Brīvdienu copes maratons

Zini kā? Bija veselas deviņas brīvas dienas. Piecas no tām simtpunkt’ pabiju ezerā. Daudz kas notika. Varētu tā sīki, bet slinkums. Tāpē’ lielos vilcienos ar dažām bildēm, ok?

Vobšem uz ģerevņu aizlaidu piektdienas vakarā. Bez copes noturējos līdz svētdienas pēcpusdienai, kad nervozi sāku ganīt copenes, tārpus un tamlīdzīgus sīkumus. Mauks uz nakti. Nē, nu tas, ka zivis ezerā ir, skaidrs, jo jūnija pirmos datumos jau saķēru kārtīgas zivis, tā ka gandrīz vai kauns bildes rādīt. Nē, nerādīšu. Izdzēšu. Tāds apgarots, pozitīvs, nedaudz virs zemes pacēlies un ar pilnu krūti airēju pret sparīgo dienvidrieteni uz verņaka kaņķiku. Pielādēju vīķu makšķeres un uzreiz mazs zobains kustonis galā. Tpu! Sen te tāds nav manīts. Tad dziļdomīgs klusums. Vīķes arī maitas neķeras raiti kaut kā šogad. Tik ko izdodas savākt pirms saulrieta un ap saullēktu. Daudz sviedru jālej šamo dēļ.

Paprovēšu kādu breksi moška, jo div’ dienas piebarots, bet pēc pāris plinderiem senzināmais jūnijbrekšu klusums tajs vietās sazīmējās. Kā sacīt jāsaka: “SEX, DRUGS & ROCK’n’ROLL!” vai arī tādas riebīgas pēcvairošanās paģiras. Es jau kā naivulis cerēju – moš šogad ēdīs? Za to žanim jāēd, vei ne?! Neēda pirmo stundu, otro arīdzan, bet tad pustumsā tā ap pusēdivpadsmitiem viens puzotrinieks aizbrauca par visu pludu aizmirsis. Mans!! Ēdīs. Nakts baisi vējaina. Auksti brrrr. Zivis neķerās. Es ar’ kādu pusotru stundiņu pašņācu tā labi. Nu, rīts klāt, tuliņ būs LOPĀ!!! Bet, bet bijā ha ha hā. Viens asarēns un tad, līdz ar saulīti virs koku galotnēm, foršs stiepiens un 3komats3 kilo žanis tomēr atdodas. Juhū!! Tālāko ilgo pauzi vairs neizturēju un aizdevos mājās lielīties.

Otrdien no paša rīta uz pāris stundiņām izdomāju iebraukt tikai pirmdienas vakarā. Tā starp citu, hehzzz. Iebraucu a’. Gaisma aust, vīķu daudz, vējš velk, ka maz nemetas, bet tā vajag. Vajag labam kļovam! Bet, kamēr dzidri zilo debesu vietā tāda pretīga, miglaina dūmaka gaisā karājās, tikām varēju atslābt un rīt savas maizītes dziļi skumjā vientulībā.

Ap kādiem pusē septiņiem, kad izlīda sildošā saulīte, uzreiz pieparkoju divus mazuļus ap puzotru kilo. Tad pāris smuki svītrainie redjiskas un palika tikai saule, dusmīgs ūdens un baiss vējš. Sēdēt samiņā tādam kungam kā man nav diez ko ērti, tāpē’ labsajūtai man tur visādas tantriskās dzenjogas pozas izdomātas. Tā, saulei par izklaidi pozējot, četros līkumos pārlocījies visnepiemērotākajā brīdī kaut kas klauvē pie laivas. Nē nu maz kas, nodomāju. Ciemiņi moš? Pludiņš izrādās! No breku barotās točkas kāds nocēlis vīķi un nāk ciemos. Atbrīvojies no tantriskajiem līkločiem, pietinu lieko auklu un IR!!! Forši pumpē, rokas gurst. Šamais piekusa ātrāk. Svari rāda 4.3kg. Laimīgs pa vējam plivinos uz māju pusi lielīties.

