Jūrjas Piedzīvojumi!

Gadus Morhua Callarias: Kamēr Kutis darbojas posmā no Ventpils līdz Palangai, es nolēmu, ka jāprovē no otras puses, t.i., no Palangas līdz Ventspilij. Kā reiz maijs ir tas gada mēnesis, kad visa dzīvā būtņu kopa jūk prātā no lielās dziņas vairoties. Tā tas notiek arī ar mūsu jūrju, kad krastā kāpj rēņģu virtenes un buļļu ganāmpulki. Tiem līdzi ceļo zobainie nezvēri, bet smilšainajā liedagā ar asu acu skatu stāv stinguši gūstīt gribētāji, jo, redz’, parādās lielās cerības tikt pie citkārt neaizsniedzamā loma. Kādu laiku atpakaļ, esot laivā zaļa niedru pudura viducī kāri tiesājot pusdienmaizes, Spēkam vaļsirdīgi un ar aizrautību stāstīju, ka tur ir, un ja ir, tad ir baigi labi. Ir gan kniukš, gan pēc tam tīkama stīvēšanās, ka nevar iesākumā saprast vai tā Eirāzija vai zivs. Nu, tagad tāds laiks pienācis! Tāpēc, papētot mierīgās jūras prognozes, maucam rietumu virzienā to laimi gūt. Jūra rāma, neliela dūmaka. Tīkotāju maz. Plānā pirmā točka būs A. Tā padziļi atrodas, kur smilšu klājienā visādi nekustīgi begemoti guļ. Tajiem apkārt arī to zivtiņu jāmeklē. Sporta stadions tiek zīmēts, tad ar pirkstu visvarenais saka, ka būs tām zivīm būt te un laižamies dreifā. Vietā kur vajadzīgs būt, ir un abiem uzreizi. Forši! Nostājamies uz enkra, jo prātā džigs un desa. Piebrauc Boriss un tik nosmej, jo zin, ka lejā svina galvu iesūkt ir daudz kārotāju. Viena uz džigu izlec, tad abiem pa noraujamiem zacepiem. Dreifs atkal dāvā pa vienai-divām zivtiņām. Izmērs priecē. Saku, ka kilo vismaz. Spēks dod pretim, ka nikuja. Bet var takš redzēt, ka galva vien sver savu kilogramu. Provējam arī perimetru un citu mikro reljefu, bet var manīt, ka zivs ir ļoti lokāla. Tur zivju izmērs mazāks un retāks, kā arī trāpās pa kādam gobus nigeram. Copīte tām pa diegiem rokās nonāk knapi manāma, bet, kad iedo pretī, tad i ko turēt, kas visā šajā būšanā ir pati tīkamakā daļa. Vel kādu laiku veltam izvirtībām ar džigu un DS, kur izlec pa vel kādai zivtiņai, bet svinu tomēr sūc baisi iekšā. Nelīdz ne ofsets ne iejūtīgā mānekļa vilkšana. Dreifs ar pilkerīšiem tomēr galvu pārāks. Katrs nolaidiens ir ar kādu notikumu pildīts. Te zivtiņa piesakās, te noraujams zaceps, te kāds banāns jāapēd, ta gandrīz no laivas jāizveļas. Pa smuko. Tikām daļa, kas pret sauli top karsta, tā otra, kas ēnā salst, jo ūdens tik kādi pieci grādi pēc C. Tā arī visu dienu jāgrozās kā piena sivēnam uz uguns, lai stipri neapdegtu un nenosaltu taj pat laikā arīdzan. Vispār jāatzīst, ka esam abi tādā haipā, acis deg un no zivīm prom braukt negribas, bet obligāti jāapskata točka B. Ir ko skriet līdz viņai, bet liela nepieciešamība bikīt pastaipīt nervu stīgas, savādāk kapi pret vakaru garantēti. Točkā B copy->paste točkai A notikumu ziņā. Zivs ļoti lokāla, pašos zacepos mānāma. Akmeņaini mati un pa vidu freilenes ar daiļu ķīļbārdiņu rotātas. Tik Spēks i nedaudz škrobīgs, ka manam par kapeiku lielākas zivtiņas trāpās. Bet zinu, ka tas tā ne velti notiek, jo Poseidons gan jau kādu pārstaigumu kungam sagatavojis. Pievakarē, kad ūdens stājas mierā un kļūst cieši gluds, zivtišs paliek vel aktīvāks un lielāks arīdzan. Žēl, ka džigs veljoprojām klusē, bet zivs ir runājama tikai ar stāvajiem pilkeriem un maziem vibrējošiem pipukiem virs tiem. - Laikam nav tās mācēšanas vel, bet jūras zivs takš esot stulba. Ja ņems, ta paņems... Bet tā nav, simt punkti nav - man galvā domas griežas. Kamēr griežas, tikmēr Spēka terminātors ripā. Vai nu kontinets un laiva tiek vilkta lejup dzelmē. Vai tā balva, kas lēnām tiek stīvēta augšup? Balva, Balvaaa, Balvaaaaa – BAMS!!! 4.105kg!!!!! Skaists dienas slēgums, vai ne? Pa lēzeni garo vilni šūpājām mājup. Smaids abiem tāds, ka lūpu kaktiņi meklējami stipri aiz ausīm. Vaigu muskuļi sāp. Deguns sarkans. Labi, pietiks cilvēkus muļķot. Tas viss izdomāts, jo pavasarī ir ļauts tā stiprāk pasapņot. Foto montierim arī paldies. @o

o r i ģ i n ā l s