Cope pie Antona, jeb ķērās maz mazas zivis;)

12 7989

Jau iepriekš atvainojiet par bilžu un video kvalitāti, arī par dažiem dzirdamiem izteikumiem;) Un vēl lūdzu publisku piedošanu visām iesaistītajām personām par novēloto atskaiti;) Raksts tapis bez atlīdzības, absolūti brīvprātīgi.

Jā, virsraksts pareizs – ķērās maz mazas zivis, tieši maz mazas, jo lielo bija gana;)

Tātad, pirmdienas pusdienlaikā sagaidīju ciemiņus, kas mani kopā ar loriņiem aizvestu uz tikšanās vietu Purvciemā pie Antona. No Borisa saprotu, ka līdzpaņemto štruntu daudzums, man ir ievērojamāks kā abiem copmaņiem kopā, bet zinu, ka tas tikai aiz pieticības - kā Guntars pats teica, lai paņemtu visu viņējo aprīkojumu būtu vajadzīga smagā mašīna;) Dodamies ceļā un jau pēc nelielas vietas precizēšanas esam pie Antona, kurš mūs laipni sagaida. Pāris pēdējie pirkumi ceļam un Viss var sākties. Esam busā, atveram pirmos aliņus un aiziet;) Ostā satiekam Gati, sakrāmējam viņa mantas busā un laižam jūriņā;) Pirms uzbraukšanas uz prāmja, kāds ostas darbinieks tieši mūsu busu grib rūpīgāk pārbaudīt un nākas nedaudz gaidīt. Gaidot pamanām, ka vēl kādam busam uz augstajām atsperēm un spoilerīti augšā tiek liegts doties uz prāmja, čakarējas klāt pamatīgi... Uz prāmja spēlējam zoli, sūcam alu u.c. labus dzērienus un kad sākas vakara programma dodamies baudīt arī to... Priekšnesumi;)

paskrien nemanot un pēc vakara programmas dodamies uz karaoke bāru, kur ar latviešu dziesmām nosakām vakara toni;) Tumša tumša tā eglīte laikā zviedri esot brīnījušies, ka var izdziedāt to "tir vir vir vir bum bum bum". No rīta pieceļos, izeju ārā, un baudu lielisko skatu, kā prāmis kursē starp šērām. Saulīte spīd, ūdens mierīgs, lieliski. Pamazām pienāk laiks doties uz auto klāju, kur mēs esam vieni no pirmajiem rindā uz izbraukšanu. Lielie pūļi pie izejām mūs aizkavē un pie auto esam, kad jau tiek ļauts braukt nost. Veikli salecam auto, Boriss pie stūres, braucam. Pēkšņi dzirdu, varbūt kāds jūtas skaidrāks? Tikai tad pamanu, ka uz nobrauktuves zviedru policisti visiem vadītājiem liek pūst trubā. Tā kā es tik pāris aliņus vakarā izdzēris piesakos. Veikli samaināmies CP acu priekšā, lai vismaz legāli viņi neko izdarīt nevar. Protams, man paprasa ne tikai iepūst, bet arī uzrādīt tiesības, arī Borisam liek iepūst un notiek skaidrošanās, kāpēc mainījāmies. Tomēr īsti piečakarēties nav kur un varam veiksmīgi uzsākt savu ceļu uz Antona mājām... Pa ceļam piestājam copes bodē iepirkt baltos, kam zīmīgs nosaukums...

Sanāk apciemot arī vietējo laivu motoru remonta darbnīca, kur tiek tirgoti lietoti dzinēji. Viens Antonu ieinteresē, arī nosauktā cena ir ok, bet vēlāk zvans šefam mūs noliek pie vietas, jo motors izrādās 2x dārgāks. Vēl piebraucam pie viena HES, kur redzam cilājamies nopietnus lašus, ir arī divi copmaņi, kas mūsu klātbūtnē neko neizvelk. Mums īsti nav laika, mantas iepakotas un licences par 25 EUR pirkt uz īsu brīdi negribas, tāpēc lai nekacinātu sevi, dodamies prom... Nonākam Antona valstībā, kuru pie ieejas rotā uzraksts "Danger mines". Māja izrādās liela, bet mājīga, katrs tiek pie gultasvietas. Tiek atkorķēts dzeramā ūdens 5l bidons, kuram zils korķītis, kas nav mazsvarīgi;)

