Stūrīša zivju depozīts

Mūsu darbības rezultātā arī upju un ezeru krasti tagad ir daudz tīrāki, tātad patīkamāki, – ne bez gandarījuma secina iepakojuma depozīta sistēmas ieviesējs un vadītājs Miks Stūrītis. Uzņēmumos, kuru vadībā Stūrītis ir bijis agrāk, tai skaitā Lattelekom un Latvijas Pasts, viņš ieviesis arī makšķerēšanas sacensību tradīciju. Cope un putnu vērošana ir divi Mika hobiji. Šobrīd gandrīz visu brīvo laiku paņem putnošana, bet Doles salā audzis puika nevar nebūt copmanis. Ne katram makšķerniekam lielākā zivs ir ap 50 kilo…

Dienā, kad sarunājām interviju, ieminējāties, ka pēdējā laikā makšķerējat retāk...

Jā, tagad manu brīvo laiku ir pārņēmusi putnu vērošana. 1983. gadā, kad man bija seši gadi, sāku to darīt. Skolas laikā maz ko par putniem zināju, bet biju aktīvs, ar binokli staigāju, 90. gadu sākumā iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Tad nāca jaunības laiks, kad meitenes un izklaide interesēja vairāk, un pie aktīvas putnu vērošanas esmu atgriezies pirms gadiem septiņiem.

Kur bērnībā dzīvojāt?

Doles salā. Īstos laukos. Kad pie manis kāds brauca pirmoreiz, tad prasīja, kādā ielā dzīvoju. Neticēja, ka Doles salā nav ielu un māju numuru, tikai māju nosaukumi. Blakus Daugava, tātad ūdensputnu vērošanai laba vieta.

Tā arī makšķerēšanai nav slikta vieta...

Jā, tāpēc jau es sāku makšķerēt un to sāku vēl agrāk nekā vērot putnus. Pirmā patstāvīgā reize bija četru vai piecu gadu vecumā, to atceros diezgan labi – pats liku maizi uz āķa un noķēru kādas astoņas vīķes.

Diezgan agri sāku arī spiningot. Ja to skatu kāds redzētu mūsdienās, maniem vecākiem droši vien atņemtu vecāku tiesības – man, pirmklasniekam, atļāva vienam pašam braukt ar laivu. Obligāti nosacījumi bija tikai uzvilkt korķa glābšanas vesti un ar laivu turēties tā, lai es no krasta būtu redzams. Nedomāju, ka mammai tas īpaši patika, bet mana vēlme spiningot bija tik liela, ka tas tika atļauts. Viena lieta ir spiningot no laipas, pavisam cita – no laivas.

Kur dabūjāt spiningu?

Pirmais kāts man palika mantojumā no vectēva. Konusveidīgs seškantīgs koka kāts, pilnīgs miets. Diezgan ilgi, līdz 16 gadu vecumam, mētāju ar Ņevas spoli.

Tad jau bijāt auklas piņķerēšanas lielmeistars...

Jāpiņķē bija – cik tad bieži puikam pirka auklu, labi, ja divreiz sezonā. Trakākās bija tās auklas, kas bija nevis uztītas uz spoles, bet ritulī. Tās tīt bija jāmāk – viena nepareiza kustība, un aukla vairs nav atpiņķējama, viss saiet mačalkā. Steigā man tā pāris reizes gadījās. Protams, aukla arī metot piņķējās. Ja notrūka, sēja kopā – ne tā kā šodien, kad tin jaunu auklu virsū.

Kādi mānekļi jums tad bija? Šūpiņi?

Jā, līdz 18 gadu vecumam uzskatīju, ka vobleris ir pilnīgs mēsls, ar kuru neko nevar noķert. Neviens arī tolaik Doles salā ar vobleriem necopēja, atskaitot vienu vīru gados, kurš ar vobleriem vilka lielākās zivis, kādas tur tiku redzējis – rudenī līdakas ap 10 kilo. Vispār lielākā līdaka, kas dabūta Sausajā Daugavā, esot bijusi 15 kilo. Man tur lielākās bija trīs piecinieces.

Sami tur jūsu bērnībā bija?

