Iz vēstures Nr.3
Pirmo copes sezonu pavadījis Omītes pavadībā,nākošajā jau jutos pietiekoši liels, lai mēģinātu patstāvīgi līdz Daugavai aizdiegt...Man tak jau 6 gadi bija! Arī Omei bij apnicis manu nīdēšanu klausīties,ka līdz Daugavai jāaiziet...Tā arī pamazām sākās manas patstāvīgā copmaņa gaitas...Vasarā skrēju līdz upei gandrīz katru rītu,līdz ko modos, tā galva pa logu ārā un pētu vai tik lietus nebūs...Pamazām arī copes zinībās biju biku iepraktisējies,zivtiņu nosaukumus iepazinis...Toreiz jau vanšu tilta nebija,bija ponton tilts uz veciem lieliem pontoniem.Līks ,greizs,gandrīz kā patreizējais Dienvidtilts...:) Pontoni apmēram caur katriem 50 metriem bija kopā sastiķēti un kad tam mašīnas pāri brauca,-nelabi grabēja... Tad lūk,kādus 150 m aiz tilta,uz ostas pusi,bija platas granīta kāpnes līdz upju kuģīšu piestātnei.Piestātne bij tīri glauna,-vesala koka mājiņa zaļā krāsā, kas arī bij uz pontoniem uzbūvēta.Taj piestātnē pat neliela bufete bija un biļešu kase.Tad lūk,biju es ievērojis,ka pie tās piestātnes pontoniem varen labi zivtiņa kožas...Zem pašiem pontoniem,vasaras ēnā šamām tur labi patikās uzturēties.Dziļums tajā vietā bija apmēram 3-4 metri.Bija gan mēra asari,gan raudas un breksēni.Kā vēlāk atklāju ,kumpie asari labi uz dzīvām mailītēm ķērās.Mailes tur pat pa ūdens virsu bij noķeramas.Vienu rītu aizskrienu,skatos viens krievu večuks priekšā sēž,kāts milzīgi garš tam rokās bij,aukla resna un pludiņš liels...Kaut ko jau krieviski mācēju vervelēt,un vecais copmanis man atklāja,ka 'na jazja' sēžot...Kas tas 'jazj' par zvēru ,es protams nezināju.Toreiz tā arī to 'jazju' (ālantu) nedabūju redzēt....Nostājos blakus un sāku staipīt savas ierastās zivtiņas...Zivtiņu gana bij,gandrīz vienmēr celofāna maisiņu gandrīz pilnu pieķert varēja...Jāatzīst gan ,ka nedaudz pēc naftas mazuta smakoja...:) Tie maisiņi arī toreiz tikko kā bij parādījušies,vesalus 20 kapeiķus maksāja.Tos ārā nemetām kā tagad,mazgājām un izmantojām daudzkārtīgi...Vienudien jau no rīta puses biju pieķēris gandrīz pillu maisiņu ar mēra zivtelēm,kad garām gar krastmalu pastaigājas krievu oficieris ar kundzi.Ieraugot manu lomu,oficierkundze manāmu interesi sāk izrādīt :kakije krasjivije ribki,maļčik prodaj,ja rubeļ dam...Kas ir 'rubeļs' to es sapratu,pārējo tik aptuveni apjautu...Par vienu rubli toreiz daudz saldējumu varēja nopirkt,arī maizes klaipiņš tik 12 kapeiķus maksāja...Kārdinājums jau bija liels,bet kā es mājās bez loma rādīšos,ar ko palielīšos? Nē, nodomāju,savu lomu neatdošu! :) Tā ofiņu pāris , manu ietiepību tā īsti arī neizpratis,aizgāja tālāk gar krastmalu.... Mājās drīz vien par manām zivju kulēm īpašu sajūsmu vairs neizrādīja,un bieži vien mans loms aizceļoja uz atkritumu konteineriem..
Bet par C&R toreiz pat iedomāties nevarēju....
Kā nu kuram tās copes lietas ir sākušās.
Mans tēvs sāka strādāt par liela ezera sargu kad man bija 5 gadi. No tā laika lielākā mana mūža daļa ir saistīta ar ūdeņiem un copi.
Bet pirmās atmiņas man gan saistās ar laivas airēšanu, ja to tā varētu nosaukt, tajā laikā. Jo nācās ņemt ārā no ezera pietiekoši daudz maliķu ieliktos tīklus.
Tolaik tīkli bija no kokvilnas diegiem, rupji un smagi, auklas diezgan viegli trūka, tā ka bez airēšanas, izņemot tos, iztikt nevarēja, jo, dažķārt, nācās tos arī atdot īpašniekam, ja partija tā lika.
Paliekošākās atmiņas gan saistās ar peldēšanu, to izdevās apgūt jau 6 gadu vecumā, visi ciema puišeļi peldējām kā roņi.
Vēlāk jau arī sākām copēt, un inventārs bija: lazdas makšķerkāts, aukla - gabals, norauts no tēva spininga, pludiņš - pudeles korķis, āķis - kādu nu izdevās sameklēt ezermalā, jo tika atrasti citu copmaņu norautie.
Ar lomiem bija kā bija - mazās īpaši neķērās, jo inventārs bija par rupju, lielās - tajā laikā, kad mēs puišeļi pie ezera varējām atrasties, tas ir, pirms mātes mūs savāca, parasti vēl nekodās.
Pati pirmā lielākā cope palikusi atmiņā kad piekodās kārtīgs līnis, redzēt dabūju, taču aizgāja ar visu manu auklu, pludiņu un āķi.
Dienā, iespējams viņu dabūtu rokā, bet tā kā tas bija jau krēslā, lai neteiktu tumsā, tad nu paliku ar kātu vien rokā. Tāds nu bija tas pats sākums.
Jā, atceros tos laikus, kad sākām bizenēt uz upi ar lazdinieku, omīti gan mēs nemaz neklausijām. Bijām diezgan nerātni pušeļi abi ar brāli. Bija divi varianti- vai pie vecā zvejnieka pēc kāda āķa ,vai spalvas pludiņa ( turēja vistas ). Vai uz upi prom. Omīte nekādi mūs saganīt nevarēja un mūždien kreņķējās. Vecais vīrs cik atminos bija ar klibu kāju un mīlēja ieņemt ko štengrāku, bet šim bija lāga dvēsele un nekad nevienam neko neatteica. Parasti tad omīti māniju, sakot- ies pie Oskaronkuļa pēc kāda āķa, vai auklas, vai kādas citas štelles, bet pats ar līkumu uz upīti prom... Labi ka bija tāds vecais zvejnieks Oskaronkulis, kas šīs štelles ierādīja.