L. P. Sabaņejevs

„Lasis”

... Kā tieši Pēterburgas makšķernieki ķer lašus Ņevā īsti nav zināms, bet nav ne mazāko šaubu, ka tie izmanto angļu rīkus ar spoli, visdrīzāk – no laivas, pie Imatras atbraukušie sportisti un vietējie makšķernieki, cik zināms, ķer no vieglas laivas divatā, turklāt viens airē, bet otrs veic iemetienus ar makšķeri (ar dzīvu vai beigtu ēsmas zivtiņu, vai arī vietējā ražojuma mākslīgu mānekli no krāsainām lupatiņām). Tā kā ārkārtīgi ātrās straumes dēļ šī vizināšanās ir diezgan apgrūtinoša un pat bīstama, nav daudz tādu sportistu, kuri, neskatoties uz airētāju meistarību, atļaujas riskēt tikt ierautiem ūdenskritumā. Airē no viena krasta uz otra zigzagiem, bet iemetienus izdara no laivas purngala uz priekšu, nepārtraukti pārmetot makšķeri.

Visai īsu lašu makšķerēšanas Daugavā aprakstu sniedz Terleckis, un tas ir vienīgais krievu rakstveida ziņojums par lašu ķeršanu ar makšķeri, ja neskaita ziņas par to, ka Kuras upē laši (citas sugas) dažreiz trāpās uz gruntsmakšķerēm ar visstiprākajām auklām un smagākajiem svariņiem (ātrās straumes dēļ). Visinteresantākais ir tas, ka autors, kurš noķēra milzīgu lasi (19 kg), uz krasta ir varējis noturēties tikai ar vairāku personu palīdzību un pēc tam darbojies kā sava veida spole, t. i., lai pievilktu savu lomu, viņam bija jātin aukla uz sevis.

Cik var noprast, makšķerēšana ar spoli nav pazīstama arī Daugavā, jo Terleckis runāja tikai par „pārstiepjamo” makšķeri. Tā atgādina makšķeres, kādas lieto Krievijas vidienē mežavimbu ķeršanai straujtecēs, bet tiek taisīta vēl garāka: tās garums sasniedz 43 m. Pēc katriem 3-4 m pie auklas (acīmredzot zīda) tiek piestiprināti nelieli korķīši, un viens atrodas pie pavadiņas (no 2 vai 3 zīda pavedieniem). To uzdevums ir noturēt auklu ūdens virspusē. Pludiņa un svariņa nav. Tiek izmantoti ļoti gari, izturīgi, t. i., lokani un atsperīgi, viendaļīgi bērza kāti, rūpīgi izkaltēti un iztaisnoti. Ķer no laivas, kuru notur upes vidū, un par ēsmu kalpo tikai un vienīgi ēsmas zivtiņa (baltais sapals?), kurš acīmredzot tiek aizķerts aiz lūpas. Raupjie rīki nepieļauj citu ēsmu arī tāpēc, ka ķeršana notiek rudenī. Lasis kampj ēsmas zivtiņu ar ieskrējienu, uzklūpot tam kā viesuļvirpulis; bet, pamanot kaut vismazākās briesmas, aizšaujas tālumā kā bulta pa ūdens virspusi. Acīmredzot šeit tie kļūst tikai par nedaudzu vislabāko makšķernieku guvumu.

„Noķert lasi ar makšķeri- saka Terleckis- ir makšķernieka slava un lepnums; tas ir tas pats kā nogalināt lauvu. Lašu migrācijas laiku zināšana, neparasta pacietība un uzmanīgums, klusuma ievērošana laivā (laiva tiek piestiprināta pie diviem, gultnē iedzītiem, mietiem, tāpēc var secināt, ka ķeršana notiek ne visai dziļā vietā), droša un gara, lokana un atsperīga makšķere, ar izlaistu neredzamu auklu un tvirtu ēsmas zivtiņu, ir nepieciešams nosacījums, lai lasis piepeldētu un paņemtu. Otrs nepieciešamais nosacījums ir māksla lasi izvilkt, neļaujot tam norauties vai saplēst auklu. Mežonīgi kā savvaļas zirgs, kurš pirmo reizi sajutis mutē iemauktus, tas metas no vienas puses uz otru, no visa spēka velk pret straumi vai, nolaidies pie gultnes un nostiepis auklu, kā bulta šaujas ūdens virspusē un, izlecis, ar atvēzienu sit savu vareno asti pret to tā, ka šļakatas un putas šķīst uz visām pusēm. Pus stundu un vairāk aukstasinīgais makšķernieks, stāvot laivā, pārliecinoši, ar stingru roku apvalda tā rāvienus, te atlaižot auklu (?), te uzstiepjot to uz makšķeres, kura, saliecoties, iztaisnojoties un sagriežoties lokā, pamazām paralizē un novārdzina brašā pretinieka spēkus. Ne tikai noķert lasi pašam, bet arī skatīties no malas uz makšķernieka cīņu ar šo mūsu ūdeņu spēkavīru sagādā patiesu baudu”...