Kas saimnieko kaimiņu ūdeņos? (Pārkopēts raksts).

Iepazīstot dažādu valstu sagatavotos materiālus par zveju, makšķerēšanu un akvakultūras attīstību iekšējos ūdeņos, var secināt, ka valstu politiku un tās realizāciju parasti regulē attiecīgās valsts likumdošanas kopums attiecīgajā jomā. Valsts politiskās iedarbības iespējas ierobežo seni un precīzi likumi, kas nosaka ūdeņu un zvejas tiesību valsts vai privāto piederību. Līdzīgi tas ir arī Latvijā, kur šos jautājumus regulē atjaunotais, vēl pirms kara pieņemtais Civillikums. Latvijā tiek mēģināts gūt naudu vienkārši par piekļūšanu attiecīgiem ūdeņiem, nevis par zivju krājumu papildināšanu vai par piedāvāto servisu un pakalpojumiem. Lai būtu neliels priekšstats par to, kā tiek izmantotas zvejas un makšķerēšanas iespējas mūsu kaimiņvalstīs, piedāvāšu nelielu informāciju par tajās darbojošos zivsaimniecības likumdošanu un praksi.

Dānija

Dānijā 75% upju un ezeru platību atrodas privātā īpašumā. Tikai 50% no publiskajiem ezeriem ir pieejami makšķerēšanai. 40% publisko ezeru iznomā zvejnieki un zvejnieku asociācijas, un makšķerēšana tajos nenotiek. 10% publisko ezeru nav pieejami ne zvejai, ne makšķerēšanai. Mazāk nekā 50% no privātajiem ezeriem ir pieejami makšķerēšanai. Pārējos ezeros vai nu notiek rūpnieciskā zveja, vai arī zivju krājumi tajos vispār netiek izmantoti. Privātie ūdeņi, tāpat kā Latvijā, pieder attiecīgo piekrastes zemju īpašniekiem. Makšķerēšana ir atļauta arī jūras piekrastē. Makšķerniekiem vecumā no 18 līdz 67 gadiem (Latvijā no 16 līdz 65 gadiem) ir jāiegādājas gada makšķerēšanas licences. Ir pieejamas arī vienas dienas un nedēļas licences. Privātajos ūdeņos makšķerniekam jāsaņem īpašnieka atļauja vai arī tam ir iespēja nomāt attiecīgos ūdeņus. Ieņēmumus no makšķerēšanas licencēm uzkrāj īpašā fondā un izmanto zivju krājumu papildināšanai, pētījumu projektiem, zvejas un makšķerēšanas kontrolei. Rūpnieciskā zveja Dānijas publiskajos ezeros tiek regulēta, nosakot atļauto zvejas rīku skaitu. Privātajos ūdeņos zvejas intensitāti nosaka pats īpašnieks.

Dānijā nav statistiskas informācijas par nozvejām iekšējos ūdeņos, jo nozveju ziņošana ir brīvprātīga. Līdz ar to var secināt, ka dati par zivju krājumu stāvokli Dānijas iekšējos ūdeņos ir ļoti nepilnīgi. Atsevišķos gadījumos tiek veiktas socioloģiskās aptaujas. 50% no aptaujātajiem vismaz reizi ir nodarbojušies ar makšķerēšanu. Profesionālo zvejnieku nozvejas parasti tiek eksportētas, bet privāto ūdeņu īpašnieku un makšķernieku iegūtās zivis patērē uz vietas attiecīgajā rajonā. Kā vispārēju tendenci Dānijā var atzīmēt rūpnieciskās zvejas nozīmes samazināšanos un makšķerēšanas aktivitātes pieaugumu. Minētā tendence ir raksturīga visām Eiropas valstīm, tai skaitā Latvijai.

