, 2vas pat pamanījās notest manu sistēmu bez variantiem). Mainu enkuru un atkal pārītis smuku strīpaiņu. Tā ar savu melno grabīti rokās sadevušies izčesījām kādus 100m gar piekrasti pa kādam asarim piemānīdami, zaļsvārces skolodami, no katra enkura jeb ķerot kaifu pilnīgāko. Līdz ap kādiem 10iem upe piegrieza mums skābekli. Aizdevos pārbaudīt vel seklākas vietas, a tur vakuums. Tad devos pačūpstināt agrā rīta točkas. Tur ar pa kādam asarim tika, bet miesās neturēja līdzi superslepenajai - "pie nokaltušā ozlola". Tad vējam labpatikās sacelties, un es par apbrīnu mājeniekiem ar pilnu kuli (zivīm domāts) jau agrā pēcpusdienā ierados mājā. Sagatavojis bļodiņu pārblīdušajām olšūnām, ķēros pie filēšanas nedarbiem. Kaudzīte sanāca tīri garšīga. Olšūnu vietā bļodiņā saliku: ~ 10cm asarīti, kādus trīs ~ 7cm garus vēžus, vel dreisēnu un citādāku menju. Vobšem ir normāli izvālējušies un tad piekodušies. Sirdsapziņa tīra!

Tuliņ tepatās aizies pa riktīgo! Kukainis no Vaiņodes ielas republikas musina mani jūrā doties. Strīpainie milži žēlīgi kauc no upes dzīlēm, bet glumie nezvēri lūkojas aiz leknās lēpju lapas, kad tas bārdainais tārpus peldināt brauks. Bet nabaga stiklacis skatīdamies kalendārā žēlīgi trīc un skaita dienas 15, 14, 13, 12, 11, 10 ...... .

@otinjsh

Nesen uzdūros vienam video. Tā forši un smieklīgi kā sporcmens Armands ar acīm plikšķina un par MJ brīnas (http://www.nomad.lv/?p=1980). Vai ir kāds vel palicis, kurš tā uz doto brīdi mācētu brīnīties? Jā bet varbūt arī Nē? Ar to arī visus apsveicu!!