Makšķerēšana un Ētika, Armanda Rozes viedoklis

Ievads. Šogad MOSP projekta "Mums rūp!" rakstus par to, kas būtu jāzin makšķerniekiem, rakstīs Armands Roze un Matīss Žagars. Šis ir pirmo 2 rakstu apkopojums. Īsāk nesanāk :) Vēl tik daudz par šo var rakstīt. Īsāk - pieredzējuša makšķernieka un zivkopja viedoklis. Armands Roze:

Makšķerēšanas ētika - kas tā ir un kur tā sākas...

Diezgan droši var apgalvot, ka makšķerēšana ir viens no skaistākajiem vaļaspriekiem, kas mūsdienu cilvēkam piemīt. Nevelti ar to aizraujas tik liels skaits cilvēku, ka varētu pat teikt, ka ikviens kaut reizi savā dzīvē ir to pamēģinājis. Bet to, kas pie makšķerēšanas apstājušies kā pie savas mūža kaislības, tāpat mērāms tūkstošos. Uz šo cilvēcisko vājību, kas sakņojas mūsu senča mednieka - zvejnieka instinktos, balstīta visa makšķerēšanas tūrisma industrija, kuras nozīmīgums daudzu valstu ekonomikā ir nenovērtējams. Pareizāk gan būtu teikt novērtējams, jo grūti novērtēt tikai to kā tikpat kā nav, kā, piemēram, Latvijā un ne tikai pie mums.

Daļa Austrumeiropas valstu ar izaicinājumu sakārtot savu ūdeņu saimniecību pagaidām nav tikušas galā un šo valstu makšķerēšanas sporta un kultūras cienītāji apmeklē Skandināviju, Rietumeiropu un citas pasaules valstis, kas katra makšķerēšanas iespēju jomā izceļas ar kaut ko savu.

Bet pirms rakt dziļāk, palūkosim, ar ko tad sākas makšķerēšana? Kur tad slēpjas tas vilinājums un prieks, ko piedāvā aizraušanās ar kādu no daudzveidīgajām makšķerēšanas izpaumēm? Vai viss ir tik vienkārši - ņem rokās kādu rīku un aiziet? Nu jau gana lielā gadu nasta, piekopjot šo brīnišķīgo atpūtas veidu un darbošanās tā ''aizkulisēs'' liek pārliecinoši teikt - nē! Nav viss tik vienkārši!

Mazliet padomājot, galvā ātri sakārtojas dažas pārdomas, kas īpaši uzrunā jauno un vēl topošo makšķernieku saimi. Un, kas zin, varbūt arī kāds pieredzējušāks copmanis radīs sev kādu jaunu atklāsmi.

Gribu makšķerēt - iepazīstos ar MN un eju uz bodi?

Tātad. Ar ko tad tas viss parasti sākas... Atceroties savas iesācēja gaitas un parunājot ar citiem aroda brāļiem, tā makšķerēšana šķiet tāda ''lipīga'' lieta - kas to pamēģina, vaļā vairs netiek. Dažkārt atrodas kāds, kas tajā ievelk, cits pats ''pavelkas''. Kam pietiek ar pirmo reizi, kam tas process ''pieķeras'' pēc otrās, piektās vai n-tās reizes, tas ir tīri individuāli. Un tad jau ''aplipinātais'' kā naktstauriņš drosmīgi dodas gaismas virzienā.

Kas tad makšķerēšanas gadījumā būtu tā ''gaisma''? Vai ''gaisma'' varētu būt noķertais loms? Vai laiks draugu lokā pie dabas krūts vai aizrautīga meditācija vienatnē? Hmm, par to manuprāt ir vērts aizdomāties dziļāk, lai ar skaidru galvu un tikpat skaidru nolūku varētu ķerties pie savu iecerēto lomu gūstīšanas. Taču pirms nonākam pie nolūku skaidrības un pašas makšķerēšanas

... dažas gana nozīmīgas piebildes.

Par makšķerēšanas noteikumiem (MN) skaidrs - jāņem rokās un jāizlasa. Arī tad, ja tev nav pat 16 gadu un makšķerēšanas karti vēl nevajag. Turklāt ir dažas lietas, kas jāatceras no galvas. Piemēram, ja tavs pirmais rīks būs kaut vienkāršākā pludiņmakšķere, noteikti jāzin potenciāli noķeramo zivju saudzējamais laiks, izmērs un atļautais skaits lomā. Jāatceras arī zivju sugas, kas ar dabisku ēsmu noķertas saudzīgi jāatlaiž atpakaļ. Ja tas par sarežģītu, neviens neliedz MN staipīt visur līdz un tad jau ar laiku ieiesies, ko drīkst un ko nē.

