Iz vēstures lappuses

Dr. biol. J.Birzaks

Zivis kā pārtikas resursus Latvijas mūsdienu teritorijā dzīvojošie cilvēki izmantojuši gadu tūkstošos. Par to liecina arheoloģiskie izrakumi, kas veikti mūsu valsts teritorijā sencilvēku apmetnēs, pilskalnos un viduslaiku Rīgā. Šo pētījumu rezultāti publicēti galvenokārt divos izdevumos - zinātniskajā žurnālā "Zinātņu akadēmijas vēstis" un populārā variantā padomju perioda "Dabas un vēstures kalendārs" 1970.- 1980. gadā.

Senākās publikācijas par mūsu reģiona faunu un floru, arī zivīm, irizdotas 18.- 19. gadsimtā vāciski (Fisher, 1791). Pirmo reizi minēti zivju nosaukumi latviski un igauniski (Kawall, 1858). 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā krieviski izdotas tautsaimnieciska rakstura publikācijas par Daugavu (arī zivīm un to ķeršanas paņēmieniem un rīkiem) un zvejas ekonomiku Rīgas apkārtnē (Sapunov, 1893; Borisov, 1912). Iepriekšminētie raksti, visticamāk, plašai publikai nebija pieejami.

Pēc neatkarības iegūšanas strauji pieauga gan zinātnisku, gan populārzinātnisku publikāciju skaits latviski. Pieminami tādi izdevumi kā žurnāli "Daba" un "Daba un zinātne". Tajos publicēti gan atsevišķi novērojumi dabā (piemēram, T.Paegle "Mani novērojumi par forelēm Salmo fario"), gan plašāki apskati (E.Reiziņš "Latvijas zivis"), gan recenzijas par jaunām grāmatām (piem., par J.Siliņa publikāciju "Latvijas zivis" izdevumā Jaunais zinātnieks). Raksti par zveju un makšķerēšanu, zivju izplatību, sastopamību, sistemātiku un bioloģiju, zivkopību atrodami arī tādos periodiskos izdevumos kā "Daugavas vēstnesis", "Daugava", "Zvejniecības mēnešraksts" un "Zvejnieku vēstnesis". Informācija par zvejas un makšķerēšanas kārtību atrodama "Valdības Vēstnesī".

Vairāk uzmanības šajā nelielajā apskatā veltīšu žurnālam "Mednieks un Makšķernieks" (M&M), kas pirmās brīvvalsts laikā iznācis no 1922.- 1940. gadam.

