Kuncalas tumšos rudens vakaros

Viena no pasaules jūrās mītošo mencu sugas zivju radiniecēm dzīvo tikai un vienīgi saldūdenī. Iespējams, kaut kur Kurzemē ķer vēdzeles, vēl kaut kur ļurbas, bet staicelieši Salacā ķer kuncalas. Tā un nekā citādi Staicelē sauc vēdzeli.

Skarbās romantikas cienītājiem

Dažus mēnešus gadā šo zivi atceras skarbās romantikas cienītāji. Tā kā viņa labi jūtas un barojas tikai tad, kad ūdens temperatūra nepārsniedz 12 grādus, skaidrs – tā makšķerējama pēc iespējas aukstākā ūdenī. Rudenī tāds saltums ir septembra beigās, oktobrī un pat līdz ledum. Jo lielāka ūdens platība, jo lēnāk tā atdziest. Tātad visagrāk vēdzeļu makšķerēšanas sezona iestājas strautos, nelielās un vidēji lielās upēs, it sevišķi tad, ja tās ir avotiem bagātas.

Kad ūdens temperatūra pārsniedz 15 grādus, vēdzele nolien dziļās pacerēs, zem akmeņiem avotu tuvumā un iegrimst it kā letarģiskā miegā. Kad ūdens temperatūra noslīd zem 10 grādiem, vairākums zivju kļūst kūtras, nekustīgas, taupa enerģiju, lai izdzīvotu; jo aukstāks, jo nekustīgākas. Bet, lūk, vēdzele tad nonāk vislabākajā fiziskajā formā. Būdama nakts zivs, tā mierīgi pielavās pussnaudā ieslīgušajiem grunduļiem, ķīšiem, asarīšiem, forelītēm un citām zivīm un – rij, rij un atkal rij, kamēr lielais vēders apaļš kā bungas. Ņemiet vērā, ka vēdzele rij visu ziemu! Turklāt ne vien naktī, bet, ja plosās sniegputenis un debess ir svina pelēka, arī dienā.

Visaukstākajā ūdenī tām ir arī kāzu laiks. Igaunijā jau attapuši rūpēties par savas valsts vēdzeļu nākotni, tāpēc ziemā (janvārī un februārī), kad tās nārsto, vēdzeles aizliegts makšķerēt un kā citādi iegūt. Tas sevišķi jāiegaumē latviešiem, kas ziemā apciemo Peipusa ezeru.

Starp citu, vēdzeles ir ļoti auglīgas. Liela mamma vienā reizē spēj iznērst daudzus simtus tūkstošus ikru. Tie ir samērā nelieli – no 0,8 līdz 1 mm, un tos pilnām mutēm ēd gan ķīši un asari, gan sīgas un mailītes. Neticami, bet fakts, ka arī pašas vēdzeles mielojas ar saviem ikriem, tā ka no sīkajiem ikriņiem par lielām vēdzelēm kļūst samērā nedaudz īpatņu. Upēs un ezeros, kur ir daudz vēdzeļu, februārī un janvārī ļoti slikti ķeras asari, raudas, brekši un pat ķīši – tie pierijušies vēdzeļu ikru…

Vēdzeles necieš netīru ūdeni! Ja jūsu upē, ezerā vai dīķī tās dzīvo, varat uzskatīt, ka ūdens tur ir tīrs.

No laika gala Latvijā slavenas vēdzeļu upes bijušas Gauja, Salaca, Abava, Rēzekne, Bārta, Venta un pirms aizsprostu izbūves arī Daugava. Tiesa, arī pašlaik Daugavā un Aiviekstē var tikt pie skaistiem vēdzeļu lomiem, tomēr ar tiem var lepoties vienīgi īsto vietu zinātāji: tur ir jābūt tīram un aukstam ūdenim, upes gultnei –
akmeņainai. Vēdzele labprāt uzturas arī ezeros, kuros ir kaut neliela caurtece.

Zīmīgi: jo suniskāks laiks, jo lielākas cerības izvilkt šo zivi. Tās makšķerēšana parasti sākas vēlā pēcpusdienā un ievelkas līdz nakts vidum. Vēdzele ir nakts zivs, baroties dodas jau krēslā. Protams, ir arī it kā neticami izņēmumi, kad kuncele dienā norij breksim vai vimbai paredzētu ēsmu. Tādi brīnumi iespējami tikai tad, ja kārums – sliekas, dzīva vai nedzīva zivtiņa, naktstārps, gliemis – vēdzelei ir, tā teikt, deguna galā.