Par rīkiem un pašu galveno - kā tad īsti un ko copēt, parasti uztraucas tikai tie, kam ar makšķerēšanu jāiepazīstas pašiem. Zolīdā kompānijā iesācējam parasti rīku iedod, pastāsta un parāda, ko ar to darīt. Tāpat šādā gadījumā būs pieejami vairāk vai mazāk daiļrunīgi stāsti par zivīm, kuras paredzēts ķert un īsais kurss MN. Tas arī būtu viens no labākajiem veidiem kā iepazīties ar makšķerēšanas zinībām un beigu beigās pašam saprast, ko tad īsti veikalā iegādāties, kad izvēlētais makšķerēšanas veids būs iepaticies.

Jebkurā gadījumā, ejot uz copes lietu bodi, atliek vien paturēt prātā, ka liels skaits iepirkta inventāra nepalielina makšķerēšanas sekmes, tāpat kā ļoti lētas un nekvalitatīvas lietas. Abos gadījumos būs iztērētie līdzekļi nebūs samērojami ar ieguvumiem. Nemaz nerunājot par to, ka bezjēdzīgi pērkot makšķerlietas, kuru ražošanai patērēts daudz enerģijas un resursu, radām pietiekami daudz atkritumu, lai makšķerēšana no sākotnēji dabai draudzīga pasākuma pārvērstos par pilnīgi kaut ko pretēju. Kas zin, varbūt, ka laiki, kad zivis ķēra ar lazdas, vēlāk bambusa kātiem, šādā dabas aizsardzības kontekstā, vēl atgriezīsies. Divriteņu jomā tik tālu jau esam tikuši - daļējs bambusa rāmis ir ne tikai stilīgs, bet arī viegls, izturīgs un galvenais videi draudzīgāks risinājums. Tātad, veicot pirkumu, vērts atcerēties arī galēji zaļo viedokli par to, ka vislabākais pirkums ir neizdarīts pirkums, tālab šādā kontekstā katru pirkumu iesaku vēlreiz kārtīgi apdomāt. Es teiktu, ka iesācēja mērķis varētu būt viena laba makšķere aprīkota ar visu, kas tai pieklājas (aukla, spole utml.) atkarībā no makšķerēšanas veida. Lai cik šis jēdziens par ''vienu labu makšķeri'' ir staipāms, tas tikpat viegli ir arī noskaidrojams. Ja nav iespēju kādam paprasīt, to var izdarīt visvienkāršākajā un ātrākajā veidā, izmantojot modernās komunikācijas iespējas - caur interneta makšķernieku forumiem, kā arī, protams, tradicionāli ar drukātās preses palīdzību, tādēļ ilgāk pie tā neaizkavēsimies.

Makšķerēšanas nolūks - ķert un atlaist, pārtikai, sports

Kad nu MN pārlasīti un kārotais rīks ir rokā, var pievērsties savu nolūku noskaidrošanai makšķerējamā loma sakarā. Vienkāršāk sakot, jau pirms copes būtu jāzin, ko tad īsti ķersim un ko ar noķerto lomu ir paredzēts darīt, jo no tā ir pārāk daudz kas atkarīgs. It kā vienkārša lieta, bet kā redzam dzīvē, ne vienmēr un ne visiem. Atliek tikai apzināt, kādas tad izvēles iespējas šādā gadījumā pastāv.

Noķer un paturi

Sāksim ar vienkāršāko - zivis ņemam, protams, noteikumu robežās. Patiešām vienkārša filozofija, kas ir senās makšķerēšanas idejas pamatā - sagādāt savai saimei pārtiku. No šodienas skatu punkta raugoties, varētu vēl piebilst ''veselīgu pārtiku'', kāda zivis arī ir, bet zinot šodienas augstos veselīgas pārtikas standartus un atšķirīgās izpratnes par to, kas ir veselīgs, liksim mierā šo aspektu. Jebkurā gadījumā zivis ir iecienīts pārtikas produkts un makšķerēšana ir labs līdzeklis, kā šo jautājumu risināt. Tātad, ko mēs varētu darīt, lai mūsu iecienītais pārtikas produkts pēc noķeršanas saglabātos pēc iespējas ilgāk un labākā kvalitātē, neskarot ekoloģijas jautājumus, protams.

