Kad cope uzvar gadžetus

Brīvdienas rīts. Lādzēnu dīķos gāž kā no spaiņiem. Visam klāt vēl kārtīgs pūtiens un knapi daži grādi plusā. Tas viss liecina, ka šodien līdakām būs brīvdiena. Ir jābūt fanātiķim, lai šādā laikā dotos copēt. Labāk lūrēt TV vai kādā gadžetā. Tā domādams, es kurinu Jotul krāsniņu, taču tad...

Tātad kurinu es savu jotulu un ar baudu ik pa laikam paskatos pa logu – jo neesmu taču ārā! Bet te – es nesaprotu, kas notiek. Piebrauc auto, un no tā izkāpj pusmūža vīrs ar puiku. Nu puikam – cik… kādi 12 gadi varētu būt.

Es panāku pretī, abi dodas pa taisno pie manis. Jautā: vai var paspiningot. Saku: ezerā noteikti ne, jo tur viss baltās viļņu galotnēs, taču paieties pa krasta kanāliem var... ja laiks apmierina. Jā, viss esot okei. Bet copēšot tikai dēls, pats tēvs braukšot projām. Nu okei. Puisi jau zinu no iepriekšējās dienas, kad draugu četrotne dažas stundas pavadīja turpat pa kanāliem no krasta.

Domāts – darīts. Tēvs mierīgi aizbrauc, bet puika dodas copēt. Es vēl nodomāju: nez cik ilgi tu, puis, šādos apstākļos izturēsi. Taču puika domāja citādi, un tāpēc arī tapa šī nelielā intervija. Intervija ar īstenu makšķernieku, kas mani patiesi pārsteidza, jo šādā laikā mūsdienu jauniešus nereti nevar pat pēc kaut kā iemīļoti garšīga aiztriekt līdz veikalam 100 metrus no mājām – jo ārā taču ir negaiss, slapjš, līst, vējš, un var taču apsaldēties!

Tā nu es mierīgi nododos dienas darbiem un par čali pilnībā piemirstu, līdz izdzirdu atkal piebraucam auto. Uzmetu acis pulkstenim – tas rāda jau pieci pēcpusdienā. Izrādās, tēvs atbraucis pakaļ dēlam. Septiņas copes stundas! Saprotu, ka šo džeku tā vienkārši laist prom nedrīkst, un noorganizēju nelielu sarunu.

Kā tevi godāt?

Markuss Emīls Plāte.

Cik tev ir gadu?

13.

Vakardien tu šeit biji ar draugiem. Neiznāca parunāties, bet zinu, ka tikāt pie līdaciņām. Kādas emocijas?

Es biju ļoti priecīgs.

Laika apstākļi arī vakar nebija tie patīkamākie...

Man tas neko nenozīmē. Svarīgāka ir cope. Kas tur notiek ārā – mani maz interesē. Man ir attiecīgs apģērbs, un ir okei.

Kā gāja vakardien?

Es noķēru vienu līdaku. Arī pārējiem draugiem bija līdakas.

Cik sen tu jau makšķerē?

Šis ir pirmais gads, kad tā nopietnāk. Agrāk tā ne visai.

Kādi ir bijuši tavi lomi?

Šogad ir divas līdakas, divi asari un viens rudulis. Pagājušajā gadā bija 6 karpas.

Šodien laiks ir vienkārši neciešams. Vēja ātrums, es skatījos, brīžiem pārsniedza 22 m/s, plus vēl pieklājīgs lietus, bet tu viens pats nocopēji 7 stundas… Saki, lūdzu, kas tevi uz šejieni atdzina šādā laikā?

[Markus smejas.] Man vienkārši nebija mājās ko darīt.

Paklau! Tava vecuma jauniešiem ir planšetnieki, mobilie, datori… bet tu saki, ka nav ko darīt?

Tas viss mani īsti neinteresē. Protams, es tai pasaulē esmu, bet…

Nu tad tu man tagad izstāsti: kas ir interesantāk – gadžeti vai cope?

[Markus atbild zibenīgi] Cope!

Kas ir interesantāk – baigi labā filma vai zivs?

Noteikti zivs.

Tavs tētis arī ķer? Varbūt kāds cits tev tuvs cilvēks?

Tētis nemakšķerē, bet visādā veidā mani atbalsta. Vienīgais, kas makšķerē, ir opis, taču viņš dzīvo Anglijā.

Kur tu apgūsti makšķerēšanas prasmes?

Daudz skatos video par copi. Tur var iemācīties.

Pajautāšu arī tētim – jūs tā mierīgi šādā laikā vedat dēlu uz copi un pēc 7 stundām atbraucat pakaļ. Liela daļa vecāku savus bērnus labprāt ieinkubētu siltumā un apčubinātu līdz pat pilngadībai. Vai ir tāda drošības sajūta, ka viss būs okei?

Zināms uztraukums, protams, ir. Taču Markuss jau savos 13 gados ir pierādījis, ka ir ļoti prātīgs. Nav no pārgalvīgajiem un katru soli apdomā. Visu laiku esam arī uz sakariem telefoniski. Vairāk uztrauc, ka var kaut kas izvērsties saistībā ar apkārtējiem cilvēkiem. Dzīvojam mēs pirms Ķekavas. Ja kas, tad būtu gabaliņš jābrauc.

Es vispār esmu priecīgs, ka viņš ir atradis sev, manuprāt, labu vaļasprieku un nav sēdēšanas datorā. Viņš ir dabā, kustībā, bet laiks… Lai rūdās! Dzīvē noderēs!

Markus, nāk vasara – kurp šogad domā doties copēt?

Noteikti uz šejieni. Man te patīk. Es datorā skatos spiningošanas, pludiņmakšķerēšanas un fīderēšanas iespējas.