Nē, jo tur bija krāces, sami nenāca, ja nu ļoti reti kāds.

Ziemās arī copējāt?

Jā, gāju arī uz ledus – Sausajā Daugavā, attekā pretī bijušās katlu mājas skurstenim. Man mazam bija vectēva verga, īsts Latvijas laiku instruments, riktīgi liela, garāka par mani, es to pat īsti pacelt nevarēju. Tāpēc ar caurumu izsišanu man gāja diezgan švaki, bet reizēm kāds cits makšķernieks apžēlojās un palīdzēja. Cope tur tajos laikos, īpaši ziemā, bija ļoti ražīga, copētāju bija simtiem, un zivis ķērās.

Asari?

Jā. Man tas īsti labi nesanāca, jo mana problēma bija motiļu neesamība. Tos varēja nopirkt tikai Vecrīgā, Grēcinieku, tolaik Imanta Sudmaļa ielas zooveikalā vai pie večiem turpat blakus sērkociņu kastītēs. Tēvam tas pa ceļam no darba uz mājām īsti nebija, retu reizi viņš man motiļus atveda. Bet es tos īsti nemācēju uzglabāt, otrā dienā tie jau bija beigti. Ķert asarus ar bļitku tajā laikā nepratu, bet tagad ziemā gandrīz tikai ar bļitku darbojos. Nupat ziemas sākumā divas reizes turpat Sausajā Daugavā biju un dabūju asarus uz bļitkas. Tagad man tādas pirmā ledus copes ir 2–3 stundu ilga simboliska sezonas atklāšana.

1990./91. gada ziemā veči uz ledus sēdēja un runāja, ka Polockā esot notikusi kāda avārija ķīmijas rūpnīcā, tāpēc asari sabēguši te attekā. Kaut kas tāds laikam tiešām bija – kaut ko es noķēru arī pats. Bet tiem, kam bija motiļi un prasme, tur toreiz bija Peipusa variants – asari nāca ārā tā, ka veči nesa kastes un bēra automašīnu bagāžniekā vai krūmos, un gāja atkal makšķerēt. Asari bija smuki, ap 200–300 gramiem, un tāda cope turpinājās lielāko daļu tās ziemas. Nākamos gadus arī vēl ķērās, bet arvien mazāk.

Kā jums tur šoziem gāja?

Tām trim stundām labi – padsmit cepamu asaru, lielākais ap 300 gramiem. Pagājušajā ziemā trāpījās arī puskilogramnieks. Protams, ir jāzina, kur asari meklēt. Mani draugi, kas joprojām ir aktīvi makšķernieki, ziemā tur strādā uz dzīvo. Turpat jānoķer raudiņas, un tā lieta iet. Pagājušajā ziemā Ziemassvētku brīvdienās pie manis bija atbraucis draugs ar kolēģi, viņi tur ķēra uz dzīvo, un katram bija pa četrām līdakām, neviena mazāka par 2 kilo. Turklāt tikai ar atļautajām divām ūdām.

Tik labā vietā droši vien ir arī daudz makšķernieku.

Mūsdienās vairs nav daudz. Ja tagad, cik skats sniedz, var saskaitīt 30 cilvēkus, tas ir daudz. Turpretī 90. gadu sākumā pulks bija ap trīssimt veču.

Kur tad to makšķernieku paaudze palikusi? Apmirusi?

Statistikas man nav, bet draugu pulkā esam runājuši, ka masveidība laikam iet mazumā. Mūsdienu jaunatnei virtuālie kārdinājumi ir lielāki. Un, ja nav labu draugu makšķernieku vai ja tēvs dēlam vai vectēvs mazdēlam pieredzi nenodod, tad viņš var arī nesākt ķert. Uz ziemas copi tas attiecas īpaši, jo vasarā makšķerēšana bieži vien ir kāda plezīra sastāvdaļa, kur grūti novilkt robežu starp vienkāršu svinēšanu un copi, bet ziemā tikai tie, kuri tad makšķerē, zina, ka arī tā ir atpūta. Taču “normālie” cilvēki to uzskata tikai par salšanu pie āliņģa. Zinu arī daudzus nopietnus vasaras copmaņus, kuri nav pierunājami ziemā iet uz ledus.