Un te nu mēs pēkšņi nonākam pie viena no makšķerēšanas ētikas stūrakmeņiem, lai cik dīvaini tas neliktos. Liekas, kāda gan makšķerēšanas ētikai varētu būt saistība ar gastronomiskām vērtībām? Taču visam ir savs skaidrojums. Jau no seniem laikiem mūsu senči ar cieņu izturējušies pret savu lomu, zivju resursiem un Dabu kopumā, kas viņu ģimenes neskaitāmās paaudzēs nodrošinājusi ar iztiku. Un kā izrādās šai cieņpilnajai jeb ētiskajai attieksmei ir pamats: mūsu attieksme pret lomu var ietekmēt tā gastronomisko kvalitāti. Mūsu senči labi zināja to, ko šodien esam pakļāvuši dažādiem zinātniskiem eksperimentiem, lai saprastu, kāds tad varētu būt ieguvums no šīm ētiska rakstura darbībām.

Bet nu visu pēc kārtas. Mūsdienās šī cieņpilnā attieksme ir ievērojami zaudējusi savu aktualitāti, jo iespējams esam kļuvuši pavirši pret dabas veltēm, uztveram tās kā pašu par sevi saprotamu. Un nedzīvojam nekādā trūkumā, kas liktu priecāties par katru veiksmi ar pavisam citu attieksmi. Taču dažviet vēl šobaldien ir saglabājusies mūsu senčiem raksturīgā pietāte un cieņa pret dabas daudzveidīgajām izpausmēm, kas vienlaicīgi nodrošina arī mūsu pašu eksistenci. Līdzīgi medniekiem, kas veiksmīgu medību gadījumā aizsprauž egles zariņu ne tikai cepurei, bet arī medījumam, arī daļai makšķernieku pastāv savi pateicības rituāli. Taču ne tikai.

Cieņas pilna attieksme pret lomu makšķerēšanas gadījumā vispirmām kārtām būtu zivs nogalēšana tūlīt pēc izvilkšanas. Ja reiz esam nolēmuši lomu paturēt savam patēriņam un tas atbilst MN ietvertajiem standartiem, ieceļot lomu laivā vai izvelkot krastā, pirmā darbība ir zivs apdullināšana - ass sitiens pa galvu starp sprandu un acīm. Protams, ka brīdi pirms noķerts fotokadrs ar dzīvu lomu, ja ir vēlme iemūžināt savu veiksmi, visā šajā procesā neko nemainīs. Un tikai tad varam mierīgi spraust ūdenszāli aiz auss vai izdarīties kā nu kuram labpatīk, izrādot savu prieku un cieņu par veiksmi. It kā skan pats par sevi saprotami, bet bieži dzīvē nākas novērot copmaņus, kas dzīvas līdakas pēc notveršanas staipa apkārt satvertas aiz acīm un nevīžīgi mētā bezpalīdzīgos dzīvniekus bez jebkādas cieņas un iejūtības. Nemaz nerunājot par plastmasas kulēm vai maisiem, kur noķerto lomu iestūķē nosmakšanai. Necitēšu šeit dainas, kurās mūsu senču attieksme pret visu dzīvo ir skaidri un gaiši aprakstīta, bet dažas svarīgas nianses, kas iesācējam makšķerniekam varbūt nav zināmas, gan vērts pacilāt.

Tātad, kādēļ tad zivi pēc notveršanas ir tik svarīgi pēc iespējas ātrāk piebeigt nevis stiept garumā tās būšanu pie dzīvības. Kā jau jebkuru dzīvnieku, ko esam paredzējuši lietot pārtikā, arī zivis pēc apdullināšanas vispirms nepieciešams atasiņot jeb uzgriezt žaunas, lai līdz ar asinīm iztek viss negatīvais, ko zivs pārcietusi izvilkšanas brīža laikā. Un šeit es nedomāju ezotēriskas lietas. Par šo tēmu ir pietiekami daudz pētījumu, kas skaidri un gaiši norāda par šādas rīcības nepieciešamību kvalitatīvas zivs gaļas iegūšanas procesā. Pēc nogalēšanas, zivs sirds turpina pumpēt asinis vēl turpmākās vismaz 5-10minūtes un pat vairāk atkarībā no temperatūras un citiem apstākļiem. Ar to pietiek, lai lielākā daļa asiņu kopā ar atbrīvotajiem stresa hormoniem tiktu izvadītas no ķermeņa. Lai lomu nogādātu mājās svaigu un veselu arī siltā vasaras dienā, nākošā darbība ir zivs noskalošana vai nosusināšana, kas atbrīvo zivs ķermeni no asiņu un gļotu atlikumiem, kas galvenokārt izraisa paātrinātu zivs gaļas bojāšanos. Tad jau tikai atliek ievīstīt sausā drānā vai vēl labāk tuvumā pieejamo augu masā (nātrēs, kalmēs, kārklu lapās utml.), mugursomā vai groziņā iekšā un makšķerēšana var turpināties bez raizēm par loma turpmāko likteni.