Man, Gatim un Borisam tomēr tuvumā esošais ezers neliek miera un veikli sastellējam kātus, nolaižam laivu un sapildām motoru. Antons jau paspējis pagatavot "makaroni po flotski". Veikli parijam un aidā, ezerā. Boriss pie ruļļiem, es pa vidu, Gatis uz laivas purna. "Atčaļivajem". Boriss rausta starteri, ar un bez čoka, neiet. Piekūst. Raustu es, arī nekā. Mūs nomaina Gatis, arī neizdodas... Jāskrūvē svece ārā, bet atslēgas nav. Boriss saka, labi nebūs, jo vējiņš nes mūs projām. Sākam airēt ar plaukstām.

Pēc kāda laiciņa esam krastā, es jožu pēc atslēgas. Pastāstu Antonam, viņš saka, nē, tur noteikti viss ir ok, vai mēs krāniņu esam attaisījuši? Njā, kamēr aizeju lejā, Boriss ar Gati jau krāniņu atraduši un motoru piešķīluši. Saprotu, ka Gata vārdi "pospešiš i narod nasmešis" ir balta patiesība. Dodamies copēt. Atrodam vietu un sākam copēt kurš uz DS, kurš MJ. Pa kādai smalkai zivij izdodas dabūt, asari teorētiski ņemami, bet mērķis zanders. Gatis tajā vakarā izvelk 3 sugu zivis, Boriss lielāko līdaku, un man tomēr patrāpās viens knapmēra zanders uz apaļiem 45cm. Jāsaka, ka Berkley florkarbons 0.38mm izmērā izrādās stiprāks kā Cobra offset 4/0 āķi, pie tam ne vienu reizi vien…

Pa to laiku, kamēr mēs ezerā Antons ar Guntaru ķer dzīvo priekš turpmākā. Pēc Guntara vārdiem Antonam vienu brīdi paliek vēss un šis aiziet pēc jakas. Atpakaļ nāk smiedamies, izrādās jakas kabatā atradies pirms 2 mēnešiem pazaudētais mobilais. Pēc copes vakars paiet saviesīgās sarunās pie virtuves kantainā galda... Pienākusi otrā diena. Saliekam laivas uz piekabes, motorus busā un uz vietu ar koda nosaukumu "čornije kamņi". Pēc stundas brauciena pa grantētiem meža ceļiem esam klāt. Zviedrs, kas kārtojas braukt iekšā ar pontona plostu mūs aizdomīgi nopēta. Antons pats grib braukt ar 3 vietīgo laivu un jautā, kurš ir ar mieru braukt divvietīgajā. Piesakās Boriss un es. Sakāpjam laivās un braucam. Pirmās sajūtas laivā čaumala kas čaumala. Atrodam pirmo kanti, noenkurojamies un sākam - es ar DS, Boriss ar MJ. Uz pirmo metienu nekā, bet turpinām. Borisam uz MJ piesakās pirmais asarītis

man uz DS vēl nekā. Netālu piebrauc GAG(Guntars, Antons, Gatis) laiva. Antons izvelk kādu 300g asarīti un ar tekstu "ot naševo stoļika vašemu stoļiku" atsviež atpakaļ. Pa to laiku esmu uzsējis MJ arī es un asari sāk ķerties. Izmērs neliels, bet sakacinām tā, ka zivs ir katrā metienā.

GAG laiva notinas uz citu vietu, bet mēs vēl pavelkamies kādu brītiņu. Saprotam, ka visu dienu mailes vilkt negribam un dodamies prāvāku eksemplāru meklējumos ari mēs. Pārbaudām pāris kantes, izvelkam pa kādam asarim līdz grami 300, bet īstos vēl neatrodam. Aizbraucam ciemos pie GAG, jo visa alko kontrolpakete pieder viņiem. Izrādās, ka arī viņi vēl īsto āderi nav atraduši. Dodamies tālāk, GAG aizplēš uz otru ezera galu, mēs turpinām pārbaudīt kantes, gan uz džgu, gan DS. Vienā metienā Boriss izceļ trofeju - auklu, kam vienā galā zaļš divastu tvisteris, otrā ziemas copenīte ar vismaz 0.5mm auklu. Tagad zinām, uz ko vietēji ķer. Turpinām virzīties uz ezera otru galu, pa ceļam pārbaudot kantes. Nonākam kādā līcītī ar saliņu, kuru apbraucot no otras puses, ezers atveras - biežas copes un galā 300-500g asari.

