Jūra, Saule, Smilts un Bārdainas Meitenes

Jūnijs šogad tāds nemīlīgs padevies. Kaut kur kurnēju, ka tas karstums mani galina nostī un būtu dabasmātei pateicīgs, ja vasaras vietās tā iešķiebtu vel vienu rudeni, tad tagadītēs tā vairs kaut kā negribas domāt.

Glumie nav bijuši vēlīgi, strīpainie vispār smejās savus tukšos punčus turēdami, puņķainie kaujā sūtījuši tikai savus muļķa pabērnus, tikai kaulainie nedaudz žēlīgāki bijuši. Nu lielu lielais paldies šamiem par to.

Te no gurdenajām pārdomām, mani iztraucē sarkana jaunava vēstuļu sadaļā. Resnais no Vaiņodes ielas republikas musina doties jūrā. Kā par brīnumu nekas šaj' nedēļas nogalē nav saplānots un un es ir gatavs karotājs. Kastītē salieku visādu šūpiņus, pāris svina blāķus un vel veicītī iepērku pārīti mežonīgo rietumu milzu jūras žibuļus, nocenotos.

Gaidot taxi drudžaini tiek ridāts vieglais džerka kāts, smērētas maizīšu kaudzes un darīta visāda citādāka huijņa. Startējam pirms 11iem, t.i. vienu h pirms pusnakts. Iesākumā sarunas vedas ne pa knapo, pēcāk visiem izņemot šoferi vajadzētu pagulēt, bet satraukums nespēj aizdarīt acis nu nekādi.

Pēc kādām trim izkratītām stundām nonākam kur starp smalkām priedītēm, kas sadēstītas baltā smalkā smiltī. Izlienot laikā saltums iekož plikajos stilbos, jo redz' laukā tuliņ būs jūlijs kā nekā un nav vairs nekāds maijs - tiek jokots. Pār kāpu dzirdams kā jūrja plakšķ liedagā un iezogas aizdomas par mežonīgi trakojošu ūdens masu, kas vīriem liegs iziet selgā un tālais gabals bijis gandrīz velti mērots, bet, pārslīdot pār pirmo smilšu čupiņu, prāts nomierinās, jo vilnišs tāds mazīns pret liedagu sītās, bet dullais tāds, troksni taisa kā lielais vells. Jau redzama viena laiva, kas močī kur no labās puses iekšās.

Mantas tādas vieglas liekās, laiva vispār kā pūciņa, kā ar motoru nezinu, to stiepa Resnais, bet atpakaļ atgriezās pat neaizelsies, vo kā!!

Ieraušamies pūslī kur īsi pēc trijiem. Pamale jau krāsojas sarkanīgi dzelteņos toņos un pēc pļerdaka reanimēšanas ducinam uz tādām un tādām koordinātēm azimutu paņemot pēc mirgojošā krasta elementa.

Ceļš liekas samērā īss, tikai divas cīgas paspēju novilkt. :-)

Tad kad esam kaut kur jau tuvumā mencu eldorado, vaiņodietis ierubī ekrānu, kurš pēc mirkļa sāk zimēt žuvītes. Te metam pa mēmajiem un laižam lejā slepenos ieročus. Es močīju lielo žibuli, resnais atkal savu super līgano ēsmu, kas it kā ūdens spogulī astotniekus zīmējot. Bet ir viens knifiņš, ar kuru skaļi neplātīšos, bet klusām Jums pačukstēšu. Uz āķiem ofic jāmauc kāda beigta garnelīte, nelobīta un uzvārīta. Jau pēc pirmās uzraustīšanas ir copes. Man pašvakāk, bet resnais jau šlepē pirmos bērneļus. Manam metāla klucim pa laikam kāds pamanās nomaukt ēsmu, bet kontu sanāk atvērt tik pēc kādas ceturdaļstundas. Foršs tāds nēmērnieks. Iepazināmies, nebučojāmies. Palaidu, lai skrien tālāk.

Pēc kādiem pieciem sīkajiem tieku pie viena briesmonīša. Resnais šo sauc par grunduli, šito token nebučošu. Palaižu vaļā. Tālāk iet apmēram tāpat kā pirms tam, bet pie mērinieka ir ticis tikai laivas kaimiņpuika.

Vispār tā visa padarīšana izskatās nedaudz pēc tādas cemmerēšanas. Līdzīgi kā puikas tepat Reigas zivju bedrēs darbojas, jo jāžibulē ir gariem štengriem kātiem. No blakus laivas redzēju tikai vienu aizcemmerētu butēnu.

Kā parādījās saulīte, tā resnajam ne visai sāka veikties, bet es palēnām starp sīkajām mamzelēm ar savu monstrozo žibuli pamanos iecepīt pirmo mērinieku. Piesakās bez tikšķa, bet pie kārtējā uzrāviena sajūtu normālu zacepu, kurš nedaudz padodas un copmanim par prieku arī uzpumpē. Kāds kilo ar pāris kapeikām būs. Ieraujam pa šļukai no superdzēriena, kamais garšo pēc dzērvenēm un turpinām apstrādāt piegruntes līmeņus.

