Samu kvokošana 19. gadsimtā (L. P. Sabaņejevs)

Izrādās agrāk Daugavā samus pievilinājā ar kvoku un tad dūra ar dakšām. Vai mūsdienu samotāji-saminieki ir tik meistarīgi?

... Par patiesi sportisku un aktīvu samu makšķerēšanas veidu var tikt nosaukta tikai kvokošana, kuras laikā makšķernieks pastāvīgi pārvietojas, visu laiku turot auklu rokā. Kvokošana ir pazīstama daudzās Krievijas vidienes, dienvidaustrumu un ziemeļrietumu upēs, bet visai dīvaini šķiet, ka dienvidrietumos par to gandrīz nav dzirdēts, jebkurā gadījumā, man nav izdevies atrast nekādas norādes uz to. Vispār ķeršana uz kvoka makšķeri ir izplatīta nevienmērīgi un ne vienmēr tiek piekopta pat upēs, kurās ir samu pārpilnība, piemēram, Voroņas upē. Izskaidrot šo dīvainību visdrīzāk var ar nezināšanu, nevis ar to, ka vietām sami gandrīz neņem uz vardēm - galveno, bet ne vienīgo, ēsmu kvokojot. Kā jau teicu, pati kvokošanas ideja līdz šim laikam nav viennozīmīgi izskaidrota: daži, piemēram, Daugavas, Nemūnas, Kļazmas, Ufas un citu upju makšķernieki domā ka, uz kvokošanu iet samu tēviņi, un kvoks atdarina samu atraitnes balss skaņas, kuras tā it-kā trīskārši izdveš saulrietā, pieaicinot tēviņus. Šī iemesla dēļ ķeršana ar kvoka makšķeri šeit (arī Svirjas upē) sākas ļoti agri, līdz ar nārsta laika iestāšanos maija beigās. Visai dīvaini, ka dienvidu makšķernieki, kuri dzīvo ar samiem daudz bagātākās vietās, neko nezina par kvokošanu nārsta laikā, bet uzskata, ka uz kvokošanu sami iet tāpēc, ka tā atgādina vardes radītās skaņas, vai arī domā, ka slīkst kāds dzīvnieks. Tikai Potehins, starp citu, bilst, ka Saratovas guberņā lietojamo kvoku radītās skaņas, atgādina tās, kuras rada sami. Tomēr īsta samu „vabošana", cik ir zināms, notiek tikai Vitebskas guberņā (Daugavas upē), kur, kā apgalvo Terleckis, uz skaņām, kuras tiek radītas ar „vabu", pie laivas visai drīz pulcējas sami, un tad tos durot ar žebērkļiem.
Citās vietās kvoko vienmēr ar ēsmu.
Galvenā kvokošanas īpatnība vai atšķirība slēpjas tieši instrumentā, ar kura palīdzību pievilina samus. Kvoka uzbūves princips ir vienāds visur - būtībā tā ir koka glāzīte, kura uzsprausta uz roktura. Parastajam viduskrievijas kvokam ir neliela, 27-38 cm gara, 2 cm bieza un 4 cm plata dēlīša izskats, kura vienā galā ir izgrebta ne dziļāka kā 1,3 cm iedobe. Īsts samu makšķernieku kvoks ir nedaudz izliekts, aptuveni 44 cm garš instruments no ievas, pīlādža, gobas vai ābeles; vienā tā galā ir cepurīte vai paplašinājums, kurā izgrebta dobīte trīs kapeiku monētas lielumā.
Daudz praktiskākus kvokošanas rīkus lieto Nemūnā un Villijā. To ērtums slēpjas apstāklī, ka makšķere, t. i., aukla ar āķi un ēsmu, ir savienota ar kvoku, par kuru kalpo govs rags. Šim mērķim izvēlas nelielu un pēc iespējas taisnu ragu; no iekšpuses to iztīra un nolīdzina malas, bet asajā galā gareniski, nevis šķērsām izurbj caurumu, caur kuru izver auklu; auklas galā ir piesiets āķis, bet, lai rags nekustētos no vietas, auklu tajā nostiprina ar mezgliem vai koka tapiņām. No āķa rags atrodas attālumā, kurš ir vienāds ar dziļumu, kurā grasās ķert, tā, lai rags, ielaižot auklu ūdenī, vienmēr sistu pa tā virsmu ar savu apakšmalu un radītu zināmās, samus pievilinošās skaņas; uz auklas, zem raga, nostiprina smagu svina svariņu. Šādi ķerot, makšķerniekam ir aizņemta tikai viena roka: viņš vienlaicīgi ielaiž makšķeri un sit ar kvoku pa ūdeni.
Kas attiecas uz ēsmām, tad par vislabāko kvokošanai tiek uzskatīta varde; tomēr Donā par ēsmu visbiežāk kalpo vēzis vai kaltēta zivs galva, arī mēslu vaboles kāpurs, zvirbulis vai gaļas gabals. Šī daudzveidība nenāk par labu tam pieņēmumam, ka sams uz kvoka skaņām iet tāpēc, ka tās atgādina varžu kurkstēšanu. Bet ir skaidrs, ka kvokojot ir visai noderīgi, lai kvoks patiešām atdarinātu varžu radītās skaņas.