Trešdien jau ar rīta gaismu man pievienojies Raimis. Es jau šamam visu iepriekšējo vakaru klārēju, ka pēc papīriem rīt būs lopā. Vējš pareizais, skaidras debesis, gubu mākoņi – superverņaks. Nu, tā pēcpuse juta – jābūt. Lai te sevi baigi nesalielītu, tad turpināšu lēnām un čukstus. Pirmais enkurs pie barotās točkas un man uzreiz mazais puzotrinieks. Tad viens nogājiens. Raimim ar’ tukša cope. Tad trīs svītrainie redīsiņi ap pus kg un ta vel viens žanis ap pusotru. Raimis no barotās točkas noceļ smuku divnieku, bet tas nokratās pie laivas – sasodīts. Neliela pauzīte un tiek man viens divarpusinieks.

Pa starpai abiem visādas nesaprotamas copes bez laimīgām beigām, kā sacīt jāsaka. Ir pagājušas pirmās 3 starta stundas. Sāku justies neērti. No tālā kardona noceļu foršo redīsu un velvienu divīti. Saku Raimim, ka jāvirzās dziļāk bedrē, jo tur liekas, ka tagad tas galds ir klāts. Ne tikai sakām, bet arī darām. Tur bik pauzīte pēc kamās Raimis paņem 2 mazos pusotriniekus, pāris redīsiņus un abiem čupa ar tukšajiem vilcieniem. Mums katastrofāli trūkst vīķu. Tās maitas neķerās ne barotas, ne nebarotas. Es jau pārīti āķim izmakarēju no noķerto zivju vēderiem.

Cēlienu nobeidzām ar nelielu kuriozu. Tur pat pie laivas pēkšņi uzzīmējas pluds. MANS – kliedzu! Ietinis lieko buru, sparīgā piecirtienā pārtešu 1.0# pīteni :O Maķ peremaķ!!! Lai gan, ko tu padomā? Pluds turpina savu skrējienu. Vajadzēja tev redzēt kādā ātrumā satinām atlikušās copenes, izcēlām trīsdesmit kilogramīgos enkurus un pret vēju ķērām pludu. Galā foršs kustonis ap divīti. Iznāca tā baisi viegli, ka gandrīz biju vīlies. Tā copene un tievās auklas laikam tomēr rada tādu spēcīgas pretošanās ilūziju. Ko tur daudz sērosi? Pilnu laivu ar gaļu pa vējam šļūcam abi uz mā lielīties.

Visādas bildes watsapā sasūtītas. Viena dvēselīte neiztur un atbrauc ciemā – Ivaronkuls tam būs būt. Naktī uz piektdienu, divdesmit trešo tātad, būs štīls. Cik man zināms, ta zivs neēdīs. Ar tādu noskaņu ceturdienas pievakarē ar dodamies ezerā. Es vienā tupelē, Raimis ar Ivaru otrā. Stratēģiski ielencam breku galdu un var likties uz auss. Vai tomēr nē?

Vakarā pusbreksēni ko negribīgi moka tārpeļus. Ar krēslu pie iebarotā galda noliktā filejiņa tā lēnām iekārdina skaistu divi komats piecsimt piecdesmit kg žanīti. Tad turpat uzreiz divas copes pēc kārtas nopudelēju, ehh škrobīgi. Vienai likās, ka izrāvu fileju zutim no zobiem. Kā reiz līgo līgo lī-ī-go-a galdam tāds viens trūka. Tikām pretējā laivā četras acis vēro manas riebīgās izdarības. Sabijos, noslīcinās tie tēviņi mani. Tomēr laimējās man kā ierasts. Ar tumsu brekiņi mazie aizverās, bet Ivars ietulcīja ap pusnakti zuša kungu uz viens komats nulle pieci kg. Resns maita no šejienes izaverās.

Noķērājs vel uzjautā vai šo ķēmu maz var ēst un vai garšīgs :D. Tā ka kluss un mierīgs viss pa perimetru, nodomāju no rīta piedāvāt savu žani apmainīt pret Ivara lunkano. Ar tādu ķecerīgu domu ap diviem desmit arī iemiegu. Ap trijiem, atdarot acis, uzzinu, ka šamais pirms mirkļa pacēlis žani stabilu divnieku un man plāns līdz ar tumsu izgaist. No rīta paverās breki. Tie mazi gan, toties ēdelīgi. Forši pludiņu cilā. Patīk. Uz kaņķika forša cope. Tur pirms mirkļa noliku apmēram simtsgramīgu raudu. Šamais dur uz laivu un daudz liekas auklas jāpietin. Piecērtu un ir MONSTRS. Papumpējies kādu minūti - shods. Maķ peremaķ. Izradās, ka mans otrā numura āķis ir apgriezies un iecirties raudai sānos neskarot kaulainā orgānus. Izrāvu no kuņģa. Zinu, jo nav pirmā reize. Padomā, kā viņam paveicās... Daudz neškrobojos, jo, ja tā paskatās uz pagātnes fona, ta nav pamata. Ko nu tur vairs pa mani, otrā laivā ar dzīvība kūsā.