Toties viena cita lieta attīstās, to redzu savu draugu un bijušo kolēģu pulkā no savām agrākajām darbavietām – Latvijas Pasta, Hansabankas un Lattelekoma. Tajos uzņēmumos kopā ar domubiedriem iedibinājām makšķerēšanas sacensības, un ar laiku šie uzņēmumi sāka rīkot arī ikgadējus kopīgus copes mačus. Zinu, ka tās turpinās vēl šodien, ir iedibināta ceļojošā balva – Dzelzs zivs. Nuja, un no šiem cilvēkiem daži to lietu ņem ļoti nopietni, un tur jau ir kosmoss – mūsdienu laivas, tehnoloģijas, ieskaitot tādas eholotes, par kurām es tikai klausos un brīnos. Viens no šiem puišiem ir specializējies uz zandartiem…

Droši vien viņš ir no tiem, kas skatās nevis ūdenī, bet tikai eholotes ekrānā.

Jā, un tur ir rezultāti. Es Baltezerā nemācēju tikt pie zandarta, un izrādījās, ka tas pa dienu tur nebija jāķer. Nu, varbūt kāds kilogramnieks man pieteicās, bet viņš darbojas naktī un uzskata, ka tā nav cope, ja nav izvilkts vismaz trijnieks. Lomi, ko viņš ceļ ārā, ir fantastiski. Viņš tās zivis arī laiž vaļā un tagad ir iesaistījies zandartu čipošanā, pētniecības programmās. No tāda līmeņa es jūtos atpalicis. 90. gadu sākumā vēl bija veči, kas blieza ar Ņevas spoli un šūpiņiem, mūsu pītās auklas jau skaitījās moderni rīki, bet šodien pret šiem zandartu ķērājiem es pats jūtos kā ar Ņevas spoli.

Tagad jūs makšķerējat neregulāri?

Jā, dozētās devās. Vasarā ar makšķeri labprāt pasēžu uz laipas pie mājas. Nevis dzenos kaut kur, bet pētu, cik var noķert šajā vietā. Man jau veidojas laipas saraksts. Tajā ir parastās ezera zivis, ir arī 3 kilo samiņš, kas tur ir lielāka eksotika, ir store…

Sapalu un ālantu tajā laipas sarakstā nav?

Tagad nav. Manā bērnībā sapali un ālanti bija. Tie gan vairāk ienāca no Ķekavas upes, ālanti ķērās tikai tīklos. Mana tēva brālēns bija leģendārs makšķernieks. Kad Rīgas hesa vēl nebija, viņš pēc Jāņiem ar makšķeri Daugavā vilka sapalus un piedāvāja Doles saimniecēm. Viņa loms reizēm esot bijis pusmaiss 2–3 kilo smagu sapalu.

Tagad arī biotops mainās, tāpēc droši vien ne tikai sapalu, bet arī asaru paliek mazāk. Straumes nav, mans Sausās Daugavas gals pārvēršas par karūsu un līņu valstību. Ķekavas pusē pavasarī no pirmajām siltajām dienām līdz maija beigām karūsu gribētājiem ir svētki, tad tur ir ugunskuri un lampiņas.

Zuši Sausajā Daugavā ir?

Bērnībā es tos nemācēju noķert, lai gan zuši tur noteikti bija. Tagad, kopš man ir laipa pie mājas, vasarā izvilkt zuti ir klasika. Jūnijs, jūlijs, gruntene, naktstārps (var likt arī mazu zivtiņu), ražīgākais laiks vismaz pie manis – stunda ap saulrietu. Lai gan pagājušogad bija viens īpatnējs jūlija rīts – tēvabrālis bija atnācis uz laipas, viena gruntene ar naktstārpu viņam bija iemesta tālāk. Pulksten astoņos, kad saule jau gabalā, viņš noķēra zuti. Iemeta vēl – pēc 10 minūtēm otrs! Tā viņš torīt izvilka četrus zušus un domāja, ka te ir tāda kārtība, bet šāda cope citus rītus vairs neatkārtojās.