Kukans un citi pielāgojumi plēsējzivju saglabāšanai pie dzīvības, īpaši ar domu iemainīt pret lielāku eksemplāru, neliecina par cieņas pilnu attieksmi pret savu lomu, lai arī cik tas liekas vilinošs risinājums, bradājot pa seklūdens ezeriem. Arī loms pa pusei dzīvs novazāts kukanā nav vienā maisā bāžams ar uzreiz pēc noķeršanas nogalētu un iztīrītu lomu, ja runājam par miesas kvalitāti un uzglabāšanas ilgumu, nemaz neunājot par šādu zivju atlaišanu un izdzīvošanas iespējām, kuras ir visai niecīgas iegūto kukana auklas radīto ievainojumu dēļ.

Atsevišķa tēma ir ziema un maza izmēra zivis, kas uzreiz pēc izvilkšanas uz ledus sasalst. Tā kā ziemā vielmaiņa darbojas lēni, mazas zivis nepaspēj ne ilgi pretoties, ne arī izdalīt nozīmīgu daudzumu stresa hormonu, ko būtu vērts atasiņot, taču par zivs apdullināšanu ir dažādi viedokļi. Manuprāt, tas nav grūti ar knipi uzsist zivij pa pieri un izbeigt tās mokas, īpaši jau kad ārā nav tā sala, kas darbojas līdzvērtīgi apdullināšanai. Bet pa lielam viss ir tāpat kā ar lielām zivīm, tikai mazākos mērogos - vēsā laikā varam izvēlēties vai ķidāt vai nē, bet siltā laikā tas būtu ļoti lietderīgi. Taču būtu diezgan apgrūtinoši baudīt makšķerēšanu, ja katru sīkuli būtu jānosit, tad jāatasiņo un vēl jāķidā. Tādēļ ķerot maza izmēra lomus gan gastronomisku gan ētisku apsvērumu dēļ būtu pilnīgi pietiekami zivis tikai apdullināt.

Ir kāda svarīga lieta, ko dažkārt makšķernieki, kas pamatā makšķerē pēc šī principa, piemirst vai izturas šajā sakarā diezgan nevērīgi. Un tā ir zivju atlaišana, ar ko saskaras jebkura veida makšķernieks, jo ne vienmēr izdodas noķert atļauto izmēru, sugu vai ievērot skaitu. Tātad zivi noķert, atbrīvot un atlaist atpakaļ savā vidē ir jāmāk jebkuram sevi cienošam makšķerniekam, bet par to vairāk pie nākamā principa piekopējiem.

Ķer un atlaid

Zivis neņemam jeb princips ''ķer un atlaid'' līdz ar sporta makšķerēšanas attīstību un dabas aizsardzības jautājumu izpratni kļūst arvien populārāks arī Latvijā. Tādēļ vērts aplūkot šo principu dziļāk no dažādiem aspektiem, lai saprastu, kad to ir vērts ievērot un kad tomēr nē.

Sākotnējā makšķerēšanas ideja kā salīdzinoši viegls pārtikas ieguves veids līdz mūsdienām ir transformējusies līdz nepazīšanai un daļai makšķernieku ir zudusi vajadzība paturēt lomu apēšanai, šo gastronomisko problēmu atrisinot lielveikalā. Tomēr vairumā pasaules ūdeņu makšķerēšana vēl joprojām ir saglabājusi savu primāro pārtikas avota funkciju, vienlaikus kļūstot par hobiju lielam cilvēku skaitam. Tieši lielajā cilvēku skaitā, kas aizraujas ar makšķerēšanu, lai arī ne vienmēr tikai gastronomisku iemeslu dēļ, slēpjas tā problēma, ka vērtīgo zivju, īpaši plēsēju, uz mūsu planētas (šī globālā problēma kļūst arvien asāka jau kopš pagājušā gadsimta vidus) visiem nepietiek. Kā viens no risinājumiem tad nu ir makšķerēšanas praktizēšana zivis lomā nepaturot.

Pozitīvie aspekti

No dabas saudzēšanas viedokļa ''ķer un atlaid'' principa piekopējiem ir stabila un saprotama pozīcija, bez kuras grūti iedomāties ja ne jebkuru, tad lielāko daļu lašveidīgo un daudzu citu plēsēju zivju makšķerēšanas sistēmas jau nu noteikti. Arī tādas milzu ekosistēmas, kā ASV vai Kanādā, kur vienas populācijas zivju skaits mērāms desmitos un simtos tūkstošu. Un iemesls tam ir viens un tas pats - mūsdienu advancētais mašķernieks ir spējīgs būtiski ietekmēt jebkuru zivju sabiedrību - vai tā būtu saldūdens vai jūras. Sevišķi bīstams aspekts makšķerniekus salīdzinot ar komerczvejniekiem, ir tāds, ka makšķernieki nepārtrauc ekspluatēt resursu pat tad, ja ķeras vāji vai nemaz, (kas bieži vien ir pārzvejas rezultāts) kamēr zvejnieki šādā brīdī ir spiesti vienkārši pārtraukt zveju, kas kļuvusi nerentabla.