Nu ļoti feini vilkt ar 0.4-6g kātiņu. Dzirdam šie svilpj, grib lai mēs dodamies ciemos, bet cope tik intensīva, ka grūti atrauties. GAG svilp intensīvāk, mēs nolemjam, ka katrs vēl pa asarim un dodamies. Mūs gaida.

Izkāpjam uz kādas no saliņām, kur jau kurās grils - tiek ceptas desiņas un vista. Mmm, ļoti garšīgi kopā ar aliņu un svaigiem dārzeņiem. Izstāstām par mūsu veiksmīgo copi GAG, Antons nosaka, ka tie tādi zirga zobi šejienei, tā arī konkrētā izmēra asarus turpmāk saucam. Pamanām, ka laiks sāk bojāties, bet vēl nelīst. Paēduši dodamies atpakaļ uz mūsu vietu, un viss turpinās, cope katrā otrajā metienā ar zirga zobu galā. Borisam trāpās arī melnā līdaka ap 1.5kg. GAG noenkurojušies kādus 300 m nostāk un pēc brīža aicina mūs pie sevis. Kad aizbraucam, saprotam, ka sācies lielo "žors", katrā metienā 700-900g asari

un ņem pilnīgi jebko. Asari patiešām iespaidīgi tāpēc nodēvējam tos par Ohuņiem (jeb saliktenis no 2 vārdiem krievu val.).

Noskatāmies, kā GAG laivā Antons atlaiž kārtējo,

tad Borisam atkal.

Ievērības cienīga ir Antona zivju izvilkšanas metode, viņš visas zivis tai skaitā līdakas ceļ ārā ar kātu, kas pie pieklājīga izmēra zivīm saliecas pilnīgā parabolā, gandrīz spicīte aizskar spoli. Vēlāk tādu tehniku izmanto arī Guntars;)

Tagad saprotu, kā var salauzt stikla šķiedras spices, ko Antons ved no Rīgas rezervei. Baigi bieži lūstot redz... Līdz šim visas zivis bijām laiduši vaļā, tad ar lielajiem asariem tā nedarām, paturam pa kādam un beigās sanāk pieklājīga kaudzīte, būs kūpiņam. Šķiet, ka nu DS ir jāstrādā, bet izvilkt sanāk tikai pa kādam, džigs tomēr strādā labāk. Pēc minūtēm 20 žors beidzas, bet esam pavilkušies labi:) Šķiramies, lai meklētu jaunas vietas, bet līdz dienas beigām neko līdzīgu atrast neizdodas. Man uz DS trāpās līdaciņa, noķeram pa kādam asarītim. Boriss izvelk vienu no brauciena mazākajām zivīm, kas arī tiek iemūžināta.

Boriss klusā līcītī seklumā uzliek poperīti un izmāna vienu zirga zobu. Man uz lielo poperi ir pāris piesitieni, bet kārtīgi nepaņem. Dodamies mājās. Esmu vienīgais pilnīgi skaidrā tāpēc braucu. Antons ik pa laikam iemieg, tāpēc regulāri nomaldamies un nākas braukt līkumus, bet galā jau nonākam. Nākamā diena pagāja līdzīgi kā iepriekšējā, ar izņēmumu, ka lielo asaru "žoru" nepiedzīvojām, bet ievērojami labāk strādāja DS. Man patrāpās biku lielāks asarītis kā iepriekšējā dienā;)

Laiks sabojājies, krastā kāpt negribas, pusdienojam laivā.

Ceturtajā copes dienā tika nolemts pārbaudīt vēl neapmeklētus ezerus, savstarpēji savienotus, laivas. pārvelkot no viena otrā.