Kāds ir jūsu zivju gastronomiskais tops?

Pareizi pagatavotas, gandrīz visas ir garšīgas. Sams, zutis, arī nēģi, kas gan nav makšķerēšanas objekts.

Kur jūs liekat zivju asakas?

Kompostā. Noķertās zivis paturu tikai tad, ja zinu, ka man būs noskaņojums tās tīrīt un ēst. 95 procenti izvilkto zivju tiek palaisti atpakaļ.

Sausā Daugava taču nav jūsu vienīgā copes vieta?

Nē, nē. Senāk ar vecākiem vismaz trīs reizes vasarā braucām piknikā ar teltīm pie kāda ezera Latgalē. Tā ir būts Lietuvā, Igaunijā, arī Krievijā un Baltkrievijā. Bet sākumā mums nebija laivas, un ezerā no krasta neko daudz nenoķersi. Vēlāk es dabūju vienu salāpītu laivu, tas jau bija labāk. Kad sāku pats braukāt, tad copei nodevos nopietnāk. Vienubrīd man bija gan laiva, gan piekabe, ar ko to vest. Līdz pat 2016. gadam putnu vērošana bija uz pauzes, makšķerēšana bija pirmajā vietā.

Putnu ķeksētājs

No kurienes jums bērnībā nāca ierosme vērot putnus? Interneta jau tajā laikā nebija, tātad iemācīties noteikt, ko esi redzējis, bija daudz grūtāk.

Jā, un paziņu ar ornitoloģiskām nosliecēm man arī nebija. Vecmāmiņai bija grāmata “Engures rezervāta putni” ar melnbaltām fotogrāfijām. To es bieži pētīju, laikam no turienes arī interese radās. Jā, salīdzinot to laiku iespējas iemācīties noteikt putnu sugas un pazīt balsis ar to informāciju, kas šodien atrodama internetā…

Tās patiesībā ir pilnīgi nesalīdzināmas lietas.

Un tā bija mana problēma, tāpēc putnu dziesmas pazīt esmu iemācījies tikai pēdējā laikā. Ja tev tajos laikos nebija pazīstams kāds zinātājs, kurš pateica, kam tā balss pieder, to citādi uzzināt bija gandrīz neiespējami. Grāmatās balsu sakarā bija tikai burtu kombinācijas, sak, “šis putniņš dzied čiv, čiv, čiv” vai līdzīgi. No tāda burtiska balsu atveidojuma droši vien pat vārnu nevarētu atšifrēt.

Kā notika atgriešanās pie putnošanas?

Par to interesēties sāka viens mans copes draugs. Tā jau bieži gadās – viens kaut ko atklāj un ievelk otru tajā lietā iekšā. Fotografēt man vienmēr ir paticis, un patiesībā es putnot atsāku caur fotografēšanu – bija parādījušās digitālās kameras, un sapratu, ka tas ir labs veids, kā bez eksperta palīdzības apgūt putnu pazīšanu. Mūsdienu objektīvi ļauj iegūt labu attēlu, un tad internetā var salīdzināt attēlus un meklēt, kas tā par sugu.

Kāda josta jums tagad ir putnu pazīšanā? “Mazo pelēko putniņu” sugas atšķirat?

Lielāko daļu sugu, kas Latvijā sastopamas, atšķiru. Ikviens sevi cienošs putnu ķeksētājs veido redzēto sugu mūža sarakstu, gada sarakstu. Pēdējais katru gadu sākas no nulles. Šodien, 4. janvārī, piemēram, braucu no pusdienām un kraukli piefiksēju, tātad šogad man ir jau divas sugas – krauklis un purva zīlīte.

Purva zīlīti no pelēkās zīlītes atšķirat viegli?

Pēc balss simtprocentīgi. Vizuāli – ar draugu nesen diskutējām par ārējām pazīmēm un secinājām, ka pelēkā zīlīte ir vēsi pelēka, bet purva zīlīte silti pelēka. Tā gan nav simtprocentīga pazīme, bet, ja piešaujas, 90 procentos der. Lai būtu visi simts procenti, tā zīlīte būtu jānoķer un jāmēra spalvas.