Gandrīz vienmēr kvokošana notiek no peldošas laivas, ļoti reti noenkurojas bedrē. Laivai ir jābūt vieglai; ķer divatā vai vienatnē, turklāt no sākuma peld pret straumi un tad laižas uz leju. Kļazmas upē laivas priekšgalā parasti iegriež metāla riņķi; caur šo riņķi izver visu makšķeri, kuras galu piesien laivas aizmugurē. Tā rīkojas, lai prāvs sams nevarētu apgāzt laivu. Ierodoties ķeršanas vietā (bedrē, kurā uzturas sams), makšķernieks ar kreiso roku airē, bet ar labo ņem auklu, kura, kā jau teikts, piesieta pie nostiprināta kāta un, nedziļi ielaidis āķi ar ēsmu (austerēm), nedaudz uztin auklu uz tās pašas rokas pirkstiem un vienmērīgi sit ar kvoku. Kvoks rada tādas skaņas, it-kā ar apgāztu glāzi sistu pa ūdeni, tikai daudz skaļākas (?); pēc trīs sitieniem makšķernieks pacilā roku, lai ēsma kustētos. Šīs skaņas vilināts, sams pietuvojas laivai (gadās, ka atpeld vairāki), uzgulst uz aira tā, ka to nav iespējams pakustināt, apskata ēsmu uz ierij to nevis uzreiz, bet it-kā sūkā, pakaroties kā svarubumba; šajā mirklī makšķernieks pamazām atlaiž auklu no rokas un pēc tam spēcīgi piecērt. Ja sams nav liels, tas uzreiz jāvelk laivā, bet ja ļoti liels, tad vajag atlaist auklu, lai tā aizslīd līdz laivas priekšgalam; tādā veidā makšķernieks cenšas pamazām sasniegt lēzeno krastu, kur izkāpj no laivas un izvelk lomu, ko vienam izdarīt nav nemaz tik viegli. Dažreiz liels sams viegli velkas līdz laivai, pēc tam, pie pašas malas, pēkšņi novicina savu asti virs ūdens, aizķer bortu un ar galvu uz leju metas dziļumā. Acīmredzot ar šādu manevru tam izdodas apgāzt laivu, par ko liecina daudzi piemēri. Uz kvoka sami Kļazmā ķeras tikai līdz jūlija vidum.
Donā kvoko nedaudz citādi. Aukla - stipra linu vai kaņepju virve, tiek uztīta uz neliela, resna roktura, kuru tur rokā, un āķis ar ēsmu tiek laists vajadzīgajā dziļumā. Ķer tāpat, no vieglām laivām divatā vai viens, bet no sākuma aizpeld tālu uz augšu, turoties pie krasta; tad makšķernieks izpeld upes vidū, noliek airi, pārstāj airēt un ielaiž āķi ar ēsmu ūdenī; kreisajā rokā viņš tur makšķeri, bet labajā ņem kvoku, tāpēc ka kvokot ar labo roku ir daudz ērtāk. Šeit ir pieņemts nekad netīt virvi uz rokas jo, ja aukla netiks ātri atlaista, sams var izraut makšķernieku no laivas. Vislabāk sami šeit ķeras nedziļās straumēs, kurās iziet zivju medībās. Bet objektīvi un precīzi noteikt, kur sami ķeras labāk, nav iespējams, jo tie tiek ķerti gan ļoti dziļās vietās, gan seklās, kas ir atkarīgs no laika apstākļiem un gadalaika. Kad makšķernieks sajūt, ka sams ir uz āķa, viņš sāk vilkt guvumu ārā. Samēnus, protams, velk bez ceremonijām, bet ja sams ir liels vai stipri pretojas, tad nevelk vispār, ļaujot tam notīt auklu no roktura. Šādā veidā rokturis gandrīz aizstāj spoli. Tomēr atlaist par daudz auklas nav vērts, jo sams var iemukt zem laivas un tur ieķerties. Tādā gadījumā pie roktura piesien koka strupuli vai dēli un iemet auklu ūdenī. Sajutis brīvību, sams steidzas projām; makšķernieks ķer auklu un atkal sāk kausēt zivi. Nogurdinājis samu, kurš nereti ilgi vazā laivu turpu šurpu, viņš pievelk to pie laivas un, apdullinājis ar vāles (cirvja) sitienu, ievelk laivā. Ja sams netiks pietiekoši nogurdināts, tad ar astes sitienu pa laivas malu tas bieži apgāž to. Noķerto samu apdullina ar sitienu pa galvu arī tādēļ, lai tas nevarētu izlēkt no laivas un vispār netraucētu turpināt ķeršanu. Apdullināts sams guļ nekustīgi vai vispār iemieg, bet nereti atgūstas, sāk sisties, un makšķerniekam atkal ir jāķeras pie vāles. Viena vakara laikā šeit reti izdodas noķert vairāk par četriem samiem.
Vislabāk Donā sami ķeras klusā laikā, vakaros un no rītiem; vakarā tie labi ķeras uz kvoka no brīža, kad noriet saule, līdz tumsai, bet no rīta - līdz saules lēktam. Kluss laiks ir nepieciešams samu makšķerēšanas nosacījums; sliktā vai vējainā laikā sami guļ uz gultnes, uz augšu neceļas un kvokošanu nedzird. Upes augštecē vakarā kvoko vairāk vakarā nekā no rīta. Donā sami trāpās arī dienā, bet vienkārši, iemetot āķi atvarā, nevis kvokojot. Pie ciematiem uz Donas upes vakaros vienmēr var redzēt vairākas laivas; katrā no tām sēž makšķernieks un kvoko; tiklīdz straume aiznes viņu uz leju - tas ņem airi, pagriežas no vidus uz krasta pusi un atkal brauc pret straumi, atkal pagriež uz vidu un kvoko, kamēr straume to neaiznes uz leju vai uz āķa neuzķeras sams.