Aizgulējies Makšķernieks
Kamēr kutis tads ērcīgs, iemetīs kād' vārd' pa to cop' kā i' gājs ne gluži ne šon', bet iz nesenas pagātnes. Khm, khhhhm...
Laikam labu laiku nekas nav šnipelēts. Ne jau tāpēc, ka esmu slinks palicis, bet gan laikapstākļi neriktīgie un tie austrumu vēji. Pie tam tās mūžīgās paģiras.
Šodien kadmitrais aukstums kaulus grauž aiz neko darīt pārcililāju mieles un ir jāpadalās. 100 punkti.
Epizode No.1.
Kā bijis kā ne, bet kaut kad augusta beigās iestūrēju savā mīļajā ezerelī. Iepriekšajā vakarā ar ehaloti uztaustīju cietāku grunti, pašā bedres vidū kur apkārt dūņu lauki. Ieliku nedaudz barokļa un braucu uz sātu nosnausties. Nākamajā vakarā iesēdos tupelē un vālēju uz iezīmēto vietiņu. Kārtīgi iebarojos, savaņģojos vīķu bērnus un gaidīju rītu. Rīts nemaz tā vienkārši neatnāca, bet kārtējo reizi visu vajadzēja patīkami sačakarēt. Iesākumā breki nekodās nepakam. Tad ar gariem zobiem pa kādam plinderim izdodas izmānīt, bet zandartene klusē. Jau sāk krēslot, moš tagad? Nekā nebija! Lai gan tomēr bija gan. Pēc kārtējās breku copenes pārlādes pluds nostājas un stāv kā pāvs riesta laikā. Pēc mirklīša nedaudz piepaceļas un pazūd rāvotajā dzelmē. Piecērtu, bet tur TĀDS "breks" gala, ka ne izkustināt. Skaidrīte, griežu bremzi līdz galam vaļā un saglabājot veselo saprātu lūdzu ezeriņu, lai šamo nesūta uz laivas enkurstriķa pusi. Makans padzīvojies pie laivas uztaisa pirmo skrējienu uz metriem 20smit. Pievelku. Tad vel kādus trīs tādus izmocīja. Pazaveros ceijerī un piešauju, ka kādas 20mit minūtes pagājušas. Pabrīnos, ka sirds vel pa muti nava izkāpusi un tā skrienošā hantele nav norāvusies. Moš šoreiz noveiksies? Bažas tik rada šamā piešlepēšana pie laivas un iecelšana, bet līdz tam vel jātiek, jo rūdītais dzīvnieks nemaz nav atrādījies, bet ar pēdējiem spēkiem turas ar mālu pildītajos ūdeņos. Vel pēdējais skrējiens un nu, nu tur jau parādās pluds, tad svariņu virtene un kādus 10m no laivas uzpeld milzu kaulainā rumpis ar asti pa priekšu. Bāc!!!! Kas par zivi! Tagad tik lēni, palēnītēm tuvāk jo tuvāk tas šūpodamies tuvojas satrauktā copmaņa dzelzs tvērienam. Ar pirmo neizdodas aizķeksēt, bet otro reizi izdodas pirkstus ieslidināt žaunu vākos un ar gavilēm ievilkt pār bortu tupelē. Nobesījies ir pamatīgi, tā izskatās. Svari uzrāda apaļus 5,610kg ar ko arī sevi apsveicu. Zvanu Juronkulim, tad fācim, Žukam. Pāris pīpji un dražejas no rokām lēnām sāk izzust. 