Žurnāla "M&M" raksti veltīti dažādām tā laika aktualitātēm. Šī izdevuma ietekme jūtama arī šodien, no tā pārņemta pat terminoloģija, piemēram, makšķernieks - "gaļenieks". Pretnostatītie "sportsmeņi" acīmredzot atbilst mūsdienu "noķer un atlaid" atbalstītājiem. No ražīgiem autoriem minams makšķernieku "sportsmeņu" pārstāvis L.Maskovskis, kas vaino zvejniekus: "Iekams mūsu neskaitāmie ezeri un upes, bij vēl no dabas ar zivju bagātībām svētīti, šīs bagātības mums šķita, it kā neizsmeļamas varbūt tad par šādu maldīšanos jeb apstākļu izmantošanu nezināšanā, vēl varējām skatīties pāri. Bet viss ir grozījies, lietas stāvoklis noskaidrojies: tas, kas šķita mūžīgs un neizsmeļams esam, guļ nu mūsu priekšā izmantots un ruinēts; no kādreiz bagātā mantojuma, ir palikušas atliekas. Tas, ko nedaudzi sporta kollēgas ar bažām paredzēja, ir nu noticis, ir izaudzis par valstiska maštaba nelaimi, izpaudies kā bezprāts pret mums pašiem, kā noziegums pret mūsu pēcnācējiem. Vēl pie visa tā, mūsu zvejnieki grasās sarīkot demonstrācijas pret jauno zvejniecības likumu, vai var vēl bezprāts iet tālāk? Esmu vecs, piedzīvojis makšķernieks, kuram jau aiz muguras guļ četrdesmitgadēji novērojumi un es te vēlreiz varu tikai apstiprināt bēdīgo faktu, cik ļoti mūsu zivju bagātības gājušas mazumā". Lai arī L.Maskovskis kritizē Latvijas politisko sistēmu, kas novedot pie zivju resursu pārmērīgas izmantošanas, faktiski savās publikācijās pārstāv ļoti mazu makšķernieku daļu, tā dēvētos "sportsmeņus". Citās publikācijās L.Maskovska kungs gan atzīst, ka pie zivju resursu pārmērīgas izmantošanas vainojami arī makšķernieki acīmredzot, domādams „gaļas makšķerniekus".L.Maskovskim oponējot, J. Lībrehts pauž pretēju viedokli, ka zivju daudzums ezeros jāregulē, ka zivis nezvejojot, resursu stāvoklis pasliktināsies. ""M&M" šad tad parādās raksti, kuros, bez kā minētu motīvu, uzstājas un apgalvo, ka, lūk, makšķernieku ūdeņu apzveja nav pielaižama, nepiedodama, kauna lieta v. t. t. Šī uzstāšanās, liekas gan, ir vairāk vai mazāk domāta pašu rakstītāju popularitātes dēļ, lai varētu teikt: "Lūk, mēs tik esam īstie makšķernieki, bet jūs -"makšķernieki pēdiņās"". N.Brēdenfelda publikācijā "Ezeru apsaimniekošana" atrodam ezeru nomas makšķerēšanai izdevumu analīzi un secinājumu, ka ezers jāapsaimnieko sadarbībā ar zvejniekiem. Pilnīgi visu izdevumu segšana tikai no biedru iemaksātās naudas nav iespējama, raksta autors atzīst- "tādus izdevumus nest nevarēs neviena biedrība".

Pašu "sportsmeņu" uzvedība pie ūdeņiem var būt arī ne visai sportiska. N.Līpaja rakstā "Vairāk sporta vēdzeļu makšķerēšanā" aprakstīta vēdzeļu ķeršana ar rokas makšķeri, kas, pretstatā ''šņorēm'', esot sportiski. "Šādā veidā makšķerējot, esmu izvilcis līdz 50 vēdzeļu vienā naktī- skaits, ko reti sasniedz šņoru licējs ar 10- 15 šņorēm." Sports un sportsmeņi vai tomēr makšķerēšana noteikumu robežās? Zivju paturēšanu vai atlaišanu atstāt paša makšķernieka ziņā?

"Mednieka un Makšķernieka" publikācijās atrodam aicinājumus ierobežot gan zveju, gan makšķerēšanu, iespējams, tās ietekmējušas lēmumu pieņemšanu Zemkopības ministrijā. Pirmās brīvvalsts laikā zvejas un medību tiesības, kas piederēja galvenokārt vācu muižniekiem, nonāca valsts vai privātās rokās. Zvejniecības likums publicēts "Valdības Vēstnesī" 1931. gadā, kas noteica galvenās zveju un makšķerēšanu regulējošās normas. Taču zivju ieguves regulēšana tika veikta ar Zemkopības ministrijas instrukcijām un rīkojumiem jau agrāk. Vismaz no 1923. gada bijuši noteikti zivju saudzēšanas iecirkņi, kur zveja aizliegta vai aizliegti daži tās veidi vai rīki. Instrukcijā par makšķerēšanu 1931. gadā gan noteikts, ka makšķerēšana var tikt veikta, nenodarot zaudējumus krastu īpašniekiem un netraucējot ūdeņu apsaimniekotājus pie zvejas tiesību izmantošanas.

Atšķirībā no mūsdienām makšķernieku organizācijas iznomāja ūdeņus par pašu līdzekļiem, arī zivju mazuļu ielaišanu tās veica par savu naudu. Ierobežojumus zvejai un makšķerēšanai noteica arī makšķernieku organizācijas, bet, protams, tikai pašu iznomātos ezeros. Makšķernieku "sportsmeņu" nodaļa iznomājusi Sudrabezeru, Ineša un Nedža ezerus uz 6 gadiem un noteikusi tur jebkura veida zivju ķeršanas un vēžošanas liegumu. Atrodams skaidrojums, ka iepriekšējos gados "gaļas" makšķernieki izķēruši neliela izmēra vēžus, tos izmantojot asaru makšķerēšanā. Sudrabezerā tikušas ielaistas sīgas, taču bez apgalvojuma, ka tās "attīstās un aug labi", nekādu datu nav.