Dānijā ir attīstīta gan jūras, gan saldūdens akvakultūra, kura ir pakļauta vides aizsardzības likumdošanas prasībām un ierobežojumiem. Dānijā, piemēram, ir noteikts aizliegums jaunu jūras audzētavu veidošanai, jo tās rada paaugstinātu organisko piesārņojumu. Dānijā tirgum galvenokārt audzē lašus, foreles un zušus. Zivju krājumus papildina ar forelēm, lašiem, līdakām, zandartiem, vēžiem, plekstēm un akmeņplekstēm.

Zivju krājumu atražošanu nodrošina, izmantojot iepriekš minētā fonda līdzekļus. Ļoti daudzos gadījumos krājumu papildināšanu veic arī pašas makšķernieku asociācijas vai profesionālie zvejnieki.

Zviedrija

Visi Zviedrijas iekšējie ūdeņi, izņemot piecus lielākos ezerus, ir privāti. Privāto ūdeņu īpašnieki ļoti bieži veido zvejniecības pārzināšanas asociācijas, lai rūpētos par kopējā īpašumā esošiem ūdeņiem. Tomēr gandrīz visi privātie ūdeņi ir publiski pieejami, jo minētās asociācijas pārdod zvejas (makšķerēšanas) atļaujas gan individuālām personām, gan arī ģimenēm. Bērni un pusaudži līdz 16 gadiem, kas ir kopā ar saviem vecākiem, parasti var makšķerēt par brīvu. Zvejas (makšķerēšanas) prasības katrā konkrētā vietā nosaka jau minētās zvejniecības pārzināšanas asociācijas. Visbiežāk ir atļauta tikai makšķerēšana, bet rūpniecisko zveju veic paši ūdeņu īpašnieki, vai arī tā vispār netiek veikta. Zvejas un makšķerēšanas kontroli privātajos ūdeņos veic paši īpašnieki. Jūras piekrastes ūdeņi 300 m no krasta līnijas arī pieder privātajiem īpašniekiem.

Piecos publiskajos ezeros un jūras piekrastes privātajos ūdeņos visiem Zviedrijas iedzīvotājiem, kā arī ārzemniekiem ir atļauts makšķerēt. Interesanti, ka katrs Zviedrijas iedzīvotājs šajos ezeros, kā arī jūras piekrastē, bet tikai tālāk par 300 m no krasta, var zvejot ar 100-180 m tīkliem, 6 murdiem un ne vairāk kā 100 āķiem. Grūti iedomāties, kas notiktu, ja Latvijas likumdošana pieļautu šādu normu, bet Zviedrijā acīmredzot nekas ļauns nenotiek. Tur ir atbilstošs labklājības līmenis, kas neveicina likumdošanā piešķirto tiesību izmantošanu. Bez tam lielajos publiskajos ezeros pastāvīgi tiek veikta profesionālā rūpnieciskā zveja. Tā notiek arī citos lielākajos ezeros, kuri pieder zvejniekiem vai arī tiek nomāti no īpašniekiem. Zveja tiek regulēta ar zvejnieku skaitu vai zvejas rīku skaitu katrā ezerā. Zviedrijā tiek uzskaitītas tikai profesionālo zvejnieku nozvejas. Privāto īpašnieku un atpūtnieku nozvejas ar rūpnieciskiem zvejas rīkiem nav zināmas. Papildus jāatzīmē, ka saskaņā ar Zvejniecības likumu un atbilstoši Eiropas Savienības Kopējai zivsaimniecības politikai publiskajos ezeros profesionālo rūpniecisko zvejnieku interešu nodrošināšanai ir paredzētas priekšrocības. Privātajos ezeros šādu priekšrocību nav, un to izmantošana ir atkarīga no privāto īpašnieku vēlmēm. Profesionālo zvejnieku nozvejas visbiežāk tiek eksportētas.

Dažās upēs atsevišķās sezonās Zviedrijā ir atļauta arī limitēta lašu makšķerēšana. Jāatzīmē, ka 90.gadu vidū Zviedrijas un arī Somijas upēs notika rūpnieciskā lašu zveja. Latvija un pārējās Baltijas valstis pret to aktīvi iebilda. Pašreiz zveja, kā arī makšķerēšana lašu dabiskā nārsta upēs ir pārtraukta vai samazināta līdz minimumam. Lašu makšķerēšanu visbiežāk turpina tajās upēs, kurās lašus ataudzē mākslīgi.