Redzēto putnu sugu mūža saraksts jums ir Latvijas vai visas pasaules?

Pasaules ne. Esam ar draugiem bijuši Spānijā putnus vērot, tad, protams, sarakstu taisa, lai saprastu, kas ir redzēts, bet man nav speciāla Spānijas saraksta.

Kurā vietā Spānijā vērojāt putnus?

Pašos dienvidos, jau divas reizes esam tur bijuši – Tarifā, uz rietumiem no Gibraltāra. Bijām tur martā, aprīļa sākumā. Putnu migrācijas pīķis tur ir marta pēdējā nedēļa, tad ir ko redzēt, visa Āfrika lido uz Eiropu. Nav daudz citu vietu, kur var ieraudzīt, piemēram, 50 melno stārķu baru lidojam. Baltie stārķi tur ir simtiem putnu lielos baros. Vai, piemēram, 500 melnās klijas vienā virpuļojošā barā. Ja dažas dienas laiks ir slikts un tad pēkšņi uzlabojas, migrācija gluži kā spunde sprūk vaļā. Vērotājam tur ir plēšputnu un stārķu migrācijas paradīze, arī bišu dzeņi, zaļās vārnas… Tas migrācijas ceļš vairāk nodrošina ar putniem Rietumeiropu, bet kaut kas nonāk arī līdz Latvijai. Migrācijas ceļš uz Austrumeiropu vairāk iet caur Eilatu Izraēlā, tur tagad karš. Rudenī gribējām turp braukt, bet pēc nedēļas viss sākās.

Latvijā zaļo vārnu esat redzējis?

Jā. Palīdzu arī profesionāliem ornitologiem, ja man ir laiks un ja mani uzaicina. Piemēram, kādam būra iemītniekam gredzenu nolasīt. Cik zinu, Latvijā gandrīz visas zaļās vārnas ir reģistrētas, apgredzenotas. Vislabākais veids, kā nofotografēt gredzenu, ir pie būra, kad zaļā vārna pielido barot cāļus, – tad 99 procentos gadījumu gredzens ir nolasāms.

Kur fotogrāfs tajā brīdī atrodas?

Slēpnī uz zemes pie būra. Jābūt tikai labai optikai un gatavībai vairākas stundas tur tupēt.

Cik garš ir jūsu Latvijas mūža saraksts?

255 sugas.

Putnu vērotāju Torņu cīņās piedalāties?

Jā, mums ir komanda “Ar mums atkal runā kaijas” – Andris Dekants, Edgars Smislovs, Dana Heiberga. Divus gadus pēc kārtas pat uzvarējām!

Sešu gadus piedalos arī plēsīgo putnu monitoringā, tai skaitā pūču monitoringā. Tas ir ļoti interesants – naktī parauglaukumā jāatskaņo balsis un jāreģistrē visi novērojumi… Tas prasa laiku, makšķerēšanai vairs neatliek! Pavasarī visi vīkendi ir aizņemti monotoringā. Ligzdojošo putnu monitoringā jānoiet četrreiz 8 kilometri, turklāt taisnā līnijā, nevis kā ērtāk, viss jāpieraksta, dati jāapstrādā, vismaz 60 stundas aiziet parauglaukuma apsekošanā – pat fotografēšanai laika nepietiek.

Kāds to pudeli krastā savāks

Darbs jūsu hobijiem netraucē?

Protams, traucē, it īpaši depozītu sistēmas ieviešana. [Smaida.] Tajā pašā laikā putni bija vienīgais glābiņš, kas ļāva no ikdienas darbiem atslēgties.

Pavisam jau makšķerēšanu atmetis neesat, ne?

Nē, nē. Tāpat kā bērnībā mana māja ir 15 metrus no krasta, pie Sausās Daugavas, tātad dažreiz, protams, lejā ar makšķeri nokāpju. Bet nav tā, ka es ķertu katru vīkendu. Lai gan laiva arī man ir, tātad varētu gandrīz katru dienu ķert. Bet putnu vērošanai un fotografēšanai ir viena priekšrocība salīdzinājumā ar makšķerēšanu – ja es putnu ieraugu un nofotografēju, tas principā ir mans, tas nav jāmoca, ņemot āķi ārā.