Ivars paceļ mazo puzotrinieku, Raimis uz kaņķika cīnās ar tukšajām copēm, līdz vienu tādu izdodas piecirst. Prasu vai liels? Šis saka, ka asarīts kaut kāds. Lai izrāde būtu iespaidīgāka (atgādinu, ka ezers kā spogulis) visums ierubī sauli virs koku galotnēm. “Asarīts”, atnācis līdz laivai, un turēts īsā pavadā, sāk ārdīties ne pajokam. Šļakatas pa gaisu. Šiem tiek rīta duša. Skats iespaidīgs un es tik iesmej par to asarīti un fona ainu. “Asarīts” izrādījās četri komats šešsimt kg žanis. Lūk, kādi asarīši mājo tepat netālu. Ap septiņiem viss kluss. Slīdam uz māju pusi skaļi lielīties.

Svētdien šo maratonu sarunājam noslēgt ar Juri. No rīta vējš gan šamo aidzen apakaļ uz pēļiem un pret skarbo vilni airēju viens. Vīķes vakar daudz saķēru, par to neraizēju, bet par viļņu augstumu gan bik mans vaigs domīgs. Ar rīta gaismiņu parādās pirmās supper copes. Lēni konkrēti stiepieni, bet bez rezultāta. Bija kādas piecas sešas tādas. Ta vel filejas apgrauztas un vīķes nospertas.

Ap astoņiem jau škrobīgs domāju, ka šī būs tikai parasta svētdiena. Mēģinu laimi dziļāk bedrē. To tur atradu ap deviņiem, kur uz milzīgas vīķes, kas gan vairāk līdzinājās siļķei, ierubīju trīs komats trīssimt trīsdesmit kg žani. Pēc pus h velvienu. Svari rāda precīzi divi komats divsimts divdesmit kg.

Zīmīgi. Lai gan solīja brāzmas ap 11m/s, samiņu ik pa laikam noklāj monstrozs vilnis. Pēc mirkļa akal cope un beidzot atrādās fileju zagļu prototips. Mazs mazītiņš redīsiņš. #visskaidrs. Paliek bik strjomna un laižos uz māju pusi. Laikam pārāk lielīgs arīdzan.

Ja nu gadījuma kāds interesējas par mikroloģiju, tad makšķeri būvēju sekojoši. Pītā aukla 1.0# uz spoles, kas aprīkota ar baitrunner. Smagais spinings (casting w ar augšējo robežu >25gr). Uz auklas sienu štoparu mezglus no mono auklas, jo tā labāk skrien caur riņķiem. Tad slaids un garš 10-15 gramnesības slīdošais pluds, kur aukla iet tam cauri. Zemāk stopars, kas atbīda pludu no svina, jo šādi mazāk pinas iemetienā. Tad svina olīva. Svars tie paši 10-15gr. Paliels griezulis un 0.30mm ~1m fļurika pavada. Galā 1-2ā numura ass āķis ar pagaru kāju un palielu liekumu kā reiz lielajai ēsmai. Kā ēsmu izmantoju lielās vīķes, raudas un to filejas. Dziļumu lieku ~ >1m lielāku kā patiesībā. Tad pluds mazāk cilājas un copi var labāk redzēt. Šoreiz filejas ēdmaņu uzrunāja stabīli vairāk kā dzīva zivtiņa. Gondonus pat nemēģināju. Negribējās kaut kā.

P.S. Tā ka Spēks, man te jautā vai nav apnicis tos 3+kg žaņus slaktēt, tad laikam būs vien jāpiekrīt un jāparmetas uz Lielupes kārnajām vardēm. Tur cik atceros pērn arī nebija nemaz tik slikti.

O R I Ģ I N Ā L S