Lašu krājumu atražošanu Zviedrijā saskaņā ar Ūdeņu tiesas lēmumiem veic tās personas, kas ir nodarījuši tiešus zaudējumus lašu resursiem - tas ir hidroenerģijas ražotāji. Tiesas lēmumos ir paredzēts, ka HES īpašniekiem pirms HES darbības uzsākšanas ir jāuzbūvē lašu mazuļu audzētava un katru gadu jānodrošina attiecīga lašu smoltu daudzuma ielaišana konkrētā upē. Tieši tādā pašā veidā Ūdeņu tiesa darbojas arī Zviedrijas kaimiņvalstī - Somijā. Ar zivju krājumu papildināšanu nodarbojas arī privātās zvejniecības pārzināšanas asociācijas un makšķernieku klubi.

Ņemot vērā, ka makšķerēšanas situācija Zviedrijā netiek pilnībā pārvaldīta, ir bažas, ka atsevišķās upēs tā saucamo "sporta zivju" krājumi ir stipri samazinājušies un atrodas ļoti kritiskā stāvoklī. Zviedrijā kļūst populāra arī varavīksnes foreļu makšķerēšana dīķos. Akvakultūrā galvenokārt tiek audzētas foreles, mazos daudzumos arī karpas.

Akvakultūras darbībai ir vajadzīgas attiecīgu vides aizsardzības institūciju atļaujas. Galvenās problēmas zivju audzēšanā ir saistītas ar dabisko ūdeņu organisko piesārņošanu.

Somija

Lielākā daļa Somijas iekšējo un jūras piekrastes ūdeņu ir privātajā īpašumā. Ūdeņu īpašuma tiesības ir saistītas ar piekrastes zemju īpašumiem. Somijā iekšējo ūdeņu zivsaimniecības sistēma ir ļoti radniecīga Zviedrijai. Arī šeit ūdeņu īpašnieki veido apsaimniekošanas asociācijas. Tomēr Somijā to ir daudz vairāk (10500) un tās pārzina 90% no iekšējo ūdeņu teritorijas. Makšķernieku tiesības ir noteiktas ar likumdošanu. Makšķerēšanai un zemledus makšķerēšanai saskaņā ar likumu ir jābūt atļautai arī privātajos ūdeņos, tomēr, cik var saprast, ne katrs tajos var makšķerēt. Tikai dažos lielākajos ezeros ir noteiktas publiskās ezeru daļas, kuras ir pieejamas pilnīgi visiem Somijas iedzīvotājiem. Somijā ir atļauta un ir ļoti populāra atpūtas zveja ar tīkliem. Ar tīkliem iegūst ap 50% no atpūtas nolūkā iekšējos ūdeņos iegūtajām zivīm. Plašā tīklu zveja Somijā tiek uzskatīta par vienu no lielākajām problēmām zivju resursu saglabāšanā. Tajā pašā laikā profesionālā zveja kļūst arvien mazāka, bet makšķerēšana (īpaši spiningošana un makšķerēšana ar mušiņu) pieaug. Lielo aktivitāti atpūtas zvejai ar tīkliem Somijā izskaidro ar vēsturiskajām tradīcijām un papildu iespējām iedzīvotāju nodrošināšanai ar pārtiku.

Akavakultūrā tirgus vajadzībām galvenokārt audzē varavīksnes foreles. Krājumu papildināšanai audzē lašus, taimiņus, sīgas, zandartus, līdakas un karpveidīgās zivju sugas. Saskaņā ar Ūdeņu tiesas lēmumiem lašu un taimiņu atražošanu veic HES īpašnieki. Somijā lēnām attīstās arī makšķerēšana dīķos. Kā galvenā problēma tiek uzsvērta piesārņojuma un slimību izplatīšanās no audzētavām.