Intervijās esat teicis – ja jums vēlreiz būtu iespēja izvēlēties, ko studēt, jūs studētu bioloģiju. Kāpēc to nedarījāt?

Tā laika, 90. gadu sākuma, izpratne un arī realitāte studiju izvēles ziņā bija pēc principa – kā pēc tam pabarošu ģimeni. Vecāku materiālie apstākļi arī nebija gluži tādi, lai man nodrošinātu iztiku mierīgai studēšanai vairākus gadus. Tagad ir citi laiki, zinu, ka bioloģija ir perspektīva nozare, kurā var arī labi nopelnīt.

Jūsu intereses mazināšanās par makšķerēšanu taču nav saistīta ar to, ka vienubrīd daudzi upju un ezeru krasti bija stipri piemēsloti?

Ir otrādi – tas man deva motivāciju piedalīties depozīta sistēmas ieviešanā. Kaut kāda vadības pieredze bija uzkrāta, dažādi piedāvājumi nāca, bet man pirms tiem 4 gadiem bija četrdesmitgadnieka krīze – ar gadiem arvien būtiskāks kļūst iemesls, kāpēc tu kādu lietu dari. 25 gadu vecumā neuzdevu sev jautājumu, kāpēc es strādāju bankā. Protams, darbam jābūt interesantam, dinamiskam un tā tālāk, bet ap 40 gadiem svarīgs kļūst jautājums par tava darba virsvērtību. Jau 2000. gadu sākumā biju domājis, kāpēc igauņi depozīta sistēmu var ieviest, bet Latvija nevar panākt, lai pie upēm un ezeriem nav tukšo pudeļu kalniņu.

Negribu teikt, ka nekur vairs nevienas pudeles nav, bet mūsu pētījumi un paša novērojumi liecina, ka situācija ir būtiski uzlabojusies. Ja vien kāds īpaši liels cūka to pudeli nesasit, cits to savāks.

Pudeļu lasīšana atkal ir bizness.

Nuja. Padomju laikā ziemā, kad uz ledus bija bijuši simtiem makšķernieku, tēvs vakarā uzgāja un pielasīja pilnu kartupeļu maisu ar pudelēm.

Kāpēc Latvijā depozīta sistēma netika ieviesta tik ilgi?

To man žurnālisti bieži jautā. Kad man piedāvāja to izdarīt, es nekavējos ne brīdi, 2020. gadā sāku, un gada laikā sistēma tika ieviesta. Nopietni runājot, politiķi nebaidījās pieņemt pietiekami drosmīgus lēmumus, kam daudzi pretojās.

Nododot taru, taromātā var par to saņemt naudu vai ziedot. Cik liela 2023. gadā bija ziedojumu summa?

Kādi 350 000 eiro. Bija četri ziedojumu virzieni: smagi slimiem bērniem, Ukrainai, trūcīgiem senioriem, dzīvnieku patversmēm. Mūsu partneris ir Ziedot.lv, pārskaitām viņiem, un viņi jau palīdz konkrētiem adresātiem.

Kas automātā notiek ar stikla taru? Visa tiek sasista?

Viena trešdaļa tiek sasista un sūtīta uz pārstrādi, divas trešdaļas iet atkārtotai uzpildei. Dzērienu bundžas tiek saplacinātas un vestas uz pārstrādi, vienā fūrē saķīpotā veidā satilpst 2 miljoni bundžu.

Žigulis galā!

Jūs esat daudz ceļojis. Vai kādi ir bijuši arī mērķēti copes braucieni?

Bijām laikam vieni no pirmajiem Norvēģijas jūras copes braucienu kustībā, kas Latvijā vienubrīd bija ļoti populāra un droši vien tāda ir joprojām. Pirmoreiz Norvēģijā bijām 2008. gada maija sākumā Tromsē. Laiks tur bija tāds kā te šajā janvārī, sniega dēļ būdai durvis nevarēja atvērt. Bet cope bija. Tad līdz kādam 2017. gadam braucām uz Norvēģiju katru sezonu. Ālandu salās esmu makšķerējis tikai divreiz mūžā. Kompānijas pēc to var darīt, bet Norvēģija man ļoti patika, sevišķi pašos ziemeļos – tur ir gan putni, gan okeāns, gan zivis.