Šādā kontekstā ir vērts aizdomāties par to faktu, ka atsevišķās vietās varam piekopt savu vaļasprieku tikai pateicoties ''ķer un atlaid'' principa izmantošanai, kas vienlaicīgi nodrošina gan šo zivju aizsardzību gan ilgtspējīgu resursa pārvaldību un saprātīgu izmantošanu. Nepārdomātu apsaimniekošanas modeļu izmantošana daudzu lielo plēsējzivju pārvaldībā viennozīmīgi novestu pie pārzvejas jeb ''pārmakšķerēšanas'' - pārāk lielas makšķernieku slodzes, kas parasti rezultējas ar zivju skaita drastisku samazināšanos ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kopumā ''ķer un atlaid'' makšķerēšanai ir daudz socioekonomiska rakstura ieguvumu, kas citādi maz izmantotus ūdeņus ļauj pārvērst intensīvi izmantotās sistēmās ar lielu ekonomisko pienesumu. Sākot ar makšķerēšanas iespēju uzlabošanu pilnībā degradētās sistēmās, tas ļauj attīstīt dažādus šī tūrisma veidus, vienlaicīgi veicinot videi draudzīgas attieksmes formēšanos makšķernieku vidū, rada apmierinājuma sajūtu no loma atkarīgiem makšķerniekiem par kvalitatīvas makšķerēšanas iespēju, vienlaikus saglabājot sugai unikālus eksemplārus dzīvus, veicina draudzīga inventāra un tehnikas pielietošanu, atbasta makšķerēšanas servisa organizatorus un zivju resursu pētniekus, kā arī apvieno dažādas cilvēku grupas kopīgu interešu vienībās.

Taču pamatā šim ķeršanas veidam ir tik ļoti nozīmīgie bioloģiskie ieguvumi, kas ļauj saglabāt zivju resursu vitālu un daudzveidīgu skaita, vecuma un ģenētiskās daudzveidības ziņā, tādējādi saglabājot veselīgas zivju sabiedrības, kas pamatā balsta ūdens ekosistēmu funkcionēšanu.

Negatīvie aspekti.

It kā jau labi, pat humāni, ka zivtiņas sagādājušas makšķerniekam prieku, tik vien kā ierāvušas malku gaisa beigās tomēr tiek atpakaļ savā dzimtajā vidē. Vai tik vien kā ierāvušas malku gaisa? Vai vienmēr viss ir tik vienkārši? Protams, ka nē - daudz maz vienkārši ir tikai ar mazizmēra zivīm, ko no ūdens var ''izraut'' bez kausēšanas. Daudz maz pieklājīga izmēra zivij piekošanās uz āķa un sekojošā cīņa ir kas vairāk nekā malks gaisa, īpaši ja izvilkšanas laiks ievelkas. Šāda ilgstoša izvadīšana un spēcīga pretošanās zivs ķermenī izraisa dažādus ķīmiskus procesus, kā piemēram, stresa hormonu atbrīvošanos, pastiprinātas pienskābes izdalīšanos muskuļos, sāļu jonu disbalansu u.c. Šo faktoru kopums var būt par iemeslu, piemēram, lielu līdaku (arī citu plēsējzivju) bojāejai, īpaši siltā laikā, kad ūdens temperatūra paceļas virs +20C un sekojoši ievērojami samazinās skābekļa koncentrācija. Kaut arī netika ievilkts tas gaisa malks un visa atlaišanas procedūra notikusi korekti, ātri un pat neizceļot zivi no ūdens, mirstības procents pēc atlaišanas tomēr ievērojami pieaug, jo siltā ūdenī pienskābes koncentrācija muskuļos var sasniegt pāris reižu augstāku līmeni nekā vēsā ūdenī.

Kā rāda pētījumi ar līdakām, pie ūdens temperatūras +18C, zivis nav pieļaujams turēt ārpus ūdens ilgāk par 5 minūtēm, ar nosacījumu, ka izvadīšana ilgusi ne ilgāk par 2 minūtēm. Tas ir ļoti ilgs laiks un dažādos apstākļos var mainīties, piemēram, stiprā sausā vējā un saulē utml. Savukārt lašveidīgo zivju vidū ilgāku atrašanos ārpus ūdens pie temperatūras ne augstākas par +16C piecieš avota pallijas līdz 2 minūtēm, kamēr pārējās kā foreles, alatas tikai 30 sekundes līdz minūtei. Taču šie skaitļi tikai raksturo sugu atšķirīgās fizioloģiskās izturības slieksni, bet nevar kalpot par stingru dogmu, pēc kuras vadīties. Piemēram, ļoti svarīgs ir zivs izvadīšanas laiks jeb ātrums, kas būtiski maina zivs iespējas atrasties ārpus ūdens, kas tai ir kārtējais stresa faktors.

