Iz vēstures Nr.10
Līdz 12-13 gadiem ar ziemas copi nodarboties pasākuši nebijām,likās ,-tie nu gan nav pie pilna prāta,kas tādā aukstumā uz ledus sēž.Bet atlika tik vienu reizi ziemā tā pat ,tik aiz intereses pamēģināt,kā aķis bij lūpā...Sākām ar draugiem tur pat Juglas kanālā pie dzelzceļa tilta.Jau pirmajā reizē tikuši pie puslīdz normāliem asaru un raudu lomiem,sākām tai lietai pievērst lielāku uzmanību...Ar laiku atklājām,ka labi lomi ir lejpus slūžām dabonami,tur zem slūžām starp tiltiem neliela straumīte bija,ledus gan tāds paplānāks...Sandartā 100-200g,bet trāpījās arī smuki 300-400gr asari...
Tas ekipējums un mundieris kā nu kuram,-kāds fufaiķis vai kaut kur dabūts paskažoks,vāļinki kājās un truša ausaine galvā ...Pāri plecam verga kurā koka kaste karājās...Tādā mundierī un ekipējumā tad arī pa Rīgas centru līdz tramvajam slājām.Ja pretī kāds jaunāks metietis trāpījās,bij diezgan neērti justies un acis tika kautrīgi nolaistas..:) Bet ne ko,tam laikam cauri izgāja visi tā laika copmaņi...Tie vāļinki īstenībā bij laba štelle,-kājas siltas,tik pa ūdeni virs galošām nevarēja bradāt,ta vairs labi nebij.Tā bija 60. -70. to gadu mija...Tajā laikā pat moiļus un mušu kāpurus veikalā normāli nopirkt nevarēja,nemaz nerunājot par murmiškām...Vienīgais veikals kur dažreiz 'izmeta'motili tirdzniecībā,bija zoo veikals kas atradās Vecrīgā,blakus 3.vidusskolai kurā mācijāmies...Kad veikalā pieveda motili,rinda pēc tā stiepās apmēram 50 m gara,lai arī vairāk par 100-200g vienam pircējam nepārdeva,visiem gribētājiem parasti nepietika...Tādēļ jau tajā laikā uzradās uzņēmīgi veči,kas motili un baltos tirgoja tur pat blakus vārturūmē,protams pa divreiz augstāku cenu...Ja atmiņa neviļ,tad spičkastīte ar baltajiem maksāja 50 kapeiķus, bet avīzes gabalā ietīta motiļu šķipsniņa pa 2 rubļi no rokas gāja...Murmiškas arī nebij,tās prasmīgi meistari paši darināja ,un arī tur pat blakus pie veikaliem realizēja.Atļauts jau tas nebija,skaitījās spekulācija un varēja arī gadiņus dabūt...Bet neraugoties uz visu,veiklie darboņi tramīgi apkārt skatīdamies,savu kapeku tā pelnīja. Alika tik pie kāda, kas tur trinās,pieiet un klusiņām pačukstēt,-motiļ,mormiška jestj?Šamie arī bij uzmanīgi ,nemaz tā uzreiz pirmajam nācēja neatklājās...OBHS toreiz arī nesnauda...
Ar laiku jau tā tai tirgū bijām ieraduši,ka sākām jau izklaidējoties 'muļķi laizt'. Gājām pie pilnīgi ,ne pie lietas esošiem cilvēkiem klāt un nopietnu ģīmi konsperatīvi klusiņām prasījām:murmiškas vaig?Parasts cilēks protams pat nesaprata ,kas tās par murmiškām ko puikas piedāvā...Tā mēs vērojot viņu izbrīnīto reakciju ,klusībā uzjautrinājāmies..Vienreiz gan viens onka mūs iznesa cauri,vai nu abzināti vai ne,bet uz mūsu uzdoto konspiratīvo jautājumu,-vai murmiškas nevajag?,šams brītiņu apdomājis apstiprinoši atbildēja,-nu ko,nosveriet kādu kilogramu....:))Mēs bijām uz pakaļas...:)))
Mēs laukos ķikurus skalojām paši!Bet sākot ar iepriekšējā gadu simteņa 82.g. tikai un vienīgi bļitka.
Varu ieteikt labu recepti pirmscopes ķikuru sagatavošanai. Atlasa lielākos un dzīvelīgākos.Liek plaši uz salvetes vai avīzes lai apžūst.Kad nožuvuši,apkaisa ar šķipsniņu stērķeles(kartupeļu cietie).Pēkšņi visi atdzīvojas.Apviļā.Izskatās kā noklāti ar plānu pūdercukuru.Lokās,ka astes vien klaudz.Ber kārbiņā un lietošanai gatavi. Ērti paņemt.Ņem vienu ,divus vai trīs.Nav salipuši.Protams iepriekšējā vakarā aizņem laiku,bet tas ir to vērts.
Tā nav vēsture, tā ir indivīda pieredze makšķerēšanā. Ir vēsturiskais fons, taču ne vesture.
Bruno,skaidrs ka kustelīgi palika,šamiem tak visi gali aizpūderējas ciet...:) Bet padoms interesants...
Vēsture ne vēsture,vai tas šoreiz tik svarīgi. Neesam ne valodnieki,ne filologi. Ja strikti,tad aizrādījums vietā.