Vai cope tur neapnīk – tā spaiņa vilkšana no akas?

Var jau teikt, ka tā ir kā medības ar ložmetēju cūku fermā. Bet ar laiku saproti, ka arī tur, ja gribi nopietnāku zivi par kilogramīgu saidiņu, ir jāmeklē, jāzina un jāmāk – tāpat kā Latvijā, lai noķertu divkilogramīgu breksi. Sapņu zivs Norvēģijā visiem ir paltuss. 2010. gadā man Havojsundā izdevās izvilkt vienu nepilnus 50 kilogramus smagu. Beidzot dabūju sajūtu, ka ir kā celmā, nevar izvilkt. Kāda pusstunda pagāja, kamēr izstīvēju – mēs ar rīku nopietnību un auklu resnumu nepārspīlējam.

Havojsundā (tā ir pusstundas braucienā ar laivu no Nordkapa) katru gadu vismaz vienam no mūsu kompānijas kaut kas liels trāpījās. Kā mēs sakām: žigulis galā.

Kad un kā paltuss jāķer?

Viens no principiem, ko iemācījāmies: jābūt pareizai nedēļai. Paisums nav vienmēr lineāri vienāds. Tas, cik esmu sapratis, veidojas gan no saules, gan no mēness, un paisumam ir četru nedēļu cikls, kurā vienā brīdī abas ietekmes summējas, tad ir maksimums. Jānovaktē tas maksimums (to var arī kalendārā atrast). Mēs dažreiz pat copes bāzes datumus pieteicām, rēķinot, kurā nedēļā būs maksimālais paisums. Tad straumes ir visspēcīgākās, un, ja arī citi apstākļi ir labvēlīgi, paltuss ceļas no grunts un aktīvi barojas, sēkļos stāv straumē uz vietas un skatās, ko straume viņam nes garām.

Paltuss jāķer pie grunts?

Jā. Ir arī metode ar lielām gumijzivīm spiningot Latvijas izpratnē – septiņos metros met, cik tālu ar smago kātu var aizmest, un tad lēnām tin iekšā.

Velkot piecdesmitnieku, nevienu brīdi nebija vēlēšanās griezt auklu pušu?

Nē, 50 kilo paltuss nav tik liels. Ar tiem žiguļiem gan tā ir bijis. Man pašam tādi nav piekodušies, bet vismaz trīsreiz esmu bijis laivā, kad tas notiek. Kā zināms, parasti tas trāpās iesācējiem.

Pirmajā reizē draugs bija atbraucis man līdzi, un tālāk bija kā īstā makšķernieku stāstā: pusdienlaiks, saulīte silda, okeāns rāms, draugam nāk snaudiens virsū. Vienubrīd skatos – viņš jau knābā… Te pēkšņi bļāviens: “Ir!” – un redzu, ka kāts viņam slīd laukā. Pieskrēju, kritienā saķēru kātu, tad abi turējām. Bet cirtiens bija tik stiprs, ka multiplikatoram auklu ierāva tinumos un ierāva tik stipri, ka aukla iestrēga un vairs netinās ārā. Ja žigulis paņem, tad, nedod, dievs, tev būs roka iekšā, var bez pirkstiem palikt.

Kādi 7 metri tikai bija iztīti, bet parasti pēc žiguļa ņēmiena simt metri aiziet, ka nemetas. Uzmetu acis GPS un ieraudzīju, ka tas zvērs apakšā mūsu astoņvietīgo kuteri velk ar ātrumu 2 km stundā… Sākām domāt, kā zivi kausēt, bet tik tālu netikām – vienā brīdī bija vaļā, un, kad izvilkām mānekli, redzējām, ka divi no trim kaltajiem trīsžubura āķiem ir atliekti taisni. Pēc tam, protams, stundu trīcēja rokas.

Tagad vairs uz Norvēģiju nebraucat?

