Atlaid Mammu, nokauj Omi! jeb Nepabeigtais monologs (pastāsts)
Zinaīdas kundze pirms pāris dienām aizveda uz kautuvi Rūtu - govi, kas ilgus gadus bija viņas dzīves jēga. Nē, viņa izmisumā neplūca savus sirmos, bet vēl aizvien lokainos matus. Skuma, bet turējās braši, jo neba jau pirmo «dzīves jēgu» apbērēja. Tāds esot laika ritums - beigas vienmēr ir sākums. Iekrātā dzīves pieredze ir Zinas vairogs - viņa skaidri zināja, ka vēl gailis nedziedās, kad būs jāceļas, lai padzirdītu jauno telīti.
Nav jau arī laika ļauties skumjām. Dzirdu Zinas skarbo altu, apsaucot mazbērnus, kas sabraukuši palīgā nolasīt ābolus. Sabēruši «nejēgas» visus kopā - gan «veselos no zara», gan iepuvušos no zemes!
- Nesmukos ķerrā un uz bedri prom! - puikas, saņēmuši skaidru omes norādi, negribīgi ieslidina savus gadžetus kabatās un mazo zombēnu gaitā atgriežas pie ābolu maisiem.
Par spīti jezgai kaimiņienes dārzā, turpinu tupēt uz laipiņas un izgaršot pats savu domu murgus, kas nu reiz ir pārliecinoši guvuši virsroku pār pludiņa izmisīgajiem centieniem mani nohipnotizēt, ar nemainīgu frekvenci svārstoties saburzīta ezera viļņos.
No līkuma izslīd laiva. Aleksandrs. Vienmēr smaidīgs pensionējies iekšlietu struktūru darbinieks un Zinas brūtgāns. Neatņemama vienmuļās ezera ainavas kompozīcijas sastāvdaļa. Jo ikreiz, kad vien esmu iekārtojies uz laipiņas cerībā Čiekuram ko zvīņainu pārnest, mani «radari» nopeilē šo pavirši darvoto koceni. Taču šodien ir ceturtdiena - Zinas zivju diena. Un tas, savukārt, nozīmē, ka laiks savlaicīgi vākt savas loriņus, ja vien nevēlos, lai atkārtotos iepriekšējā nedēļā piedzīvotā drudžainā evakuācija, kas maksāja man spoles izjaukšanu un neskaitāmus mēģinājumus to salikt bez lieku detaļu atstāšanas uz galda virsmas.
Vēl nesasniedzis krastu, Aleksandrs jau steidz sveicināties. Un vēl pēc mirkļa laipas dēļi ar dobju vaidu iztur kārtējo trieciena testu. Labi, ka paguvu.
- Nu, kā? - strupš, bet bezgala ietilpīgs Alekša jautājums, uz kuru viņš noteikti negaida līdzvērtīgu atbildi. Stāstu par nepateicīgo vēju, par to, ka laipiņa izļodzījusies (cerībā ka laivotājs saklausīs lūgumu maigāk pietauvoties), par vakardienas milzu breksi, kas norāvās un kaķi, kas jau otro dienu nav redzēts. Jo īpašu izteiksmi ieguldu frāzēs par vītola zaru, kurā gluži kā ziemassvētku eglītē esmu iekāris jau divus pludiņus, bet piekļūt tiem varētu vien ar laivu un no ezera puses. Stāstu to visu Alekša mugurai. Tā noliekusies virs laivas, apņēmīgi bīda un cilā lupatu slāņus - te atsedzot, te slēpjot krāsainus, uzblīdušus un krietni cietušus iepirkuma maisiņus.
Beidzot, satvēris meklēto, viņš izraušas no laivas. Seklumā noskalo pie zābakiem piekaltušās zvīņas un ar neiztrūkstošu smaidu pārtrauc manu monoizrādi.