Vācija

Vācijā, kā federālā zemē, katrā pavalstī ir savs Zvejniecības likums. Līdz ar to kopējas politikas veidošana iekšējos ūdeņos ir stipri apgrūtināta. Tāpat Vācijā ir vāja informācija par iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu. Iekšējo ūdeņu izmantošana pārsvarā tiek saistīta ar zivju audzēšanu, kas visbiežāk ir foreles un karpas, nedaudz arī zuši. Kā zivju audzēšanas lielu problēmu Vācija uzsver zaudējumus, kurus rada jūras kraukļi (kormorani).

Igaunija

Iekšējo ūdeņu īpašuma piederības situācija Igaunijā ir līdzīga Latvijai. Lielākie ezeri un upes ir publiskas, bet pārējie ūdeņi - privāti. Lielākajos Igaunijas ezeros notiek ļoti intensīva rūpnieciskā zveja, bet vienlaikus tie ir ļoti populāri arī makšķernieku (tai skaitā Latvijas) vidū. Licenču maksa par Peipusa ezera un Pērnavas līča zveju un makšķerēšanu tiek izmantota papildu naudas līdzekļu ieguvei zivsaimniecības nozares jautājumu (zivju krājumu atražošana, pētījumi) risināšanai. Licencēto makšķerēšanu aktīvi organizē arī privātajos ezeros un dīķos.

Pēc neatkarības atjaunošanas arī Igaunijā savu darbību pārtrauca daudzas zivju audzētavas. Tagad ne pārāk lielos daudzumos tiek audzētas foreles un karpas. Zivju krājumu papildināšanai tiek izlaistas sīgas, laši, taimiņi un zandarti, kā arī līdakas, zuši, foreles un citas zivis. Kā jau iepriekš bija minēts, zvejas un makšķerēšanas pārzināšanas jautājumos Latvijai un Igaunijai ir ļoti daudz identiska un līdzīga.

Lietuva

Iekšējie ūdeņi Lietuvā iedalās privātajos un valsts ūdeņos. Lielākie ezeri un upes, kas ir valsts īpašumā, nevienam netiek iznomāti. Savukārt mazākos valsts ezerus var nomāt, tai skaitā Lietuvas Mednieku un makšķernieku biedrībai. Aptuveni 1500 ezeru un dīķu tiek nomāti. Šajos ūdeņos makšķerēšanas atļaujas izsniedz nomnieki. Pārējos nomai neparedzētajos valsts ūdeņos to veic vietējās pašvaldības. Rūpnieciskā zveja tiek organizēta galvenokārt Kuršu līcī un ezeros, kā arī vienā upē (Nemuna). Makšķerēšanas aktivitātes tiek attīstītas, organizējot arī licencēto makšķerēšanu. Tomēr, salīdzinot ar Latviju un Igauniju, licencētās makšķerēšanas vietu Lietuvā nav pārāk daudz.

Lietuvā ir labi saglabājušās pilnsistēmas (no ikriem līdz pieaugušām zivīm) karpu audzētavas. Privatizācijas gaitā tās netika sadalītas, bet gan privatizētas kā vienoti uzņēmumi. Bijušajiem zemes īpašniekiem zeme apmaiņā tika piedāvāta citās vietās. Tāpēc Lietuvā vēl arvien ir diezgan lieli karpu audzēšanas apjomi, un šī produkcija mūsu tirgū konkurē ar Latvijas zivju audzētāju izaudzētajām karpām. Lietuvas Ekoloģijas institūtā tiek veikts arī karpu selekcijas darbs. Līdzīgi kā Latvijā valsts ūdeņos tiek nodrošināta zivju krājumu atražošana. Tiek audzētas līdakas, zandarti, karpas, peledes, laši, taimiņi un arī vēži.