Acīmredzot tieši publikācijas par zivju resursu stāvokļa pasliktināšanos palielināja makšķernieku organizāciju aktivitātes zivju mazuļu ielaišanā. Kā esmu minējis citās publikācijās, Rīgas makšķernieku biedrība izsolē iznomājusi Lielo Baltezeru un Mazo Baltezeru. Ezeri tikuši apzvejoti, lai samazinātu zivju daudzumu, bet ar noteikumu, ka zvejniekiem jāatlaiž visas līdakas, kas saglabājamas makšķernieku vajadzībām. Līdakas arī tikušas iezīmētas, lai novērtētu to augšanu un migrāciju starp Daugavas un Gaujas upju baseiniem. Minēts piemērs par foreļupi, kurā, gluži pretēji, līdaku daudzums tika samazināts, nolaižot dzirnavu dīķi un līdakas izzvejojot.

Mūsu rīcībā nav datu vai Rīgas makšķernieku biedrība iesākto turpināja. Taču šis acīmredzot bija pirmais plašāka mēroga zivsaimniecisks eksperiments Latvijā un mēģinājums saskaņot visai atšķirīgās makšķernieku un zvejnieku intereses. Taču plēsīgo zivju skaita mākslīgai palielināšanai var būt arī citi, nevēlami efekti. Piemēram, "Daugavas vēstnesī" rakstā "Zvejniecības stāvoklis Latgalē" lasām: "...ar maziem izņēmumiem pirmo vietu visos ezeros ieņem līdakas un asari. Lielā daļa ezeru pilnīgi pārņemta no plēsīgām zivīm, sevišķi asariem.... Plēsīgo sugu pārprodukcija lielā mērā traucē vērtīgāku sugu ieaudzēšanu.". Iespējams, šīs publikācijas liecina, ka aptuveni pirms 100 gadiem iekšējos ūdeņos bija mazāk karpu dzimtas zivju, salīdzinot ar mūsdienām. Šīs izmaiņas nosaka ūdeņu eitrofikācija, kas pieaugusi, pieaugot saimnieciskajai darbībai.

A.Gaņģa rakstā par ezeru apsaimniekošanu jau atrodamas uz tā laika zinātnes atziņām, balstītas rekomendācijas. "Nav vērts turēt ezerā zivis, kas vecākas par 5 - 6 gadiem", jo sākoties dzimumnobriešanai, zivju augšanas ātrums samazinās. Rakstā izvērtēta "ezeru ražība", tiek populāri skaidrota pirmējās produkcijas nozīme zivju biomasas pieaugumā, kas plēsīgai sugai, kā līdaka, ir daudzkārt neefektīvāka kā "miermīlīgām" zivīm. Interesanta arī doma, ka efektīvai ezera apsaimniekošanai svarīgi, lai tam būtu viens saimnieks.

1920. - 1930. gadu periodikā atrodami daudzi raksti, kur pieminētas dažādas zivju sugas un to sastopamība un izplatība ūdenstilpēs, kur mūsdienās tās vairs nav sastopamas. Šī informācija jāizmanto uzmanīgi. Aprakstīta strauta foreles makšķerēšana Dīvajas upē. Strauta foreles Dīvajā pieminētas arī mūsu literatūras klasiķa Jaunsudrabiņa stāstos. Taču šī suga upē nav tikusi konstatēta 1990.- 2000. gadā. Acīmredzot strauta foreles Dīvajā ir iznīkušas laika periodā no 1940. līdz 1990. gadiem.

