Kad no upes ir lielāks labums

Armijā veterāna izdiena ir 25 gadi. Ja to ņemam par mērauklu, Artis ir foreļu copes veterāns. Galu galā nākamgad būs jau pilni 30 gadi kopš pirmās noķertās foreles. Taču Arta stāžā ir ne tikai kupls skaits trofeju, bet arī simtiem nojauktu bebru dambju un desmitiem upju, kas ar smagu darbu un pacietību ir atjaunotas – “jo tā vajag!” Nu tajās atkal mīt daudz skaistu foreļu. Šim mērķim Artis kopā ar domubiedriem ir pat nodibinājuši biedrību “Mazās upes”.

Meži un purvi bristi, pa upēm iets, bebru dambji jaukti un brakari ķerti – tā teikt, Artis savu foreļmakšķernieka arodu tālāk nodevis man. Taču tā nav tikai zivju ķeršana! Tas ir atbildīgs process, kurš prasa daudz pūļu, laika un saprašanas. Kam tas vajadzīgs? Mums pašiem - tiem, kas nav pie pilna prāta un ziemā lien bebru dambjus jaukt. Parunājām ar Arti par pirmsākumiem, par tagadni un nākotnes perspektīvu.

Par forelēm

Sākām mēs ar tām grāmatām – tu rādīji, un es skatījos lielām acīm kā tumsā mašīnas prožektorus ieraudzījis buks. Tagad meklēt informāciju grāmatās? Ir taču telefons! Mūsu metodes atšķiras, ļoti.

[Artis smejas.] Toreiz, kad es sāku, internets vēl nebija plaši pieejams un vienīgā informācija bija grāmatās un dažādās publikācijās. Tādu nebūt nebija daudz. Vispār mana foreļu cope sākās ar Latvijas Avīzes gadagrāmatas rakstiem par makšķerēšanu. No visiem tiem rakstiem man patiesībā patika tikai par foreļošanu, iešanu, upju čalošanu un bebru alām. Tas tā aizrāva, ka sāku meklēt vairāk informācijas, kur ko var noķert. Saprotams, tās informācijas bija ļoti maz. Tad jau parādījās arī Copes Lietas ar foreļu bildēm, rakstiem un kalnu upēm.

Pirmais brauciens forelēs bija uz Līgatnes upi. Toreiz man bija četrpadsmit gadu. Tajā laikā piestrādāju pie brāļa krusttēva mežā. Saņēmis pirmo algu, kas bija 36 lati, aizgāju uz Berga bazāra makšķernieku veikalu un par savu pirmo nopelnīto naudu nopirku Shakespeare spoli. Ar to arī sāku copēt.

Pirmajā reizē neko nenoķēru, tikai redzēju pāris zivis. Turpmākos gados to upi apmakšķerēju diezgan bieži. Tajā laikā tur vēl bija alatas. Lielākā manis izvilktā alata bija 43 centimetrus gara. Šobrīd tās tur iznīkušas, droši vien lielās maluzvejniecības dēļ. Atmiņā palicis viens atgadījums Līgatnes upē, kad vienā posmā izcēlu 24 naktsāķus. Pēc tās reizes copei uz dzīvo zivtiņu Ķīšezerā man āķus vairs nevajadzēja pirkt.

Jā, naktsāķu likšana man nav saprotama. Vēl jo vairāk, ja tie tiek aizmirsti un atrodi jau puspuvušu foreli galā karājamies. Interesanti, ka tas nav tikai laukos, naktsāķi bieži vien atrodami arī stipri apdzīvotās vietās. Tāpat kā te pie tevis vasarā, kad sūtīji video ar blakus mājai ieliktiem naktsāķiem.

Diemžēl tā ir skarbā realitāte. Tā pati Pēterupe – tur ir dažas viensētas, kur vienmēr kāda uzparikte ir ielikta– naktsāķi, murds vai tīkls. Neko mainīt nevar – ņem ārā, cik gribi, tāpat kaut ko ieliks. Kamēr mums ir bezmaz vai pieci inspektori uz visu Latviju, nekas nemainīsies. Līdz ar to ir posmi, kuros nav foreļu, jo tos sistemātiski iztīra – kaut vai tie paši spiningotāji, kas savāc katru noķerto zivi. Pašam arī sanāk šad tad kādu ievainotu foreli paņemt, bet bieži tas nav. Tad pasaku upei paldies, un viss. Bet nest visu, kas pieķeras, uz mājām – tas nav pareizi.