Te papildus zirga zobu un mazo līdaku copei sniedza emociju gūzmu Borisam, kam atrādoties aizgāja divas nopietnas(vismaz 5kg) līdakas dēļ Leona rotiņa, kam noāķējās āķi... Pirmajā gan Boriss dabūja trūkties jo vieglā kātiņa bezpavadas sistēmai pieķērās "kaut kas noptietns". Tieši divkilogramīgo "monstru" izdevās izmānīt, jo aukla starp zobiem netrāpījās;)

Arī Guntars tika pie smukas līdakas 5kg svarā uz Salmo Jig Master 2-12g kātiņa un Antons un Gatis pie vairākām pāriskilogramīgām mamzelēm.

Vakarā nolemjam mēģināt tikt pie zanderiem atkal. Doma pasēdēt nedaudz ilgāk tumsā un paralēli DS iemest arī uz dzīvo. Saķeru dzīvos (pārsvarā plicīši, bet pa kādai vīķei un raudai arī ir). Antons nodemonstrē lielisku ūdens nomaiņas mehānismu, lai dzīvās glabātos svaigas. Es, Boriss un Gatis dodamies medībās. Sastellējam gruntenes, saliekam dzīvās. Gatis šoreiz specializējas tikai uz dzīvo, tāpēc pieskata arī manu copeni. Krēsliņā viņš saka, ka mana aukla konkrēti tinoties laukā, skatos, tiešām. Nogaidu Zivnieka cienīgu pauzi un cērtu, jē, kaut kas ir. Paceļu tādu zemmēra zanderi uz 30cm.

Pirmā zivs uz dzīvo (neskaitot tārpus, protams) manā mūžā:) Vēl pa kādai copītei gadās. Pie beigām uzlieku beigto - ap 100g raudu, kas jau sastingusi līka. Jā, cope nav ilgi jāgaida, tin prom konkrēti, bet necērtu ņemot vērā ēsmas izmērus, to jāļauj ierīt pamatīgi. Gatis saka, lai cērtot, bet neriskēju. Pēc kādas pusminūtes cope apstājas, nogaidu vēl nedaudz un vairs jau nav ko zaudēt - piecērtu. Galā tikai līkā rauda, bet jau ar izkompostrētiem sāniem, pēc žokļa nospiedumu izmēra - nekas liels. Un cērtot laicīgāk nekas līdzēts nebūtu, jo āķis plēsoņas mutei pat tuvumā nebija... Atgriežamies mājās pilnīgā tumsā, Antons ar Guntaru sagaida ar vakariņām. Piektajā dienā Antons pieceļ mūs 6 no rīta, ar vārdiem, ka laicīgi jāatgriežas un jāpiekārto māja, jo nākamajā dienā jādodas prom. Paēdam brokastis, bet tā kā līst lietus Guntars un Antons aizdodas pasnaust. Ar Borisu tērgājam pārsvarā par armiju, bet tā kā esam augšā nolemjam braukt piemājas ūdeņos neskatoties uz lietu. Jau sataisāmies, bet Antons to dzirdot saka, ka tomēr brauksim uz fjordu un ceļ visus atkal augšā. Kamēr pārējie gatavojas mēs ar Borisu izvelkam un sagatavojam laivas. 9os esam gatavi startēt. Braucam. Dēļ kārtējās maldīšanās izmetam 50km lielu līkumu un tuvu pie galamērķa trāpām uz velo un parasto maratonu. Pēc maldīšanās, braukšanas pa un pret spalvu(maratona skrējējiem) ar uzbraukšanu uz ceļa apmales, kas pamatīgi nobiedē Antonu tomēr ap 12 nokļūstam fjordā. Sākumā līdakas ķeras labi, Boriss tiek pie smukas 3kg līdakas

bet standarts ir ap 1.5kg. Viena līdaka seko līdz laivai Borisa ciklopam un pēc mānekļa izvilkšanas sastingst pie laivas. Boriss iemet ciklopiņu līdakai pie astes, kam seko momentāns līdakas pagrieziens par 180 grādiem un grābiens. Kādu stundu cope ir patīkama, pēc tam pierimst un tā arī neatgriežas. Vakarā kūpinām asarus