Sapnis - Ar Gondoniem Pēc Zivīm
Bija tāds laiciņš, īsi pirms pilnmēness, kad žanim ar ēšanu viss bija kārtībā. Nē nu kaprīzs gan, bet noķert varēja. Ar vilcienu aiztentērēju līdz Lupei, sakārtojos, bet laukā tāda nepatīkama purga. Ass ZA vējšs un tieši pretī kopā ar sniegkrusu masēja manu sejas ādu visas 30mit pārbrauciena minūtes. Tas vel nekas, jo tuliņ bliezīs kātā, ka maz neliekas mans sapņo.
Točkās zivis nekodās līdz pusdienām. Vējš bija pierimis un lēnam tā lēnītēm no debesīm bira milzu baltas sniega pārslas. Kā reiz nostājies biju tieši superverņakā kur nesen labi lomi gūti. Pirmie 3 metieni un tukši. Uzlieku vislielāko gondonu kas man i un tādu indīgi dzeltenu pietam, metu. Un nav, un nav, un nav. Tipiskās ziemas žaņa kaprīzes. Tā es tur sapņoju par jauno kaimiņieni zemeņu dobē, kad kāds tā klusi un sausi pieklauvē pie kāta. Neskatoties uz to, ka vietējais ar motorīti aiz muguras pukšķina garām, strauji piecirtu un IRRR vai zinies.
Protams dranduļets aiz muguras samazina apgriezienus un noplunkšķ ūdens ar tieši tādu skaņu, kā skan, kad tajā ieveļas dzelzs enkurs. Fak, tādu muļķību, bet jāatzīst, ka cope nāca negaidīti, tāpēc sev to ātri piedodu. Žanis tāds uz 50cm kaukur. Īsti bomārs nav, bet zemūdens dzīvē ir ticis pie rotājuma tīkla fragmenta izskatā. Bē, lai gan visiem, arī traumētiem nabagiem ēst gribās.
Vietējais pasēdējis aizmugurē, pēc kāda brīža nervozi pārceļas kādus 50m tālāk. Nostājās vispār kaukur ne pa tēmu 13m zem ķīšiem un dēlēm un mēģina tur. Man 2 metieni pa tukšo, bet tad iekrāmēja ar tādu niknumu pēc kuras mēs visi copmaņi paliekam riktīgi dulli.
Zinot, ka otrs džeks turpat netālu, pat nepiecirtu, gan ar pālaimīgu nedaudz pajoliņu imitējošu smaidu nolaidu pātagu un lēnām smukuli stīvēju laivas virzienā. Pametis skatienu uz aborigēna pusi gaidu, kad šamais lūkosies pretējā virzienā, tad ceļu mazo teftelīti iekšā. Foršs 56nieks, bez skaņas, kā partizāns kara laikā.
Vietējais noziepējās, jo ne dēles, ne ķīši todien neķērās. Nedaudz pabīdos arī es uz hrhrhrhrrrjasju pusi. Ir tur viens tāds zīmīgs plauktiņš blakām dziļumam pa kuru svins taisa hrrjasj hrrjass hrrjasj, pauze un bladāc kā vajadzīgs.
Pārslas tikām kļūst arvien lielākas, manas pauzes arīdzan. Nākamais žans tur piesūcās kā dēle. Mērā ir, bet bez sajūtām. Tad nolaižu pa citu traektoriju. Hrrjasj-hrrjass-hrrjasj, kārtīga pauze. Aukla jau sen apsnigusi, kad to satricinas spējš belziens. Tas i’ tik ass, ka auklas formu ieņēmušais sniega ceļš vel pusstundu gaisā karājās, nodevīgi citiem rādot virzienu no kura šī zivtiņa tikusi izmānīta.
Tālāk viss turpinājās nelāgi kaut kā. Zacepā norāvu savu superverņakgondonu un līdzvērtīgu neko neatradu. Tā kā neticēju es savām citām gumijām, tā arī žanis sekoja manam piemēram un turpmāk vairs tikai visādi tos aiztika un dauzīja nesodīti. Sūkt nemācēja, bet sist negribēja. Ehh, bet diena skaista vai ne? @o.
Taisnība jau autoram ir. Vajadzīgajiem gondoniem jebkurā gadījumā jābūt pie rokas. Citādi - ni un ni...
Pa skaisto! :)
Jūtama ziemas tuvošanās. :)