- Nu, ko, uzpīpēsim? - tas nebija piedāvājums pievienoties viņa kaislībai, bet skaidrs un nepārprotams lūgums pēc cigaretes. Norijis krupi par nenovērtēto monologu, pasniedzu cigareti. Kad izgaisa abu gandrīz vienlaicīgi izpūsto dūmu mākonis, Aleks pieķēra manu skatienu ložņājot gar krastā iznesto saini.
- Tas Zinai. Šodien pasūtīja trīs. Bērni sabraukšot, laikam līdzi dos. Nu, uz Cēsīm. Bet vispār viņai paveicās. Andža ar prasīja. Nedevu. Zina zvanīja pirmā.
- Tad jau jāķer vairāk, ja reiz tāds pieprasījums!
- Nu, grib jau daudzi. A piecas tik drīkst. Vairāk ne. Neesmu nekāds brakonjers. Da sirmie uzpleči neļauj (smejas). Ne jau katru dienu ar piecas atnāk. Vakar pat, tāds draņķa pūtiens! Divas piemānīju un mājās. Jāmet airi krūmos. Tagad visādi motori .. un tad vēl tās skabargas ...
- ?
- Nu, mazās ... spēj tik mest pār bortu! Te pagājušajā rudenī esot sabēruši veselu kravu ...
- Tas jau tagad modē - ķert un mest atpakaļ. Tā teikt - atlaid mammu! - pasprūk kaut kur dzirdētais.
- Nu, zin, man sava mode - mammas man ir jāņem. Ar pensiju vien motoru neredzēt! Bet, ja galā ome, kauju nost kā parazītu! Tās man visas mammas izēdīs! Šitajā svētdienā pat - nu tāda ... knapi laivā dabūju, un tad tik domā, sašam vai pašam. Vieniem dačņikiem, redz, par lielu, a citiem par vecu. Labi, ka Juris paņēma, viņiem jau tai krogā viens pīpis ko kotletēs samalt.
Kaimiņienes vārtiņu metāliskie vaidi pārsvītroja manas cerības novirzīt sarunu pludiņu atgūšanas gultnē. Signālu uztvēra arī Aleks. Ar knipi aizšāvis izsmēķi krasta treknajā zālē, viņš vēlreiz ieskatījās baltajā maisiņā, it kā vēlēdamies pārliecināties vai prece, ko piegādājis, atbilst pasūtījumam.
Vēl pagūstam pārmīt pāris pieklājības frāzes, taču saruna vairs neraisās un saprotu, ka ir laiks izlikties par steidzīgu esam un atvados.
Vienā rokā šūpodama paliela izmēra emaljētu, tumši zaļu bļodu, bet ar otru cieši padusē iespiedusi ar baltas plastmasas vāciņu aizvākotu trīslitreni, Zina pagāja man garām ar tikko saklausāmu labdienu. Viņa steidzās.
Smuki sarakstīts!
raksti vēl!
Pienāks arī tāda diena, kad Cēsu radi tanti Zinu aivedīs uz mežu. Ar ragavām. Kā sacīt jāsaka neapstrīdamais laika ritums.
Betā - zašibiss!!! :)
tā tas i. i ome zin ka vecu govi jākau, i to ka veci obuļi neder ne zaptei ne cienastam. Pašu arī ar ragavām aizvedīs :) . Tikai copmaņiem šķiet ka pāraugušas līdakas jāsaudzē. HVZ, Moš Aleksam taisnība. Laps!
Stāstiņš labs un morāle arī pieņemama. Kas savu laiku nodzīvojis, tam jāaiziet - tāda nu ir tā pasaules kārtība, tikai nesaprotami kāpēc attiecībā uz zivīm daži vēlas ieņemt Dieva vietu.
Loģiski būtu, ja dīķī dzīvo daudzas, bet mazākas zivis, nevis dažas, vai pat viena, liela zivs. Bet, cik makšķernieku - tik viedokļu.
Pats gan domāju, ka lielās, ja tās reiz ir kļūdījušās un ir uz āķa, ir jāņem, lai atbrīvotu vietu citām, bet strauji augošām.
Ja nu makšķernieks pie ūdeņiem atbraucis vienīgi lai paniekotos, nevis zivju dēļ, tad jau nu gan jālaiž vaļā.