Polija

Polijā ļoti lēni notiek iekšējo ūdeņu īpašuma jautājumu sakārtošana. Privatizācijas process ir nesamērīgi ieildzis un zivsaimniecības nozarē nav beidzies līdz pat šim brīdim. Lielākā daļa iekšējo ūdeņu saskaņā ar likumu pieder valstij, jo iepriekš ezerus izmantoja valsts zvejas uzņēmumi un tie pilnīgi visi piederēja valstij. Deviņdesmitajos gados daļa ezeru (3,3%) tika pārdoti vai arī par brīvu atdoti privātajiem īpašniekiem. Pārējos ezerus (80,5%) pārsvarā iznomā privātajiem zvejniecības uzņēmumiem. Līdz ar to galvenie noteicēji Polijas iekšējos ūdeņos ir rūpnieciskie zvejnieki. Valstij piederošie zivju dīķi arī tika pārdoti, atdoti vai iznomāti privātiem uzņēmējiem.

Tomēr jāatzīmē, ka Polijas Makšķernieku asociācijai lietošanā ir nodoti vairāki zivju dīķi, kā arī lielas ezeru, upju un ūdenskrātuvju platības. Makšķernieku asociācija nodrošina arī zivju mazuļu audzēšanu un krājumu papildināšanu lietošanā nodotajos ūdeņos. Zvejnieku nomātajos ezeros makšķerniekiem no nomnieka parasti ir jāiegādājas licence, kuras cena ir aptuveni 25 USD gadā. Akvakultūras jomā Polija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, nodarbojas ar karpu un foreļu audzēšanu. Tas, ka Polija atrodas tālāk uz dienvidiem, nosaka šīs valsts karpu audzēšanas priekšrocības. Zivju resursu atražošanas vajadzībām tiek audzētas praktiski visas tās pašas sugas, kas tiek audzētas Latvijā. Sadarbībā ar Latviju un izmantojot Daugavas lašu populāciju, Polija ir atjaunojusi pati savu lašu populāciju vairākās upēs, kur laši bija izmiruši.

Iekšējo ūdeņu pārzināšana Eiropas Savienībā

Ņemot vērā, ka Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā, ir vērts atzīmēt, ka zivsaimniecības jomā Eiropas Savienībā pastāv iespēja veidot arī patstāvīgu nacionālo politiku, ja ir runa par iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu. Tā vairāk vai mazāk ir atstāta katras valsts kompetencē, izņemot vispārējās bioloģiskās daudzveidības un vides saglabāšanas prasības. To var arī saprast, jo iekšējos ūdeņus Eiropas kontekstā nevar uzskatīt par svarīgu ekonomisku kategoriju. Zivju ieguves apjomi šajos ūdeņos rūpnieciskajā zvejā katrā atsevišķā valstī nepārsniedz 1% no valsts kopējās nozvejas.

Tāpēc būtu svarīgi noraidīt visas tās "spekulācijas", kuras tiek izmantotas Latvijā, lai pierādītu, ka Eiropas Savienības Kopējā zivsaimniecības politika paredz rūpnieciskās zvejas aizliegumu iekšējos ūdeņos un nosaka makšķerēšanas attīstības prioritāti. Kopējā zivsaimniecības politika neregulē zvejas un makšķerēšanas iespējas iekšējos ūdeņos, kā arī jūras piekrastē. Tas ir katras Eiropas Savienības dalībvalsts kompetencē. Tomēr vispārējas priekšrocības profesionālajai zvejai, salīdzinot ar atpūtas zveju un makšķerēšanu Kopējā politikā gan ir paredzētas.

Nobeigumā makšķerniekiem un zvejniekiem gribētu novēlēt kļūt godīgiem ne tikai vienam pret otru, bet arī pret zivīm, kuras abi iegūst un izmanto. Lietosim šos nenovērtējamos dabas resursus ar domu par tiem makšķerniekiem un zvejniekiem, kas sekos pēc mums - par mūsu bērniem. Līdzīgi kā to droši vien darīja arī senais zvejnieks, kad devās ķert zivis sev un savai ģimenei.

[CopesLietas.lv piezīme: avots - http://www.fishing.lv/teorija/zveja1.htm]