L. P. Sabaņejevs par vēdzeļu copi ziemā.

Vislabākā ēsma vēdzelēm, neskaitot sīkās, ir vai nu dzīva zivtiņa, vai zivs gabaliņš. Ziemā par ēsmu visbiežāk izmanto mazu ķīsi, jo grunduļus ziemā iegūt ir grūtāk, bet citas zivis parasti nevar ilgi turēties pie pašas gultnes vai ātri iemieg. Runā, ka īpaši kāras vēdzeles ir uz dzīviem ķīšiem, kuriem ir notīrītas zvīņas, kā dēļ tie aukstajā ūdenī izrāda sugai raksturīgo dzīvīgumu, skraidot pie gultnes kā negudri. Bet diezin vai kāds uzņemsies izmēģināt šo paņēmienu, kuru izgudrojis kāds Piemaskavas mācītājs. Vēdzeles ķer arī uz tārpiem un vardītēm, bet ļoti reti, jo gan vieni, gan otri ir jāsaglabā vēl no rudens, savukārt ķīšus vienmēr var iegūt, cik vajadzīgs; turklāt vēdzeles gandrīz tikpat labi ķeras uz svaigas vai sālītas zivs gabaliņiem, pat dzīvnieku iekšām – aknām, plaušām, vistu zarnām, arī gaļas un speķa gabaliņiem. Ķerot uz dzīvām zivtiņām vai vardītēm, divus āķus protams nelieto, jo pavadiņas stipri sapiņķerējas. Uz āķa ēsmas zivtiņu sprauž vai nu aiz lūpas, vai pie astes, neiedurot mugurkaulā.

Vēdzeļu bļitkošana nez kāpēc tiek piekopta reti, lai gan, ja vietas izvēle ir pareiza, migrācijas laikā tā mēdz būt visai sekmīga. Tikai ir jāņem vērā, ka vēdzeles neizceļas ar īpašu izveicību un reti ķer ēsmu, kura atrodas augstāk kā 4 cm virs gultnes, t.i., liek tai celties uz augšu. Tāpēc žibulim ir jābūt vieglam, jāplanē ļoti lēni, ar sāniskām svārstībām, un izspēlēt to vajag īsiem grūdieniem, ne augstāk par 13-18 cm. Vislabākie vēdzeļu makšķerēšanai ir plakaniski metāla žibuļi ar ielodētu āķi bez atkarpes, labāk no dzeltenā vara, jo caurspīdīgā ūdenī dzeltens žibulis ir labāk redzams nekā balts, kurš, pilnīgi pretēji, ir vairāk noderīgs ķeršanai nedaudz duļķainā ūdenī. Droši vien vēdzeles var ar labiem panākumiem ķert uz skanošiem žibuļiem, kādus lieto sīgu makšķerēšanai; tie ir divi plati žibuļi uz vienas pavadiņas, kuri, laižoties uz leju, attālinās, bet, uz augšu celti, satuvinās un, atsitoties viens pret otru, rada troksni.

Neskatoties uz to vērtīgumu, vēdzelēm nav rūpnieciskas nozīmes un nekur tās netiek iegūtas nozīmīgā daudzumā. Iemesls tam ir: pirmkārt, tas, ka vēdzeles nekur nav sastopamas ļoti lielā skaitā, otrkārt, tiek vērtētas tikpat augstu kā sterletes tikai dzīvā veidā vai vismaz svaigas. Saldētās vēdzeles ātri apvīst, sakrunkojas un kļūst irdenas, negaršīgas un smagas kuņģim. Vēdzeles vispār nevar uzskatīt par sevišķi vērtīgu pārtiku, un vislabāk tās iederas zivju zupā, kura ir cieņā pieņu un aknu dēļ; Krievijas ziemeļos un Sibīrijā zemnieki dod priekšroku pīrāgu cepšanai ar vēdzeļu gaļu, pieņiem vai aknām. Pēdējās, kā zināms, ir neproporcionāli lielas un prāvām vēdzelēm sasniedz vairāku kilogramu svaru; tāpat no tām kausē pirmšķirīgus taukus.