Ko tad darīt, ja tik un tā esam nolēmuši atlaist lielas zivis, kas spēj ilgāk pretoties, tādējādi savu fizioloģisko kondīciju novedot līdz kritiskam stāvoklim?

Nu te būs tā vieta, kur visātrāk atgriežamies pie soļa numur viens - atbilstoša rīka iegādes makšķerlietu veikalā. Ar diegiem nav aršana, tāpēc lielas zivis nebūtu prātīgi ķert ar pārāk smalkiem rīkiem, kas zivs izvilkšanas laiku padarītu pārāk ilgu. Šī nebūtu tā reize, kad stiept baudu - zivs izvilkšanu garumā. Tas jūsu lomam pilnīgi noteikti nenāks par labu ne siltos ne vēsos apstākļos, tādēļ piekopjot ''ķer un atlaid'' principu, par rīku atbilstību noteikti ir vērts aizdomāties. Vai tās ir pārāk plānas auklas, kas neļauj laicīgi izvilkt lielas zivis, vai smalki kāti un mazas spolītes. Jebkurš no posmiem var būt limitējošs.

Pieņemot, ka ar šo uzdevumu esat tikuši galā, un zivs ir laicīgi ātri pievilkta, lai nokabinātu no āķa, ķeramies pie atbrīvošanas.

Upss, nekas nesanāk - atskabargainais āķis rada pārāk stipri asiņojošas un dziļas brūces. Nu ko, gadās arī tā. Šādu zivi, par kuras dzīvotspēju rodas šaubas, laist atpakaļ jau būtu grēks, tādēļ liekam vien kulē. Lai šāda situācija kļūtu pēc iespējas retāka, atlaidēji lieto veselu paņēmienu arsenālu, kas atvieglo zivs atbrīvošanu no āķa. Pats galvenais varētu būt āķis bez vai ar niecīgām atskabargām, kas zivs mutē, biežāk žoklī, atstās nenozīmīga dūriena pēdas. Lai šis dūriens būtu pēc iespējas nekaitīgāks, tas ir, pēc iespējas tuvāk mutes izejas daļai jeb ideālā variantā lūpām nevis barības vada galā, āķim veic vairākus uzlabojumus. Piemēram, apdarina ar dažādiem materiāliem (spalvām, pušķiem, kembrikiem u.c.) vizuāli nobīdot ēsmas centru tālāk no āķa, kas neļauj zivij sagrābt ēsmu un ierīt to pārāk dziļi. Arī piecērtot šādu apspalvotu āķi pastāv lielāka varbūtība, ka tas aizķersies tuvāk mutes izejai. Šajā ziņā bez minētajiem jebkuri līdzekļi labi, lai zivs sveika un vesela tiktu atpakaļ savā vidē. Un kā rāda novērojumi, vairākkārtīgi noķerto eksemplāru procents dažādām sugām ir lielāks vai mazāks, bet tāpat ievērojami nozīmīgs, lai šo metodi piekoptu.

Kā pareizi paņemt zivi un atlaist - ir liela māksla, īpaši tad, ja ir vēlme šādu lomu iemūžināt foto vai video versijā.

Tagad skaidrs, ka cik nu vien ātri iespējams, pievelkam savu lomu un uzsmeļam uztveramajā tīkliņā. Lai uzsmelšana tīkliņā nekļūtu par kārtējo pārbaudījumu zivs izturībai, tīkliņa linumam jābūt pēc iespējas mazāk abrazīvam, kas palīdzēs izvairīties no mehāniskiem nobrāzumiem. Labākais materiāls ir kaprona austais linums 5-14mm diametrā atkarībā no zivs izmēriem. Piemēram, forelēm piemērotāks būs mazākā iespējamā diametra linums 5mm, kamēr līdakai 10-14mm.

Kādēļ austais kaprona un tik smalks?