Tolaik uz copi bieži braucu ar vilcienu vai autobusu, jo nekāda cita transporta īsti nebija. Maršruts parasti bija Pēterupe, Ķīšupe, Aģe. Šobrīd Aģe ir katastrofālā stāvoklī. Ne tikai zivju ziņā, pati upe ir aizaugusi. Toreiz vēl virs hesa bija foreles, bet nu jau tā populācija iznīkusi.

Hesi ir katra lašu, taimiņu un foreļu makšķernieka lielākās galvassāpes...

Zviedri jau sen ir pierādījuši, ka no upes ir daudz lielāks ekonomiskais ieguvums, ja tur attīsta makšķerēšanas tūrismu, nevis ražojot elektrību ar mazajiem hesiem. Daudzās upēs, tikko tur parādījās dambji, tā uzreiz foreļu populācija strauji samazinājās vai pat iznīka pavisam. Un nav tur jāvaino laikapstākļi vai piesārņojums – ja vasarā tiek pilnībā izslēgta ūdens padeve, tad skaidri zināms, kur ir problēma. Ja vēl piedevām valsts šos mazos hesus subsidē, tad no tiem nav nekādas jēgas. Gandrīz visus mazos hesus būtu pareizi nojaukt. Kaut vai tā pati Ogres upe – tur agrāk bija ļoti daudz un ļoti skaistas foreles.

Tā, tā! Tur foreles ir joprojām!

Ļoti maz un maziņas.

Nē, nē. Ķerot sapalus, esmu tur dabūjis arī nopietnus kalibrus. Tur arī izvilku vienu no savām lielākajām forelēm – 53 centimetri jaudas! Tā ka tiem, kuri vēlas aizbraukt uz Ogri un izvilkt foreli, vēlu veiksmi! Bet viegli nebūs.

Man ir ļoti labas klades, kur ir pieraksti no 1964. gada. Tajās tieši par Ogres upi rakstīts – tur bija fantastiskas zivis iekšā, bet viss beidzās, tiklīdz uzcēla hesus. Tā pati Mazā Jugla, Lielā Jugla bija fantastiski skaistas foreļupes. Šobrīd tur vasarā ir aizaugusi draza, un tā smird. Foreles tādā, protams, nedzīvos.

Starp citu, šovasar ar SUP dēli nolaidos no Tīnūžiem līdz Dobelnieku HES, un skats bija pabriesmīgs. Daudzviet uztaisīti dambji no akmeņiem, pamatīgi aizaudzis, un divās vietās smirdīga kanalizācija tecēja iekšā. Par šiem pārkāpumiem arī attiecīgi noziņoju. Nemaz nerunāsim, ka tajā posmā foreli ne tikai neredzēju, bet esmu pārliecināts, ka to tur nav. Pa kādam sapalam var dabūt, bet pārsvarā asarus, līdaciņas un daudz balto zivju.

Ko tu domā par noķer&atlaid? Es zinu, ka pats ievēro un arī pārējos uz to mudini. Vai tas būtu pareizais virziens? Citi uzskata, ka tā ir zivs mocīšana...

Zivi var arī atbrīvot saudzīgi. Pareizi būtu – zivi uzsmeļ tīkliņā vai arī pievelk klāt, izņem āķi un palaiž. Protams, ir situācijas, kad to nav tik vienkārši izdarīt, bet tāpat esi saudzīgs, samitrini roku, nespied zivi – un visam vajadzētu būt labi. Nobildēt var arī tīkliņā. Ja tā ir trofeja un vēlies, lai izmērs redzams, tad var arī rokās, bet cenšoties neizcelt zivi no ūdens.

Tā, paga. Skaties – ko saki par šādu lašu sezonas atklāšanu decembrī? [Rādu fotogrāfiju no feisbuka.] Cik ilgi viņš uz ledus jātur, lai tā nobildētu, pie kāta guļošu? Visi taču zina, ka lasis, tā nolikts, nepozē pats...

Teiksim tā – šī zivs, ja arī ir atlaista, visticamāk, nomirs. Pirmkārt, tiek bojāts gļotu slānis, kur pēc tam viegli veidojas infekcija. Otrkārt, tā zivju grābstīšana un fotografēšana pie kāta ir kaut kāds fetišs, it īpaši saudzējamā laikā ar sugām, ko paturēt lomā aizliegts. Nu nevar lasi tā mierīgi noguldīt un nobildēt! Tas zivij ir pārāk liels stress, ko tā var arī nepārdzīvot.

Kādus mānekļus tu parasti izmanto? Esi bleķu cienītājs vai priekšroku dod vobleriem?

