Smagais līdaku sezonas sākums Burtniekā, Kālā un Inesī
Smagais šoreiz tiešā un pārnestā nozīmē. Nocietušies vairākus mēnešus, maija sākumu, pateicoties brīvdienām, saplānojām biezu. 1. maijs – atklāšana, 4., 5., 6. – copes mači un treniņi.
KĀLS mūs sagaida ar 5,5 grādu ūdeni un neredzēti augstu līmeni – visas apkārtējās pļavas ūdenī. Izbraukājām daudz vietas, izmētājām daudz mānekļus dažādos dziļumos, ātrumos, bet līdakas vēl bija stīvas. Vienu izdevās izmānīt, bet tas arī viss. Izbaudījām dienu, copi, labu kompāniju, bet lomus atlikām uz nākamo reizi.
BURTNIEKS Pirmās ziņas no Burtnieka arī nebija spožas – lomi bija salīdzinoši pieticīgi. Laidāmies trijatā – es, brālis un Dainis. Dienas vidū mums bija ekskluzīva iespēja pavērot ezera pētniekus un Burtnieku novada pārstāvjus darbībā pie zinātniskā murda. Tas šobrīd izmēģinājuma kārtā ar somu zinātnieku palīdzību ir ielikts, lai samazinātu balto zivju īpatsvaru. Plēsoņas, kas tajā iemaldījušās, tiek brīvlaistas. Arī līņus laida atpakaļ. Bet šis projekts ir atsevišķs stāsts, par to varbūt citreiz.
Atgriežoties pie copes – ar bračku izmalāmies pa krasta zālēm, aizvējiem, aizaidām līdz Salacas ietekai, ūdens pārsvarā necaruredzams. Vienu līdaku bračka izmānīja, bet tas arī viss. Toties Dainis, kurš pa ezeru dreifē vienatnē ar elektromotru gar krastu netālu no bāzes, kādā brīdī zvana un izklausās kā ūdenī iekritis – izvilcis 5,5kg! Pēc īsa šoka, ātras bildes mamma aizpeldēja tālāk. Tik daudz gaļas mums zivju zupai nevajag. Tātad trāpīt var. Es tā arī paliku uz nulles.
INESIS Dienu pirms draugu mačiem 4 ekipāžas izmalāmies pa Inesi, iepazīstot tā krastus, līčus, salas. Diena bija pilnīgi mierīga, saulaina. Ļoti daudz laivu, kas pārsvarā velcēja pa sev zināmām vagām un zāļu malām. Arī te ūdens bija auksts. Informācija par ezeru pirms tam bija visai skopa, neviens no mums ezerā iepriekš nebija bijis. Krasti un salu malas bija smukas. Tur, kur ūdens bija skaidrs, varēja redzēt smukas līdaku vietas, kur jau no dzelmes uz augšu sāk stiepties jāunās lēpes. Tomēr zivīm par mums bija maza interese. Pie pāris līdakām uz visiem gan tikām un bez zivju zupas nepalikām. Perspektīvākos līcīšus iegaumējām un atstājām lielākās cerības uz maču dienu. Un ne velti. Jau rīta cēlienā mūsu otrajā līcītī, kur pie paša krasta ir neliela veco meldru sala, man uz lielās Tiogas un pretzāļu āķa uzsēdās trijniece! Pēc adrenalīna pilnas cīņas pie laivas meldru džūkšņos tā iesprūda pie vienas stiebru buntes, kur Gints to ar uztveramo tīkliņu iesmēla laivā.
Pēcpusdienā citā līcītī, kur brālis 3 reizes bija izprovocējis līdakas uz uzbrukumu, bet tās kārtīgi neuzsēdās, mainījām mānekli pēc mānekļa, jo bija skaidrs, ka tur apakšā viņas bija vairākas. Un kā jau klasiskos stāstos ierasts – uzliku vobleri, ko nebiju licis virsū kādu gadu vai vairāk (lai gan tas ir ļoti labs – Megabass Vision 110 maile, man gan stabilas attiecības ar to nav izveidojušās). Pirmais metiens ūdensrožu sakņu virzienā, kas uz aci izskatījās kā vienīgais slēpnis nelielā klajumā. Pāris viegli uzrāvieni, vobleris ieķeras zālēs. Taču nolemju to iespējami neagresīvi atbrīvot, jo ja līdaka tur ir, arī šāda aktivitāte var pievērst tās uzmanību, bet agresivitāte – aizbiedēt. Atbrīvoju vobleri, vēl divi rāvieni, pauze un BAMS! Uzsēžas divniece!