Iemesls tam ir austā kaprona linuma maigā virsma, kas zivs ādai nodara stipri mazāk kaitējuma nekā abrazīvie materiāli, īpaši mezglots neilona, arī kaprona linums ar lielām acīm. Tas ko makšķernieks ar savu aci neredz, runājot par uztveramā tīkliņa linuma piemērotību, ir gļotu slānis, ko abrazīvas virsmas noberž lielā apjomā, neredzami ieskrambājot zivs ādu un pat izraujot zvīņas. Vēlāk šajās bojājumu vietās attīstās sēne vai kāda bakteriāla infekcija, kas ilgākā laika periodā var novest zivi līdz bojāejai. Efektu jeb zivju mirstību ievērojami pastiprina paaugstināta ūdens temperatūra, īpaši netipiskas temperatūras pavasarī vai rudenī, kas pastiprina infekcijas un invāzijas risku. Zivs gļotas, ko ražo ādas epitēlija šūnas satur veselu kompleksu dažādu aizsargvielu, kas pasargā zivs ķermeni no apkārtējās vides iedarbības, tādēļ pati saudzīgākā zivs atbrīvošanas metode būtu neizceļot to no ūdens un neņemot rokās, bet operējot tikai ar atbrīvošanas instrumentu. Taču ne vienmēr un visos makšķerēšanas veidos iespējams tikt galā turpat ūdenī, neizmantojot uzsmeļamo tīkliņu, īpaši karpveidīgo zivju makšķerēšanā, ķerot no laivas utml.

Tātad, variantā, kad zivs saudzīgi zivs paņemta ar uzsmeļamo tīkliņu, liekam to uz speciāla palikņa ātri atbrīvojam no āķa, izmantojot ķirurģiskās knaibles, liekam zivi ūdenī mazliet atelpoties, kas ļoti svarīgi siltākā laikā. Ja tomēr ir vēlme lomu iemūžināt, pirms atlaišanas uz īsu brīdi saudzīgi paceļam zivi un nobildējamies. Te nu satvēriens ir tas svarīgākais, kas jāzin, iemūžinot lielos plēsējus vai jebkuras sugas trofejzivis. Nebūs labi celt lielu zivi, īpaši līdaku aiz galvas, jo tādējādi pastāv iekšējo orgānu trūces risks. Zivs pēc fotosesijas varbūt aizpeldēs, bet ne tālu un ilgi. Ir līdaku eksperti, kas neiesaka lietot arī speciālās žokļu satvērējknaibles, kas papildus iekšējo orgānu trūcēm, var radīt žokļu kaulu savienojumu plīsumus un trūces. Satveram zivi ar rokām un horizontālā stāvoklī uz īsu brīdi pieceļam virs ūdens nevis virs laivas, laipas un citām cietām virsmām. Var lietot cimdus, īpaši, ja zivs ķermeņa temperatūra ļoti atšķiras no jūs roku temperatūras.

Jebkurā gadījumā ar ilgstošu bildēšanos nav vēlams aizrauties.

Nav gluži salīdzināmi, bet tomēr varbūt vērts iedomāties, kā justos cilvēks, kam būtu jābildējas zem ūdens tūlīt pēc sprinta vai vidējās distances noskriešanas. Diez vai tas būtu ļoti patīkami. Taču, ja ar fotografēšanu neaizraujamies, zivs atlaišana neaizņems daudz laika. Atbrīvojuši zivi no āķa, pieturam to īsu brīdi, kamēr tā atelpojas un aizpeld pati. Atkopšanās periods pēc atlaišanas, lai sasniegtu iepriekšējo fizioloģisko stāvokli, ir pāris stundas, bet dažkārt sasniedz diennakti un vairāk, kas atkarīgs no izvadīšanas procesa, gaisā izturēšanas laika, ūdens temperatūras, pat ūdens cietības un citiem faktoriem, un ievērojami atšķiras starp dažādām zivju sugām. Gadās, ka pēc atlaišanas, otreiz noķert to pašu ekspemplāru ir gandrīz neiespējami, kā piemēram, lašu makšķerēšanā. Taču līdaku vai asari gadās noķert turpat pēc īsa brīža no atbrīvošanas.

Nereti arī ''ķer un atlaid'' piekopējiem nākas āķi zivs mutē atstāt un nogriezt auklu, taču salīdzinoši tas notiek krietni retāk nekā dabisko ēsmu lietotājiem. Novērojumi par šādām zivīm liecina par nozīmīgi liela skaita zivju spēju atbrīvoties no āķa, kas svārstās atkarībā no zivju sugas. Augstāku izdzīvotības procentu uzrāda mušiņmakšķerētāju atlaistās zivis, kas skaidrojams ar atbilstošu mākslīgo materiālu un bezatskabargas āķu biežāku izmantošanu. Šāda likumu norma acīmredzot balstīta uz daudzo pētījumu datiem un ir atbalstāma, vienlaicīgi uzsverot ēsmu un mānekļu lietošanu, kas veidoti, lai pasaudzētu zivi no dziļākas āķa aizķeršanās.