Es paņemu divus labākos, konkrētajai dienai piemērotākos mānekļus un eju. Izmētāju bedri ar rotiņu un tad lieku virsū vobleri. Vai otrādi. Ir bijis tā, ka izmētāju vobleri un nekā nav, bet jūtu, ka jāpamēģina vēl. Tad uzlieku rotiņu, un otrajā metienā iznāk un uzsēžas smuks 48-nieks.

Mēs te runājam par 48–50 centimetriem, jo tepat pie mājām bieži noķeram šādu un lielāku izmēru. Daudzi tam netic. Īpaši, kad ieliekam bildes. Tad sākas komentāri, ka tas jau noteikti nav pie mums… Es foreļcopi nopietni esmu sācis tikai pirms kādiem pieciem gadiem. Sava īsā stāža laikā neesmu jutis, ka zivju kļūst mazāk. Es ķeru daudz un lielas. Varbūt tāpēc, ka lienu tur, kur citiem bail līst. Tev upju krastos tūlīt būs 30 gadi. Kā ir – zivju kļūst vairāk vai mazāk?

Man ir tā – iesaku čomam posmu: brauc – tur būs! Viņš aizbrauc, bet neko nenoķer. Tad aizbraucu es un aizsūtu bildes ar 40+ centimetru zivīm. Ar lielajām ir tā – posmu, kur viņas sēž, ir maz, tāpēc mēs slēpjam šīs vietas un nestāstām, bieži vien arī bildes nerādām, jo šīs vietas viegli var iztīrīt. Bet man šķiet, ka zivju tagad nav mazāk. Ir pamainījušās upes, to posmi, taču populācija turas. Nav tik laba, kāda varētu būt, bet pietiekami stabila. Zivi ir jāmāk noķert! Tas nav kā aiziet uz veikalu un nopirkt.

Par mācēšanu piekrītu – var copēt kaut 50 gadus, bet, ja nav apgūta upes lasīšana, iemetiena un mānekļa pasniegšanas tehnika, nav pacietības un mērķtiecības, tad pie lielas zivs var arī netikt.

Tavas pēdējo gadu upes ir Pierīgas ūdeņi, kas daudziem foreļotājiem ir pilnīgi sveši un nesaprotami. Tajā skaitā arī man – līdz pagājušajam gadam nemaz i nesapratu, kā tu te, tajās mazajās upēs, ķer. Kāpēc tāda izvēle?

Ideja tāda – ja upe tek, čalo un ir kaut kāds noēnojums, tad forelēm vajadzētu būt. Sāku pētīt vecās armijas kartes un ņēmu vērā likumsakarību: ja upe ietek lielā upē un savienojas ar jūru, ja tur visu laiku tek ūdens un ir krāces – tad tikai jāmeklē. Ir bijušas arī vilšanās, taču lielā mērā tas strādā. Katrā ziņā jābūt ticībai.

Tāpat vienmēr jau tādu mazu upīti, kur it kā resurss nav liels, var uzlabot. Var izveidot jaunas nārsta vietas, attīrīt no kritalām un sanesumiem, izveidot kādu krācīti, nojaukt bebru dambjus...

Man arī ir divas upes, kur foreļu vispār nebija, bet piecu gadu laikā viss ir mainījies. Upes ir sargātas, koptas, tīrītas, mugursomā nesta grants, un izveidotas nārsta vietas – un nu jau tur noķert 40+ centimetru papiņu nav sarežģīti. Tas dod milzīgu gandarījumu, ka esi atjaunojis upi, devis tai iespēju, ko kāds cits liedzis, un noķēris zivis, kuras tavu padarīto atzinušas par labu esam un ir atkal iedzīvojušās.

Pret bebriem

Pieminēji bebrus. ...Diez kā pateikt, lai mūs neapciemo konkrēta valsts iestāde… vietējie bebri noteikti pazīst tevi gan pēc balss, gan sejas. Un vakarā saviem bērniem stāsta šausmu stāstus par Arti, kurš viņus aiznesīs, ja tie nebūs klusi un neklausīs bebrumāti. Kāpēc tāds naids un vēlme viņus iznīdēt?

Pēdējo trīsdesmit gadu laikā, ja neņem vērā hesus, lielākā problēma ir bebri un to dambji – ja upe ir uzplūdināta, zivis nespēj iznārstot. Es nezinu, kā viņi to dara, bet reizēm dambji ir savelti no akmeņiem, ir sastumtas smiltis, un nekādi pali tos nespēj nojaukt. Bieži tas ir nepārvarams šķērslis. Tāpat šie dambji uzsilda ūdeni, kas arī ir negatīvs faktors.