Viss kas reiz reiz ar manīm ir noticies un bijis,tā ir manas dzīves vēsture...
vanems, piedod ja vari,-kā māku ,tā maunu...:)
Vēsture.Pamatvilcienos patiesu vēsturisku faktu atspoguļojums,bet nonākot līdz personālijām un par pamatu ņemot atmiņu stāstus,sākas interpretācija un falsifikācija.
Par kādu vēstures falsifikāciju te BrunoL runā. Tā ir katra cilvēka biogrāfijas daļa, kura balstās uz personīgi piedzīvoto un redzēto, kā nu kurš to prot vai grib aprakstīt.
Un ir nekorekti apgalvot, ja pats nevari pierādīt pretējo, ka tieši tā nu nav bijis. Šī tad arī ir viena no laikmeta nelaimēm, ka netiek uzklausīti vecāko gadagājumu cilvēki, reizēm pat apsmieti, taču smējēji paši visbiežāk uzkāpj tieši uz tiem grābekļiem, no kuriem būtu pasargāti, ja tikai mācētu klausīties.
Bet pašreiz, lielāko tiesu, katrs jau mācās no savām kļūdām, nevis citu. Žēl, bet fakts - tādēļ jau esam tur, kur esam.
Krumujanci.
Komentam par vēsturi,nekāda sakara ar bloga rakstu.Tāds vispārinājums. Lieta tāda,ka vēstures liecinieks dzirdēto un redzēto pasniedz no sava skatu punkta.Laikam ejot,cilvēka dzīves un lietu uztvere mainās.Vēl trešā persona,kura atstāstus fiksējot,pat iespējams neapzināti,tos papildina.Tad lasām tādus brīnumus par saviem senčiem,tuvējo apkārtni un pat par sevi.
Piekrītu, viss var būt tad, ja notikumus pārstāsta trešās vai vēl vairāk personas. Šeit Tonis stāsta par sevi, un kāda šķība interpretācija ir maz iespējama.
Taču brīnumi rodas, ja tiek izplatītas baumas, minējumi, vai pat ļaunprātības. Bet tur ar vēsturi gan nav nekāda sakara. Vēsture balstās uz dokumentāliem pierādījumiem, vai arī notikumu tiešo dalībnieku atmiņām, kas jau ir daļēja interpretācija par tēmu.
Bet copes lietas - kas tur būtu sevišķi pušķojams, taču kuriozi gadās bieži, pat nopietnā vecumā. Anekdotes taču - tās jau ir attiecīgi interpretēti un skaisti izstāstīti kuriozi, lai gan daudzām pamatā ir patiesi notikumi.
Tonim ir sava foršā vēsture un ir forši, ka viņš ar viņu dalās. Vēsture pēc būtibas ir interpretācija un Tonim ir savu foršo dzīves mirkļu interpretācija. Ja prasīsi Spicajam, tad viņa interpretācija par tiem pašiem notikuiem, ļoti iespējams, atšķirsie.
History - the whole series of past events connected with a particular person or thing.
Nu Tu, Toni, arī manu ziemas pikšķerēšanas sākumu aprakstīji. Tikai norādītajā vietā sāku ķert ap 72-73 gadu. Nu apmēram 10 gadu vecumā. Un arī dabūju fātera uzdevumā to zināmo motiļu bodi uzpasēt, jebšu laicīgi rindu ieņemt. Ar murmuļiem problēmu nebija, tēvs Vefā strādāja. No turienes arī pirmās volframenes man nāca. :) Labi raksti! Tā turpināt! :)
Būs jau laikam gana,savādāk man te 'vēstures falsifikāciju 'sāk šūt klāt...:)
Tu tak ne vēsturi raksti,bet savu piedzīvojumu atstāstu!
jā, pat grūti pateikt cik vesture ir zinātnes. Jo viņu faktiski nosaka esošais politiskais režīms- pie Ļeņina bija viena, pie Ulmaņa cita, pie Ādolofa vēl trešā utt.... Šo varētu saukt par "mazzo vēsturi"- persona un viņas atmiņas, kas arī var būt svarīgas. Jo vesturi radām mēs visi kopā, nu vai vismaz daļu no viņas.
Katra dzīve ir vēsture, man patīk lasīt šādus rakstus. Paldies autoram, gaidu turpinājumu:)
Un jūs, "vēsturnieki", pamēģiniet kaut ko tādu uzrakstīt!
ņemot vērā Toņa vecumu, tad vēl daudzi raksti sekos, jo patreiz tiek atspoguļoti tikai pioniera vai oktobrēna piedzīvojumi:))
Nāksies ilgi gaidīt.Vajadzētu sekot brūtgāna gadiem,kad par copi ni un ni. Tajos gados pat ceļmalā pamestu kalošu paspārda,lai pārliecinātos,vai tik nav kāds caurumiņš!
Kas i,garlaicīgi paliek? :)
Tā jau gluži nav,ka nebūtu ko atcerēties...Bet vispār ,Bruno diezgan precīzi pateica,kā nekā pats arī tam vecumam gluži pāri nepārleca...:)
Tā apmēram arī bija, pēčāk radās jau arī citas intereses,-sports,ballītes un meitenes...
Jā,jā!No gultas izkāpj lai atpūstos un padzertos!
:)