Strauta foreles daudzuma un izplatības samazināšanās pieminēta bieži. Tā P.Bērziņa rakstā atrodami ļoti racionāli slēdzieni: "Mūsu žurnāla slejās plaši pārrunāts jautājums par strautu foreļu plašāku ieaudzēšanu, minot kā galvenos neveiksmes cēloņus nenokārtoto strautiņu apsaimniekošanu, zivju „zagļus" (lauku zēnus-makškerētājus v. t. t.). Varam pielaist, ka par zināmu šķērsli foreļu ieaudzināšanai bija naktsāķi, kuru likšana foreļu strautos, ar pag. gada rudenī zemkopības ministra J.Birznieka izdotiem noteikumiem par makšķerēšanu, tagad- aizliegta. Bet lai neļaunojas foreļu audzēšanas dedzīgie entuziasti, ja teiksim, ka uz foreļu bagātību izveidošanu mūsu strautos nevaram likt pārāk rožainas cerības.". Autors uzsver, ka foreļu mākslīga savairošana jāveic tām piemērotos ūdeņos. Arī iespējamais mazuļu ielaišanas efekts novērtēts objektīvi. "Pirmā gadā aiziet bojā vismaz 70-85% mazuļu un tikai 15-20% var lolot cerību uz ieiešanu otrā mūža gadā, kad forele pie labiem barošanas apstākļiem izaug par 20 cm garu zivi.". Mūsdienu sabiedriskās akcijas (piemēram, "Miljons foreļu Latvijas upēm" un valsts finansētos sugu aklimatizācijas un introdukcijas mēģinājumos (alatas introdukcija Lielupes baseinā) to bieži neņem vērā.

Latvijas pirmās brīvvalsts periodikā atrodamas interesantas ziņas par ceļotājzivju izplatību senāk. Piemēram, rakstos par Aivieksti un Lubāna ezeru, pieminēta laša un upes nēģa zveja šajās ūdenstilpēs. Minētas, ka laši zvejoti arī ezerā. Ja šī informācija ir patiesa, tad laši caur ezeru migrēja uz nārstu Rēzeknes upē, kas vienīgā no Lubānā ietekošajām upēm atbilst lašveidīgo zivju ekoloģiskajām prasībām. Taču mūsdienās lašveidīgo zivju šajā upē nav.

Jau 1920.- 1930. gadu publikācijās pieminēti vērienīgi antropogēni pārveidojumi Latvijas upēs un ezeros, ūdeņu piesārņošana u.c. citu saimnieciskās darbības veidu negatīva ietekme uz zivīm un zivju dzīves vidi.

1920.- 1930. gadu publikācijās (gan periodikā, gan zinātniskajos rakstos) lietota zivju sistemātika, kas atšķiras no mūsdienās lietotās. Daudzas no zivju sugām, kas mūsdienās ir plaši izplatītas, senāk uzskatītas par reti sastopamām (ausleja, platgalve u.c.). Atsevišķas sugas Latvijas zivju faunai pieskaitītas nepamatoti (barbe, raibā platgalve u.c.).

Piemēram, publikācijā par Daugavu, minēts, ka šīs upes posmā pie Rīgas pilsētas sastopamas pat divas alatu sugas (Sapunov, 1983). Vēlākie autori šo sugu uz Daugavu neattiecina (Ozols, 1937). Taču A.Griguļa publikācijā "Kādas zivis dzīvo Daugavā" tā minēta kā sastopama pie Doles salas. Iespējams, autors ietekmējies no M&M agrāku gadu publikācijas, kur alataThymallus thymallus saukta par sīgu. Vidzemē tā alatu vietām sauc arī šodien. Plašāk publikācija par zivju nosaukumiem un vietvārdiem izdota padomju laikā (Laumane, 1973).

Protams, ir ļoti daudz makšķerēšanas aprakstu, kādā no tiem pat "sportsmenis" L.Maskovskis Babītes ezerā ķer līdakas maisiem. Rakstā apspriests arī gulbju pāra lidojums, ar nožēlu konstatējot, ka laivā diemžēl nav šautenes. Nu jā, gulbis jau nav zivs. Kopumā pēc izdevuma "M&M" rakstu tematikas varētu secināt, ka makšķernieku "sportsmeņu" lobijs ietekmēja lēmumu pieņemšanu valsts iestādēs, konkrēti Zemkopības ministrijā. L.Maskovskis kādā no publikācijām piemin sarunas un pretimnākšanu no ierēdņu puses. Šī makšķernieku grupa bija skaitliski neliela un pārstāvēja Rīgas makšķerniekus, tās intereses nesakrita ar makšķernieku "masas" interesēm. Kā redzams, vēsture atkārtojas. Iespējams, ka "M&M" publikāciju ietekme bijusi tik liela, ka tajās paustās atziņas pārnestas uz 21. gadsimtu un tiek izmantotas arī pašlaik.