/Es ar kaulaino! Nu protams, ka ne. Tas Juronkuls ar skaisto augusta vakara okunenu./
Nelielas problēmas gan sagādā mušniekus uzvērt uz āķīša, bet tas tā. Pavadiņa 0,514mm (Milo Ghost) un 16ā numura to pašu makaroņņiku āķīša bija gana, ar ko arī sevi apsveicu. Jā, jā - Paldies! Turpinājums nebija diez ko spīdošs. Līdz kādiem 2viem izturēju bez copes un tad nolikos uz kādām 2h uz pakas. Pamodos ar rīta svītu nedaudz nosalis, bet pagulējis. Perifērijā klususms, sačinīju pričendāļus ieleju kopeju un uz breku pātagas atkal cops un atkal štanga. Vo vellos, nav brīnums, ka puņķainie klusē. Zobainie gani šeitan pārāk uzbāzīgi šamos pievaktē. Par nelaimi pēc pārīša minūtēm tas nolemj vilkt uz laivas pusi un pretēji jebkuriem pūliņiem mainīt šamā kursu, tas ietinas enkurstriķī un prom ir. Rīts turpinās tikpat neinteresanti kā pagāja vakarvakars. Pa kādam pusbreksēnam un mierīgu sirdi var durt mājup gulēt.
Tad nenormāli daudz darba, tad braucu ciemos pie Mcaroņņikiem, tad atkal nenormāli daudz darba un pēc tam iesākās džigošanas zīmēs ierakstītais oktobris.
Džigot ir forši. Patiešām!
Ir te kaimiņos viens tāds jigpasistais no Vaiņodes ielas republikas. Pērn iesāku iet Resnā kursos un šogad jau kaut kas pašam arī izdodas.
Epizode No.2.
Pirmajā turē devāmies Daugavas lejteces ekskursijā. Pilna diena uz vējainā ūdens šur un tur, bet zivi atradām tikai Locī un tāpati izmētāta, bet kodās. Piekodās arī viens spinieris ar uzsietu sistēmu ar kādu tur laikam vairums vālē. Šļiekas ar tvisteriem tandēmā. Posmtārpi vel bija kustīgi un žēli ķērca Lielo Pateicību.
Epizode No.3.
Otrs izbrauciens atkal tāds vējains sanāca. Pilna diena Locī, bet strīpaiņi to novērtēja tikai rīta stundās. Vispār tas nava nekāda dabas dāvana, tāds normāls tranzīta grāvis un pie tam pamatīgi nosēts ar copmaņiem. Šodien piedzima džigdesa. Nu ķipa džigs apakšā un augstāki desa. Labi iet kopā ar vēžveidīgajiem lejā un ļurļaku augšā. Tik galīgi nesader ar patievām auklām. Āķis, kaut kādā sev vien saprotamā veidā, rīvē to pušu. :( Tātad šī diena zem desas zīmes, jo straume maktena un strīpainis tik novērtēja uz vietas ilgāki noturētu vibroasti. Lai kā tur arī it kā negāja, bet uz dienas beigām ķuļķene tāda pasmaga gadījās. Resnais pat pamanījās vimbas kundzi samānīt. Malaģec padļec. ["Masterstvo neprapjosh" (Meistarību nenodzersi) /Resnais/] 
/Skolotājs un skolojamais/
Epizode No.4.
Nedēļu vēlāk atkan attapāmies tajs pat krajos. Kamēr Resnais krastā sienas es apšancēju piekrasti un otrajā metienā uzsēžas normāls okunens panenieks. Nutikbūscope tas laikam saucās! Aizdodamies Daugavas virzienā kur sastopam tikai atsosoviču. Pēc tam iegriežamies ciemos pie Govs vīra upē, kur reizēm orķestris himnas vālē un katru dienu 12:00 tiek ziņots par pusdienām. Enkurs pašā stūrītī un pirmajā provodkā uz jaunatklājumu Mosya uzsēžas skaists 700nieks (mans rekords). Resnajam uz desas uzsēžas kaulainais un pie tam likumīgajā mērā. Tad vel pa kādai skaistai appuskilo asarmeitenei un punkitņš pierimst. Aizdodamies meklējumos. Strīpaiņus uzejam, bet tie baigi smalkie kundziņi, vai zinieties Močījam atpakaļ, vietiņa atpūtusies. Es veljoprojām ar savu Mosya, Resnais ar brūnajiem vēžveidīgajiem. Strīpaiņi kožas, bet ir jālūdzas. Process foršs un izmērs priecē. Domāju par džastinu bīberu un Raimondu Paulu. Te vaiņodietim zaceps. Šis pagriež muguru zacepam un spļaudas par to. Kamēr šis tur ņemas un lādas, skatos zaceps mainījis lokāciju pa kādiem 10smit metriem. Resnais ar laikam kātā ko nelāgu sajutis sāk sparīgu cīniņu. Pēc kādam neskaitāmām minūtēm ieceļ tupelē tādu 2vnieku brekšeli. Vispār tajā vietā pēc pravodkas aukla puņķiem aplipusi. Puikiem kāda kopošanās tur laikam ira. Uzrukā pokeru un tā. Vobšem šī diena ar lielu plusa zīmi. 