Nu jau diena izdevusies. Pilnīgi palaist vaļā prieku gan nesanāk, bračkam copes melnā strīpa turpinās – pirms brīža aizgāja pieciniece un vēl pāris smukas līdakas.
Bet šis viss ir štrunts. Diena un visi mači paiet Raivja zīmē. Lūk, citēšu viņu pašu: (ieraksts no Facebook)
“Vai iespējams vienas dienas laikā laimēt 3 loterijās?
Par loterijām grūti teikt, bet vienas dienas laikā labot 3 personīgos rekordus pilnīgi noteikti
Kopā ar saviem draugiem un copesbiedriem pavadījām 2as lieliskas dienas Ineša ezerā, no kurām viena tika veltīta, nu jau tradiconālajiem , draugu copes mačiem. Maču dienas rīts nesolīja neko pārsteidzošu, pāris stundu garumā viena 54 cm līdaciņa, kas deva nelielas cerības pacīnīties par pjedestālu, divi mani copes biedri jau bija noķēruši lielākus eksemplārus (Gunāram īpaši pārliecinošs 80 cm eksemplārs).
Un tad ….. iemetiens, cope, eh, neuzsēdās. Pielaboju savu mānekli (mans laivas biedrs Jānis manas pauzes laikā ar diviem pārbaudes metieniem apseko copes vietu, nekā) atkal metu tajā pat vietā,un IR, pamatīga līdaka (kā vēlāk izrādās 4kg smaga un uz to brīdi tas ir jauns personīgais rekords, kas par 200g apsteidz līdz šim lielāko Lubāna 3.8 kg skaistuli).
Turpinām vagot ezeru, tāls un slaids metiens zāļu virzienā, sāku tīt un sajūtu pamatīgu pretestību, neieslīgstot detaļās, pēc aptuveni 15 minūšu cīņas laivā guļ 8.8 kg smags SAMS!!! Jā, Jūs nepārklausījāties, SAMS (Ineša ezerā tie ielaisti aptuveni 10 gadus atpakaļ). Atkal krīt visi mani rekordi, jo 1. nekad līdz šim nebiju noķēris tik lielu zivi. 2. nekad nebiju noķēris samu.
Turpinām copēt, es neuzdrošinos pat cerēt uz vēl kaut ko. Pēc neilga laika atkal laba cope, pēc piedzīvotās sama pretestības šis pretinieks vairs neliekas nekas īpašs, Jānim saku, šī ir laba, bet nekas īpašs. Zivs tiek iecelta laivā, “nekas īpašs” izrādās 5,2 kg smaga līdaka, kas ir jauns lielākās līdakas rekords. Viss, stāstam beigas, es vairs nevaru parunāt.
P.S. Īpašs paldies ļoti, ļoti savaldīgajam Jānim, kurš asistēja visu rekordu sasniegšanā un nevienu brīdi nenokāra degunu noskatoties uz šiem brīnumiem. Ļoti ceru, kā šādas dienas nav tikai vienreiz mūžā :):)”
Tāds ir Raivja stāsts. Uz kopējā fona un ne tikai šajā dienā – vairāk nekā izcili. Mačos no 14 copmaņiem pie mēra zivīm tika vien 4, izšķirošos notikumus atstājot uz otro posmu, kas notiks oktobra sākumā.
Tāds, lūk, 2017. gada sezonas sākums. Te arī neliels video ieskats:
:) Inesis - ezers, kurā vari palikt tukšā, bet vari arī trāpīt uz ziliem brīnumiem.
Par to nu paši 100% pārliecinājāmies. Ja pēc pirmās dienas lielākā daļa sūrojās, ka te vairs nebraukšot (ieskaitot lielā loma autoru), tad pēc otrās dienas jau viedokļi atmaiga :).
Lielākā sūrošanās gan bij par ļoti daudzajiem copmaņiem, kas visnotaļ nekaunīgi "līda" klāt tuvāk par metiena attālumu, šāda "apurbšana" pat Babītē nav
piedzīvota.
Nu tā tāda dīvaina īpatnība tam ezeram bija, tas gan... Bet man čutene, ka tur kaut kad atgriezīsimies.
Starp citu, par to lielo copmaņu-velcētāju skaitu - tikko vienā sarunā man izteica visai ticamu argumentu, ka tas visticamāk saistīts ar liegumu Burtniekā velcēt šinī laikā.