Šo smuko rakstu gan gribu pakomentēt, pēc savas makšķernieka pieredzes. Es nu jau gadus četrus piekopju veidu , noķer atlaid. Forša sajūta ka nevienu neesi nogalējis. Zivīte tak tik smuka! Vēl pirms gadiem piecpadsmit kad dzīvoju un strādāju Īrijā, ķēru tur dažādas zives uz nebēdu gan lielas gan mazas. Zivju pa pilnam. Redz vietējie upju zivis tur neēd. Secinājums! Daba visu saregulē kā vajag, tukšuma nav. Ar skumjām šogad secināju ka mūsu brāļi un jo vairāk braļukasi, arī tur ūdeņus pamatīgi izkāsuši. Te jums atbilde! Cieņu, autoram. Raksts pa smuko!
Paskaties te pat aptauju. :) pusei vajag piecas un āmen! tik vien jēdzam kā citas nācijas visur vainot, kad pašiem jārīkojas, tad kā pēdējie negauši :)
Staasta moraale ir taada, ka nevajag maciit vecam zvejniekam laivaa *irst! :)
pastasts interesants,laba lasaamviela,tikai zel ka ta ir taisniba,tie copmani,kas nav kerusi izkastos udenos,pat tolkam nezinas ka tas ir,tapec ari aptaujas un vel nez kur var redzet ka alkatiba tiesam vel nav izskausta un nebus no Latvijas copmanu galvam vel ilgi,ari sini raksta calis vienkarsi piepelnas ar tam lidakam,kads malku skalda,kads zivis ker,vai es tadus cilvekus nosodu,noteikti ne,bet slavet, ka visas lielas zivis janokauj gan negribetos,ir tacu interesantak makskeret ezera vai upe ar domu ka bus liela,ka nedelu atpakal tika nokerta,bet atlaista,tie kas nekad dzive ta ari nav alkatibu parvarejusi,man jusu zel,skatoties pat dazadus ohota un ribalka raidijumus liekas,ka makskernieks ir cilveks,kas censas iznicinat visu dzivo udeni,pat ja zivi patura,izrada necienu pret lomu velk pa smiltim utt,padomajam milie copmani kadi cilveki mes esam!.ne asakas
Jā tas ir traki, likās jau ar katru gadu situācija pie mums uzlabojas un makšķernieks beidzot sāk apjēgt ka ir cieša saikne starp vēlmi regulāri noķert trofejzivi un nepieciešamību tās dzīvas atlaist vaļā. Bet nu skatos vecie gaļenieki sasparojušies un sāk atkal sludināt ka liela zive ir slikta jo veca un daudz aprij jaunās. Nu marasms ko tur piebilst. Trakākais ka paši vaimanā par pamatīgi izkāstiem ūdeņiem un aizbraucot uz civilizēto R-Eiropu kaifo par trofejzivju pilnajiem iekšzemju ūdeņiem. Bet ko līdz tāds vaimanātājs padzīvo tai pašā Īrijā, tā protams atkal vecie niķi un katra izvilktā lielā zivs tiek norīta. Un sekas jau manāmas, diemžēl. Dunduku tikai kaps izmācīs.
par tiem īriešiem grūti piekrist. video sadaļā kāds puisis (emigrants no lv) regulāri postē savas filmiņas, kurās visas zivis tiek atlaistas. lielas, mazas, līņī vai 7kg līdakas, visas saudzīgi pār bortu. Neesmu drošs, vai latvijā viņš rīkotos tieši tā pat. vide pat ļoti ietekmē uzvedību. Nu piemēram www.copeslietas.lv/site/video/pl...sacemsibam.htm
Raksta jēga - visi dzīvnieki ir mirstīgi. Trofejmakškernieki grib mocīt vecos dzīvniekus. Dīvaina morāle. Manuprāt vispār nav jāmakšķerē, ja lomu nepaturi. Dabu jau var vērot tāpat, nemocot zivis.