/Mmmm. Mani favoriti. Atskaitei lieldzērvene no Kārķiem.
Augšā no kreisās:
1. Mollix dulais vēzis. Pāris reizes izručījis. Patīk lielas pauzes un dračīšana. Gaisa bumbas spīlēs to tur augšā, tāpēc ieteicams šarnīrs. Ideāls straumē pie kaprīza okunena;
2. & 3. Mosya 1.5' un 2' rudenim piemērota. Patīk skrāpēšana un garas pauzes. Labāk strādā uz ielodēta āķa, bet šadam variantam mīnusi ir daudzie nogājieni un apnicīgie zacepi. Brūns - tas ir garšīgi;
4. LJ Hogy Hog Colas nokrāsās citreiz pie dračīšanas saproti ka te ir spēks! ;) .
Lejā no kreisās:
1.Vēzis no Bait Breath. Hogy Hog konkurents. Mainu šo pēc noskaņojuma, bet līdz galam vel neesmu atkodis. Pats esmu tādus divus noēdis;
2. Kaut kāds šrimpveidīgais no Keitech. Arī vel jācenšas sadraudzēties. Izteikti nostrādājis tikai maijā Lielupē pa jaunajiem lotosa laukiem uz 2-3gr galvas./
Epizode No.5.
Nākamreiz pa tiešo dodamies uz veiksmīgo spotu, bet tur viens jau priekšā un pozīcijas atdot negrasās ne pa kam. Zivju dieva pirksts. Dodamies dziļākos ūdeņos Vārnu paba virzienā. Visapkārt dziļums 8-10m ar pāris pumpām, nelielām gan, bet dzilums ap 6m. Pirmā pravodka un nerealizēts blieziens kātā. Tad dažas pa tukšo. Un tad tāda neizteiksmīga cope, kad liekas, ka aukla autslābst vai kas tāds, un galā normāls smagums - 700nieks kā likts. Forši! Nākamais metiens un pēc neliela skrāpja puskilavnieks. Tad velviens un tad vel. Resnajam klusē. Šis uzliek kaut kādu zaļu garneli un viņam ar' sāk strīpainie atrādīties un pa kādam bezmēra kaulainajam - kā tur runā - Bolderājas mēram. Manējais robs klusē. Paskrāpējuši, dodamies tālāk reljefa izpētē un citu zivju meklējumos. Uzejam šamās uz gliemjiem apauguša sēkļa. Tādi 200-300gr kožas ik pa laikam un mazāki ar', bet visai neaktīvi. Tad vel nedaudz ekskursijas. Strīpaiņi siro visur, bet koncentrāciju neuzejam, tāpēc īso dienu nolemjam piebeigt dziļuma pumpās. Uz savas Daiwas 1-9 kāta uzlieku 11gramīgu bumbu, iemetienu tur. Pa riktīgo nododu pa pumpu- brr baka bam brrr, tr tr ttrtrtr. Cops ir, bet neuzsēžas. Tad piesūcas viens bik pār' pannai un tad pēc ilgākas pauzes, jo iezvanījies telefons, kātā iedot tā, ka gandrīz izveļos no laivas. Pacelt nepakam un jau bļaustos pa upi, ka būs apaļš kaulainais. Bet nekā, skaists strīpainis virs 800gr svarā vells. Īpašs, dusmīgs un sabozies. Mana sirds gavilē. Vel pamētājamies pa bedri šur un tur, pa kādam sīkaļam jau tiek, bet tā rudenīgais vakars piezadzies un jādodas mājup. 