Tātad, rezumējot visu iepriekš minēto attiecībā uz ķer&atlaid, var secināt, ka tik vienkārši ar šo principu nemaz nav - ir jāzin katras ķeramās zivju sugas bioloģija un ekoloģija, lai zinātu, kad un kur ir vērts šo principu izmantot, nenodarot pašai ļaunu zivij. Piemēram, paaugstinātas ūdens temperatūras apstākļos vasaras karstākajā laikā diezin vai ir vērts šo principu izmantot, ķerot līdakas, foreles un citas zivis. Kā to noteikt, kad ko drīkst, kad nē? Vispirms iegādāsimies ūdens termometru un tad jau zināšanas pievilksies. Protams, tas netraucē jau iepriekš pastudēt interneta dzīlēs mūs interesējošos jautājumus.

Uzvedība pie ūdeņiem, attieksme pret vidi, citiem copmaņiem

Pavasaros braucot pa mūsu Latvijas ceļiem, grūti neievērot piegružotās ceļmalas. Diemžēl tikpat nepievilcīgi izskatās arī mūsu ūdens ceļu malas jeb krasti. Brīdī, kad makšķernieki parasti dodas savā pirmajā izbraucienā, tikai košākie atkritumi spīd ārā no strauji augošās zāles, kas drīz vien tos apslēps pavisam. Nebūs pārspīlēti teikts, ka mūsu ceļu un ūdens malu, kā arī dabas tīrība vispār, ir mūsu pašu kultūras līmeņa rādītājs. Vai drīzāk, cik tālu esam aizgājuši no mūs kādreiz tik tuvās Dabas, kas mūs sargāja, baroja un sildīja. Arī tagad savā ziņā nekas nav mainījies - tikai esam noslēpušies betona džungļos un diez ko nedzīvojam dabas ritmā.

Lai nu cik grūti būtu atzīt, tie esam mēs paši, kas met uz ledus cigarešu izsmēķus un tukšas cigarešu paciņas, bet čipsu pakas, pet pudeles un citi plastmasas iepakojumi parasti tiek grāvmalēm, kur tie labāk noslēpjas. Diez vai paši metēji aizdomājas par to, ka nākamreiz šajā vietā jau būs vesela kaudze atkritumu, jo kur viens tur arī citi. Sliktam piemēram nez kāpēc vieglāk sekot. Taču mums visiem ir izvēle un ar to es nedomāju piegružotāju ķeršanu un morāles lasīšanu vai ko tamlīdzīgu. Priekš tam ir atbildīgie dienesti.

Ko tad lietas labā darīt? Vai to vispār ir iespējams mainīt? Manuprāt, nevajadzētu satraukties par šiem piegružotājiem, bet vairāk pievērsties sev pašam, jo svarīgi ko dari un kā uzvedies tu nevis neapzinīgā atpūtnieku daļa. Kādu piemēru rādīsi, tā arī aizies vismaz tiem cilvēkiem, kas tev apkārt. Pāris reižu nolasot turpat uz ledus kolēģu samētātos cigarešu galus, esmu panācis, ka man blakus vairs negružo. Vismaz atklāti ne. Drīzāk paši brien pa ezera krastu pavasarī un vāc maisiem ziemā uz ledus samētātos atkritumus. Tā arī tam vajadzētu būt, ka visi makšķernieki kopā mēs justos atbildīgi par vidi, kurā atpūšamies. Jo kam gan gribas ierasties piegružotā vietā pavadīt brīvdienas, lai kur tas būtu.

Līdzīgi ir ar attieksmi vienam pret otru. Cilvēciska izpratne un savstarpēja tolerance tikai vairotu makšķernieku kā organizētas cilvēku grupas spēku, kas spēj vienoties un panākt sev interesējošu lietu pozitīvu virzību. Pagaidām reālajā dzīvē tas izskatās daudz savādāk, taču pārmaiņas pamazām notiek. Manuprāt, šodien ir pietiekami daudz iespēju sazināties ar līdzīgi domājošiem, apvienoties un noformēties klubā vai biedrībā, jo tikai kopumā ir spēks. Ja makšķernieku saime spētu apvienoties, tas būtu milzu spēks, ar ko rēķināties mūsu birokrātijai un sabiedrībai kopumā. Tad varbūt arī mēs spētu panākt daudzu svarīgu lēmumu pieņemšanu atbilstošās instancēs, kas pagaidām makšķerēšanas nozari tur tādā kā pabērna lomā - sak, gan jau pats izaugs. Iespējams, ka izaugs, bet vai būsim apmierināti ar rezultātu, tas ir cits jautājums. Tādēļ atmetīsim domstarpības un apvienosim spēkus kopēja mērķa labad. Ne asakas!