Dienai iesilstot šamās paliek arvien kūtrākas. Mainām dislokāciju, jo necope sēž iepretim negulētajai naktij svārstīgajās šupolēs. Aizdodamies vairāk uz vēju pilsētas pusi un tuvāk krasta līnijai, kur uz 7metru dziļumu. Iešķiebju resnajam savu dublikātu, jo uz šamā žibuļiem tā nekožas kā uz manējā. Man pa starpai izskrien vismaz kāds mēŗiņš, a šim tik jābrāļojas ar skolojamajiem sūdabrāļiem. Tajā brīdī rezultāts mūsu maisiņos beja 1:5 manai ķuļķenei par labu, bet šajā vietā viss sāka griezties kājām gaisā: - vējels no austreņa meta ķiteli uz dienvidnieka pusi. No laivas nācās izvilkt bremzētāju, kas vislaik man lika atminēties lieliskā Herbja cepuri. Žēl, ka nenobildēju. - Pirmajā laidienā resnais tiek pie lieliska mēra, otrajā atkal ko foršu zacepī, bet nogājiens. Es tik sūkāju savu īkšķi un komentēju notikumu gaitu. Padreifējam kādu gabalu, un kad apakšā uztaustam akmentiņus, tad abiem uzsēžas pa kādam mēram, kas vispār ir diezgan raksturīgi. Ja ir, tad bieži vien abiem diviem.

Dreifa ātrums vispār liekas tāds paliels, lai gan grūti novērtēt to, jo trūkst atskaites punktu, tāpēc, lai noietu to pašu veiksmīgi celiņu, ar katru reizi nākas nobraukt pret vēju un viļņiem, kas paliek ar vien uzmācīgāki un nekaunīgāki, ar vien dūšīgāku un dūšīgāku gabalu.

Pa vidam vel eksperimentu nolūkos pārsienu ko līdzīgu daunrigera un atvodnā povodka krustojumam un papeldinu mazākus šūpiņus, jo pa brīdim no mencīšu platās mutes veļas laikā kas līdzīgs brētliņām. Bet tas ievērojamas priekšrocības nedod, tāpēc pāreju atpakaļ uz smago žibuli.

Cope mijās ar arvien lielākiem necopes brīžiem. Viļņi aijā gurdos ķermeņus, skatos jūrjā, tad redzu sulīgu, magoņu ziedu pielietu pļaviņu, kas liegi līgojas vasarīgajā vējelī. Pa to tipina kails Andris Bērziņš ar izkapti rokās un zeltainu retrīveri pie sāniem. Te kāds atgriež mani realitātē, jo družaini rausta manu ļengano roku. Menca!!! Šajā laika sprīdī vaiņodietis jau izlīdzinājis rezultātu un tas ir nu 6:6. Papildlaikā pa nullēm, bet pendelēm nepietika spēka.

Vispār jo tuvāk pusdienaslaikam, jo pasākums no copes viedokļa kļūst šķidrāks un pēc otras ekipāžas iniciatīvas un arvien uzmācīgajām viļņu cepurēm nolemjam doties krasta virzienā. Ceļš liekas tāls. Resnā vaigs stūrējot tāds bažīgs rādās, man gan liekas, kas nekas TĀDS, bet viņš jau vecais buks daudz visādās lietās skatījies.

Mūsu krastā aizvējš. Beidzot var novilkt ziemas ķiteli. Jā - Jā! Visu laiku sēdējām tajos un ne reizi nebija velmes to atpogāt vai noģērbt, blje. Mantas uz auto pār kāpām jau stiepjas makten grūšāk kā rītausmā. Resnā vaigs pēc motora pārstiepiena tāds bāls un uz jokiem ar' vairs nenesas. Visiem gurdenums sānos. Pēc strūdzenieku gājiena pakrītam mīsktajās sūnās. Nedaudz iekožam. Garais cīnās ar dunduru, kas viņam neliek mieru, vienīgajam. Tieku pie vēsa aliņa, ko ar lielu baudu saleju izkaltušajā rīklē. Te, krastā, silti un mājīgi, es pat teiktu vasarīgi laikapstākļi.

Saliekam pekeles, paši ar salienam un dodamies māju virzienā. Plakstiņos nez no kurienes iekaras pa klintsbluķim. Atdaru tos tikai tad, kad universālais kareivis nomaina Garo pie stūres, tad atkal pie Saldus apļa, kur ceru uz Staķika pitstopu, kur būtu iespēja pie vel viena bairīša tikt un tad tikai Reigā.

Pie mājām atverot auto durvis vel tāds pusaizmidzis jūtos. Sīkie jau caur vārtiem ar gavilēm sagaida bārdaino ķēmu mājā. Pat Žuks nekautrējas un izlien no pēļiem neredzētās zivis rokās apgrozīt. Ir labi, bija foršīīī!!!!

otinjsh

PS Tīrot zivis vienīgais mīnuss ir to sāļums. Tas kož visos rokas pušumos. Tāda sāpīga tā skablīšana sanāca.

PSS Jūrā ir forši, copēt jūrā ir vel foršāk.