Iz vēstures Nr.4
Toreiz, bērnībā, vasaras jau makten garas likās,ne tā kā tagadiņ...Gribējās jau ātrāk arī lielam būt,lai varētu ko vairāk kā Daugavas krastu izpētīt.Bet pagaidām bij jāsamierinas ar to kas tuvumā bij ...Bet tuvumā vēl bija jahtklubs,kas arī tagadiņ aiz Tallink ostas atrodas.No jahtkluba apendicīta gāja neliela caurtece kas ar Rīgas kanālu bij savienota.Pāri koka tiltiņš ,zem tiltiņa vecas nelielas slūžas bija.Atceros kā pavasaros,kaut kur maijā,puikas tur mēra asarus ar ķeselēm ķeksēja,kas uz/no nārsta kursēja,diezgan daudz toreiz tos varēja sastaipīt...Atļauts jau laikam tas īsti nebija ,bet ko nu no puišeļiem ņemsi...Es gan toreiz to tik no malas pavērot uzdrīkstējos, vairāk pa to pašu apendicītu raudas un asarēnus ar makšķerīti mānīt mīlēju...Lieli kreņķi sākās,kad pašā vasaras vidū vecāki pavēstīja ,ka nu rudenī uz skolu būšot jāiet mācīties.Bļāviens,kādu vēl skolu ,kad copēt jāskrien !...:) Sākumā grūti bij ar to samierināties,bet kaut kā jau samierinājos un apradu ...
Kad jau biju vesalus 9 gadus paaudzies,tie vanadziņa spārniņi nu makten uz tālākiem plašumiem bija gatavi traukties...Tā es atklāju,sākumā Omītes pavadībā,ka var ar 6 tramvaju līdz Juglai aizvizināties....Tramvajiņi vēl toreiz bij vecu vecie,bez durvīm,par 'kolbaskām'vietējie krievu puikas tās bij iedēvējuši.Lēni braucot uz pagriezieniem tajos varēja ielēkt,'pa zaķi' pabraukt,un pēc tam arī izlēkt ārā pieturu nesagaidot.Tā mēs dažreiz arī izklaidējāmies...Bet nu līdz pašai Juglai 'pa zaķi' braukt neriskējām,bij pa 3 kapeiķiem biļete jānopērk.Juglā toreiz ,apmēram aiz tagadējā Statoila, neliels kuka tilts bija,zem kura bij caurtece kas ar Juglas ezeru savienojās.Patreizējā dzelsbetona tilta,kas tagad atrodas uz šosejas pārsimtsmetru tālāk,nebija.Arī aizaugušo niedras puduru ezera pusē vēl nebija...Tās slūžas un tilts tika izveidots jau nedaudz vēlāk.Tad lūk,zem tā tiltiņa bija caurtece no ezera puses un tālāk tā meta līkumu caur 'apendicītu' līdz dzelzceļa tiltam un tālāk savienojās ar Ķīšezera-Baltezera -Gaujas kanālu.Gar visu to malu ,pilsētas pusē ,bija iemīļotas veco copmaņu copes vietas.Līkumā bija pat garas laipas sataisītas, uz kurām vietējie 'staražilas'ar gariem bambusa kātiem sēdēja.Pie kam no bambusa parasti bija tikai beidzamie trīs posmi,pirmie divi/trīs, no paštaisītiem koka posmiem.Kāti bija nopietni, 6-8 metru garumā...Laipas parasti bij jau aizņemtas,no malas pienācējs tā i nemaz uz tām virsū kāpt neuzdrošinājās,kļovās vietas veči patstāvīgi ar dažādām putrām un maizi piebaroja...Nu bet kas par brekšiem viņu ķeselēs gozējās!... Pa 2-3kg večiem bija parasti,dažreiz i pa kādam 5kg tika izvilkts....Es jau ,kā puišelis,tādai nopietnai copei protams nebiju nobriedis,tādēļ parasti sēdos baltajā upju kuģītī,kas toreiz līdz Baltezeriem kursēja ,un braucu pa kanālu līdz Priedkalnei,pieturai pirms Lielā Baltezera ....
Anton. Patausti pieri! Gadijumā neesi saslimis? Pēdējā laikā tevi tā konkrēti uz nostaļģiju ir pavilcis. :D
Boriss,laikam jau vecums,un kā saka, tas nenāk viens...:)
Gribas ar jaunajiem puiķiem atmiņās padalīties...
Bet vecs gan Tu esi,ja skolas laikā brauci ar tramvajiem bez durvīm.Manā apzinātajā bērnībā tādu vairs nebija.
Nu dabīgi Bērziņ,'salaga' tak vēl esi...:)
vecums nenāk brēkdams
Gadi skrien kā stirnas...
Nu jau neskrien,sāk aulekšot...
Njā, es ar tā padomāju, ka Tonis na starostji ļet uz prozu pavilcies :D
Stils vēl jāpieslīpē, bet palasīties var :)
Njā, es ar tā padomāju, ka Tonis na starostji ļet uz prozu pavilcies :D
Man šķiet, ka Tonis pareizi dara. Nezinu, taču domāju, ka viņam taču bērni ir, un, ja tagad neuzrakstīs vai neizstāstīs savu dzīves stāstu no sākuma līdz galam, lai jaunatne zin, kā tad kādreiz tēvs vai vectētiņš ir dzīvojis - tad kad tad?
Nav jau viss jānopublicē, kā grēsūdze, bet to ko gribas un var - kāpēc nē! Tāpēc - uz priekšu Toni, lai veicas!
krumujancis,
ne tikai bērni,bet arī 4 mazbērni....:)
Forši! Tad jau vēl jo vairāk!
Pats arī par šo esmu domājis, jo jāatzīst, ka paši mēs jau arī maz ko zinām par saviem vecākiem, nerunājot jau par vecvecākiem. Ja ir kādas bildes saglabājušās, varbūt, kāda atmiņu palieka no vecāku teiktā - tas arī viss.
Iespējams, ka bija citi laiki un rakstīšana nebija prātā, to var saprast. Taču, kas tagad liedz to darīt? Un ja arī rakstītais aizies bojā - nu un tad?
Tāda ir tā mana doma.
Tā ir ,gribas ar atmiņām padalīties,bet vai jaunajai paaudzei tas īpaši interesē ,lai spriež paši...