Savdabīgs viedoklis pausts rakstā "Par zivju šaušanas un duršanas noliegšanu" anonīms autors raksta: "...makšķerēšana dibinas uz mānīšanu un viltību, t.i., nicināmām īpašībām, bet šaušana un duršana dibinas uz atklātu spēku, asu skatu un veiklību- t.i., īpašībām, kuras tiek, cienītas.". "Zivju šaušana un duršana ir sporta veids, daudz humānāks kā makšķerēšana....". Nu, ko lai saka, viedokļu dažādība. Ar šo nobeigumā vēlos pateikt, ka "M&M" redakcija, nepiekrītot viedoklim, rakstu iekļauj žurnāla numurā. Autors netiek saukts par tautas ienaidnieku. Jau drīz tajā pašā gadā atrodams A.Kleinšmita pretraksts. Satura ziņā gan raksts, gan pretraksts ir līdzīgi diskusijai starp makšķerniekiem un zemūdens medniekiem mūsdienās - kurš labāks, kurš sliktāks.

Šajā apskatā, citējot periodikas rakstus, neievietojām atsauces par publikācijas gadu un izdevuma numuru. Pateicoties Nacionālajai bibliotēkai, sabiedriskām aktivitātēm un projektiem, strauji pieaug pieejamās informācijas apjoms. Katram pašam nu iespējams lasīt un studēt interesējošos jautājumus, neapmeklējot bibliotēku, vērtēt un secināt, izmantojot pirmavotus, bet ne to pārstāstu. Lai sokas!

Autors iesaka iepazīties ar sekojošām grāmatām un publikācijām:

Kottelat, M. and Freyhof, J. Handbook of European freshwater fishes. Berlin, 2007. 646 pp.

Viens no mūsdienās lietotiem zivju sistemātikas variantiem. Diskutabls, bet plaši atzīts darbs.

Laumane B. 1973 Zivju nosaukumi latviešu valodā. Rīga, 307 lpp.

Plašākais pētījums par zivju vietvārdiem Latvijā

Mansfelds, V. Latvijas zivis. Grām.: Latvijas zeme, daba un tauta. II. Rīga, 1936. 490.-519. lpp.

Labākā un pilnīgākā publikācija par Latvijas ihtiofaunu un tās veidošanos pirmās brīvvalsts laikā.

Ojaveer, E., Pihu, E., Saat, T. (eds.) 2003 Fishes of Estonia. Tallinn, 416 pp.

Zivju izplatība un sastopamība Latvijas kaimiņvalstī.

Sloka, J. Bronzas laikmeta zivis senajā Daugavā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Rīga, 1970., Nr. 11 (280), 33.-39. lpp.

Ko zvejoja mūsu senči?

Virbickas, J. Lietuvos Žuvys.[Fishes of Lithuania] Vilnius, 2000. 192 psl.

Zivju izplatība un sastopamība Latvijas kaimiņvalstī. Diemžēl tikai lietuviešu valodā.

Сапунов, А. Река Западная Двина. [The river Daugava] Витебск, 1893. 512. c.

Senākais apskats par Daugavu, tās nozīmi tautsaimniecībā. Daudz kļūdu, interesantas vēstures liecības.

Жуков, П. И. Рыбы Белоруссии. [Fishes of Belorussia] Минск, 1965.415 c.

Zivju izplatība un sastopamība Latvijas kaimiņvalstī. Daudz datu par zivju bioloģiju, ir dati par ceļotājzivju migrāciju augšup pa Daugavu.

Periodika, kas pieejama Nacionālās bibliotēkas lapā:

http://www.periodika.lv/

Publicētāja viedoklis var nesakrist ar šī raksta autora viedokli atsevišķos jautājumos.