Arī es pāris dambjus katru rudeni nojaucu, bet ne tik cītīgi un mērķtiecīgi kā tu. Man pat šodien kopā ar tevi nācās pa sniegu iet un caur niedrēm lauzties, lai tikai tiktu pie tā bebra klāt...

Maluzvejnieki upes nepadara tik tukšas kā bebri, kuru dēļ nārsts nenotiek vai arī kuru dēļ ikri aiziet bojā. Ikru attīstībai nepieciešams tekošs ūdens un skābeklis. Jau daudzas reizes ir pierādījies, ka pēc upes attīrīšanas no dambjiem zivju populācija strauji palielinās.

Šogad ar tevi vien cik esam nojaukuši, arī to monstru. Kā reiz nesen biju pārbaudīt – un jau atkal bebrs bija uzdarbojies. Vēlreiz likvidēju visu, ko viņš iesācis.

Pēc rudens dambju nojaukšanas biju apskatīt, kā noticis nārsts, un pāris kilometru garā posmā bija aptuveni divdesmit berzes vietas. Tas pierāda, ka darbs nav lieki ieguldīts. Tas dzen uz priekšu vēl un vēl, un vēl. Atjaunot resursu upē iespējams arī bez zivju ielaišanas. Viss, kas vajadzīgs, – jāstrādā. Rudenī jājauc nost visi dambji bez izņēmuma. Ja vēlamies, lai upēs būtu zivis un varētu arī kādu līdzi uz mājām paņemt, tas ir jānopelna. Citādi situācija neuzlabosies!

Mūsu biedrība šogad uzņems apgriezienus un – hopsā! – 50 upes aiztaisīs ciet. Tad tur drīkstēs copēt tikai biedri vai arī tie, kas upēs ieguldījuši darbu, finanses, pūles, kā tas ir Anglijā. Tā tik būtu avantūra!

Nu tik daudz ne. [Smejas.] Sāksim ar piemājas upi. Bet biedrībām vajag uzņemties atbildību par upēm un iekasēt naudu par licencēm, jo no savas kabatas mūžīgi nevar upi uzturēt kārtībā. Šogad uztaisījām projektu sadarbībā ar Zemkopības ministriju, kur šausmīga skata upē izveidojām nārsta vietas. Man pašam par pārsteigumu – sapnis piepildījās, un uz turieni atnāca taimiņi un iznārstoja. Tad jau pavisam loģiski – kāpēc šādās upēs atļaut makšķerēt bez licences, ja bez mūsu darba arī zivju tur nebūtu?

Tātad mēs esam uz pareizā ceļa un tā varēsim uzlabot zivju resursu upēs. Līdz ar to arī panāksim, ka var paturēt taimiņu ne tikai Gaujā, Salacā un Ventā, bet arī kādā mazajā upē.

Manuprāt, taimiņu cope visskaistākā ir tieši mazā upē...

Mani arī nevelk lielās, man patīk mazās upītes ar kokiem, odiem, bebru alām. Tā ir sava veida romantika. Mazā upē taimiņu noķert ir kaut kas cits – kad tādu monstru velc no metru platas straujteces un redzi katru zivs kustību, to nevar salīdzināt ar Gauju, kur trīsmetrīga kāta galā dziļā ūdenī zivs tiek izvilkta kā ar vinču.

Kāds būtu tavs gala vārds, vēstījums, vēlējums visiem foreļmakšķerniekiem?

Tas, ko minēju jau iepriekš, – mēģināt neņemt zivi rokās un nebildēt to blakus kātam smiltīs vai uz ledus, ja dziļi ieķēries trīsžuburis…

Hā!

[Smejas.] Trīsžuburis…

Hā!

Nu nav ne vainas trīsžuburim! Ir jānovīlē atskabargas, un tad tas ļoti viegli nāk ārā, un zivs tāpat viegli atbrīvojas. Zivs ir aukstasiņu dzīvnieks, un tā sāpe nav tik liela.

Pats galvenais – jaucam nost bebru dambjus. Mēs, biedrības čaļi, nespēsim visu Latviju izbraukāt un upes iztīrīt. Katram, kurš iet pa kādu konkrētu upi, rudenī ir jāaizbrauc un tas dambis jānojauc. Ja gribam lielas zivis, vairāk zivju, tad ir jāstrādā pašiem, cita varianta nav!