Nav sanācis. Vispār, kad izvilku savu piecdesmitnieku, bija tāda sajūta, ka viens liels darbs nu ir izdarīts, jāpaspēj vēl citas lietas.

Tālajos ceļojumos – Patagonijā, Jaunzēlandē – neesat makšķerējis?

Lai simboliski iemestu kātu, varēja noorganizēt, bet tas mani īsti nesaista, labāk uz savu roku pastaigāt.

Tā kā jūsu pirmais hobijs tagad ir putnu vērošana, iznāk, ka makšķerēšanai vairāk laika atliek ziemā, vai ne?

Principā – jā. Varbūt šoziem ar veco Peipusa kompāniju atkal turp aizbrauksim.

Vecais labais Blaumanis

Peipusa posms jums arī ir bijis?

Jā, sākot ar 90. gadiem, ar autobusu, kurā visi pīpē, un tad pamazām tā braukšana kļuva arvien lepnāka. Esmu ar mašīnu pa ledu līdz Krievijas robežai aizbraucis.

Peipusā esmu arī ar ledus gabalu braucis… Gadu precīzi nenosaukšu, tas bija pirms kādiem 20 gadiem, bet datumu atceros precīzi – 9. aprīlis. Izlasījām forumā Zive.lv, ka ledus vēl esot. Latvijā jau tauriņi lidinājās, bet laika prognoze Peipusam rādīja –10 grādus. Jābrauc!

Aizbraucām uz Omedu. Jā, laukā –9, stindzinošs rīts, viss aizsalis, mašīnas stāv, viss notiek, uz ledus makšķernieki jau priekšā. Gājām virsū. Vienīgā aizdomīgā pazīme, kurai tad nepievērsu uzmanību, bija daudz kaiju. Ledus normāls, biezāks par 40 cm, aizgājām 2 km aiz plaisas, sākām darboties. Cope bija.

Te vienā brīdī mēs ar vietējiem igauņiem, kas sēdēja blakus, konstatējām, ka parādījusies straume… Teicu igaunim: “Ķečeņije…” (Straume.) Igaunis atbild: “Ķečeņije – eto zģesj normaļno.” (Straume – tas te ir normāli.) Copējām tālāk, jo ķērās un nebija nekādas vēlēšanās iet tos divus kilometrus līdz plaisai skatīties, vai kaut kas nelāgs nenotiek. Bet tad vienā brīdī saprotam, ka notiek gan, – sākas kaut kāda pulcēšanās krasta virzienā. Jūtam, ka nav lāgā, jāiet skatīties. Aizejam – jopcik, plaisas vietā jau 300 metru platumā ezers vaļā…

Tur bija viens igaunis, kurš ar laivu brauca mums pakaļ un teica, ka no rīta jau skatījies: latviešu daudz, būs darbs. Uz ledus bija ap 40 cilvēku, viņš laivā varēja vienā reizē paņemt ne vairāk kā trīs, tātad kopā vajadzīgi kādi 20 reisi. Veči tikmēr turpina nākt klāt no tālākām vietām, un beigās ūdens joslas platums jau pie kilometra…

Drusku Blaumanis iestājās…

Tajā pašā laikā ledus nelūst, laiciņš mierīgs, bangu nav. Sapratām, ka līdz vakaram mūs no šejienes nocels. Mēs zinājām, ka rindā esam pa vidu, izborējām āliņģus un gaidot copējām.

Tur bija rinda izveidojusies?

Tur bija visas cilvēciskās kaislības. Bija džeki, kuri uzskatīja, ka viņiem ir priekšroka, gandrīz līdz kautiņam nonāca. Tur bija arī trīs dāmas, un bija dažs tāds, kas apgalvoja, ka sievietes nevajag laist pa priekšu, jo viņš, lūk, pirmais pie malas atnācis.

Igaunis par pārvešanu ņēma 1,20 latus. Mēs aiz prieka, ka esam izglābti, viņam kādus 20 latus iedevām.

Bet mājās toreiz vis nebraucām – aizbraucām uz Ninu un gājām atkal virsū. Tikai pāri plaisai gan vairs ne.