kāpēc ir nepieciešams atsevišķs makšķerēšanas likums

kāpēc ir vajadzīgs atsevišķs makšķerēšanas likums

1) Makšķerēšana, manuprāt, visupirms nav zivju iegūšanas veids, bet gan atpūtas veids, kurā tiek izmantoti valsts ūdeņi un zivju resursi. Kamēr tiek runāts par makšķerēšanu zvejniecības likuma izpratnē, kā zivju iegūšanas veidu, ir grūti runāt par saudzīgu attieksmi pret zivīm, „noķer un atlaid” principu, makšķerēšanu kā cilvēka saskarsmi ar dabu u.c. zivju resursu saglabāšanas pasākumiem. Tāpat jānorāda, ka šobrīd, vairumā gadījumu, zivju iegūšana makšķerējot nav ekonomiski pamatota, jo inventāra un citas makšķerēšanas izmaksas ir lielākas, nekā iegūto zivju vērtība. Tādējādi makšķerēšanas pamatā nav zivju iegūšana patērēšanai (tā ir papildu motivācija, ne galvenā), un no tā izrietoši nav loģiski to likt Zvejniecības likumā, kur runa ir par zivju iegūšanu, kā galveno mērķi.

2) Šobrīd Makšķerēšanas nozari faktiski regulē 3 normatīvie akti, Zvejniecības likuma 2 panti, un 2 Ministru kabineta noteikumi: Makšķerēšanas noteikumi un Licenzētās makšķerēšanas noteikumi. Ja pieņem, ka makšķernieku ir aptuveni 100 000 (ZM dati forumā), kas tērē naudu inventāra iegādei, licenzēm, laivu nomām, kempingiem utt. tad kopējais pienesums ekonomikai ir visai ievērojams. Līdz ar to, manuprāt, valstij būtu nepieciešams veidot sistēmu uz atsevišķa likuma pamata, kura veicinātu makšķerēšanas nozares ilgtspējīgu attīstību, kas nav iedomājama, bez makšķernieku tiesību paplašināšanas un to rūpīgākas aizsardzības. Šī brīža vājais un atsevišķos gadījumos arī neizkontrolējamais regulējums neveicina attīstību, bet nodrošina labākajā gadījumā status quo, jo viss ir faktiski pašplūsmā. Tāpat ūdeņu pārvaldībā ir haoss, par kaut ko atbild pašvaldība, par kaut ko iekšēju ūdeņu pārvalde, kaut ko dara Vides ministrija, kaut ko dara zemkopības ministrija. Izveidojot atsevišķu likumu, tiktu definēta nozare un tās mērķi, ūdeņu pārvaldība un kontrole vienā normatīvajā aktā, kas ļautu valstij efektīvāk un lietderīgāk pārvaldīt un kontrolēt ūdeņus.

3) Biedrību un nodibinājumu likums regulē sabiedrisko organizāciju izveidošanu, mantas izlietojumu, biedru tiesības un pienākumus, pārvaldes struktūras u.c. vispārīgus jautājumus, kas kopīgs visām sabiedriskajām organizācijām. Bet mums ir nepieciešams noteikt vienas konkrētas sabiedriskās organizācijas obligātu iesaistīšanu nozares politikas veidošanā un realizācijā, Gadījumos, ja nav likumā noteiktas organizācijas, ar kurām ir jākonsultējas (Kā piemēram arodbiedrības, darba devēju konfederācija, LOSP), tad valsts iestāde var izvēlēties organizāciju, ar kuru konsultēties, un tādējādi it kā nodrošinot sabiedrības viedokļa uzklausīšanu, lai arī šī organizācija pārstāv tikai ļoti šauru interešu loku. Tikai definējot nozari kopumā ar likumu, varētu izveidot sabiedrisko organizāciju, kurā ir iesaistītas visas nozares organizācijas (makšķernieki, tirgotāji, ražotāji, u.c.). Līdz ar to nodrošinot kopējo interešu ievērošanu un nozares ilgtspējīgu attīstību. Piemēram šī brīža situācijas, būtu grūti saprast tirgotāju un ražotāju iebildumus par kādu jaunu aizliegtu makšķerrīku, jo tas tieši viņus neskar, tas it kā ir vides aizsardzības jautājums, bet var radīt (un rada) zaudējumus gan privātpersonām, un no tā izrietoši arī ekonomikai kopumā.

4) Likums ļautu sabiedrībai uzzināt „varoņus”, kas apgrūtina nozares attīstību. Ministru kabineta noteikumi tiek izstrādāti tikai ministrijās un tādējādi sabiedrības iesaistīšanās ir zemākā līmenī. Likums tiek publiski debatēts Saeimā un līdz ar to tam ir lielāka atklātība. Tas savukārt ļauj samazināt iespēju, ka viens vai daži atsevišķi indivīdi izmanto likumdošanas procesu savu šauro interešu lobēšanai, bez sabiedrības atbalsta.