/Rudenīgas vēderprieku piezīmes/
Te notika nedēļas nogale un nolādētās pirmdienas paģiras. Ar vēziem gaidam izdevību, lai Resnajam paziņotu par jigmākslai labvēlīgu laiku. Pienāk ar!
Epizode No.6.
Šoreiz laiks makten vēsāks kā citu dienu. Pie upes esam citā vietā. Kamēr pumpējamies un sienamies, pierullē foruma tēls Vairis. Vārds pa vārdam un agrais rīts vai kas un šamā laiva aizpeld pa upi liegajos viļņos valstīdamās. Vaiņodietis metas pliks un peld pakaļ. Rūdīts vīrs. Par to uzslavas no pļāpīgā jelgavnieka (Valkas pusē tas tiek lietots kā lamu vārds, bet te noteikti NE) un nedaudz dzimtenītes tiek nostrebties arīdzan man, vai zinieties. Šamie aizstūrē flegmatiskās upes virzienā, bet mēs dodamies spiest vecās pumpas. Uz šarnīra copju nav. To pašu Mosya lieku lodētajā variantā un pirmajā pravodkā štopars. Nokratās gan draņķis. Te vel pāris copes, bet tā ka nekādas īpašās aktivitātes nava, dodamies klausīties Latvijas himnu, kā arī ceram, ka kas atleks no apkalpes pusdienām. Nekā nebija. Līcis arī vai nu kluss vai pa kādam sīkpirdim izšauj. Nostrādā akmeņainā un zālēm apaugusī kante no kādiem 3-8m. Zivtiņa ir tik makten pasīva. Mainu 2' uz 1,5' Mosya. Lēnām un ar lielām pīpauzēm izdodas ko pierunāt, bet tā skumīgi. Resnajam vispār var teikt nekā. Paļurinam pa Daugavu, tur straume baigākā un bez 20gr nav ko darīt, tāpēc, vel nedaudz iepauzējuši zivīgajā spotā, dodamies apmakšķerēt sēkli. Tur Vaiņodietis man saliek vienos vārtos. Viņš savu vēzi rausta un tin agresīvi un ķerās ar vai zin'. Te mazāks, te atkal kāds lielāks, bet kādu pus h velk atspēries. Es ar' izmēģinu šamā taktiku, bet mani ļurļaki nav spējīgi iedzīt ēstgribu, tāpēc spītīgu turpinu tirināt un raustīt savu vēžveidīgo un citu zemūdens mošķu armiju ar retiem jo retiem panākumiem. Ļoti žēl, ka rudenīgā diena tik īsa. Loms ir lielisks, gards, ka ne noēsties.
Vel tagad ūsas un bārda ar zivju taukiem nolipusi un nemaz nav kauns.
/Te rotaslietas. Augšejais kreisais cietais ar protektoru uz āķa kātiņa. Tad divas bumbas šarnīrā ar dažāda lieluma ofsetniekiem. Apakšējo rindu aizņemis ofsetnieks ar pretizslīdēšanas kemberi liekumā. Tā it kā viss forši, tik pie gondona maiņas ir jājauc galva laukā. Man tas nepatika, toties apstirpinu, ka plīsa un izslīdēja tā mīkstgumija ievērojami gausāk!/
Arī Jums šādas rudenīgas noskaņas vēlot,
otinjsh!
PS Kamēr šo visu drukāju, pa māju skraidīja liels zirneklis. Džīna, kas šamos ēd, nekur nav atrodama. Jautrība vakaram garantēta. Man no šitiem novērota fobija. Tagad sēž zem lielas kokteiļu glāzes točā un gaidam ūsaini mājā.
PSS Ak jā: "Desai ir Spēks - to var cept un mutē bāzt!" /Asars/
PSSS Veljoprojām odi kož, pipļuki tādi. Tuliņ takš novembris, nu!
PSSSS Drīz došos Bruņuzivs fosiliju meklējumos, ja kādam ir kādas navodkas, būtu dziļi pateicīgs.