Dodoties uz vēdzeļu copi upē, nepieciešamais aprīkojums nebūs pārāk dārgs un sarežģīts, taču jārēķinās ar virkni lietu, kas ievērojami atvieglos darbošanos. Pirms runāt par makšķerēšanas rīkiem, jāatceras, ka vēdzeļu gadījumā ļoti svarīgs faktors ir gaisma. Ugunskurs noteikti nelīdzēs kā gaismas avots. Vēdzeļu kārotājiem noteikti vajadzētu bruņoties ar labu pieres lukturi jeb ciklopu, kā to mēdz dēvēt makšķernieki.

Pie ugunskura

Negantā laikā cilvēkam, kurš ikdienā nenodarbojas ar ugunskuru kuršanu, var rasties problēmas ar tā iedegšanu. Sarežģīti būs tikt pie siltuma avota arī tad, ja par copes vietu būsiet izvēlējies pļavu. Tāpēc lietderīgi uz upmalu ir paņemt līdzi kādu sausu malkas pagali vai skalu saišķi iekuram.

Apģērbam jābūt siltam, un, ja dodaties uz nezināmu vietu upē, der paņemt līdzi liekas bikses un zeķu pāri, jo neviens nav pasargāts no zābaku piesmelšanas. Jāņem vērā, ka vēdzeļu cope lielākoties notiek naktī. Atrašanās upes krastā slapjās biksēs, kad gaisa temperatūra ir zem nulles, nozīmē pasākuma beigas.

Veco vēdzeļnieku pieredze māca, ka ugunskurs kurams tā, lai no ūdens (no upes) būtu redzamas nevis pašas liesmu mēles, bet gan tikai to atblāzma! Tieša uguns vēdzeles biedējot, atblāzma – pievilinot. Tātad uguns kurama vai nu stāvā krastā dažus metrus no kraujas malas, vai – vēl labāk – kādā lēzena krasta iedobē. No turienes ātrāk un ērtāk tikt pie gruntsmakšķeres, kuras zvaniņš signalizē par copi.

Ja esat nolēmis darboties siekstām bagātā, akmeņainā vietā, galvenā vērtība būs svini, no kuriem daudzus jūs atstāsiet upes dibenā. Raugoties uz gruntsmakšķeru svinu cenām veikalos, nākas secināt, ka kārtīgs svina gabals, kas notur ēsmu stiprā straumē, maksā diezgan solīdi, tāpēc, ja vien neesat pārlieku bagāts, sameklējiet vecu akumulatora bateriju un izlejiet grunteņu svinus pats. Vienkāršākajā variantā par formu izmantojiet palielu vecu karoti. Kad svins sacietējis, tā tievgalī izurbiet caurumu vai, svinam vēl šķidram esot, ielieciet tajā metāla cilpiņu – un gatavs. Turklāt gandrīz par velti. Izgatavojiet šos svinus lielākus un
mazākus vairākus desmitus – gan noderēs arī citu zivju ķeršanai. Lielāks meistars izgatavos speciālu formu un izlies vēl smalkāku svina gabalu. Ietaupiet naudu makšķerēšanas piederumiem, ko var pagatavot ne tikai rūpnieciskā veidā. Grunteņu svini jums noderēs visu gadu.

Vēdzeļu ķeršanai var izmantot visus vecos citam nolūkam nederīgos āķus. Nekas, ja tas būs sarūsējis, vēdzele vienalga ierīs dziļi jo dziļi un nenorausies, ja vien pēc zvaniņa notrīcēšanas zibenīgi piecirtīsiet un neizrausiet to zivij no mutes. Arī āķa asums nav tik nozīmīgs kā spiningojot, un īpaši asināt vēdzeļu āķi nav lielas vajadzības. Vēlams izmantot lielus āķus, jo mute plēsoņai ir pietiekami plata. Liela daļa āķu kopā ar sviniem paliks upes dzelmē vēdzelēm par apbrīnas objektu.

Tā kā tiek runāts par āķu un svinu noraušanu, ir vērts domāt, kā saglābt auklu. Tāpēc tievākas pavadiņas, pie kurām piesieti āķi un svins, šai zudumiem bagātajā padarīšanā jums ļaus nezaudēt vismaz pamatauklu.

Var strīdēties, taču tumsā piedrazotā upē lieti noderēs 0,3–0,4 mm pamataukla un 0,25–0,3 mm resnas auklas āķu sistēmas sasiešanai.

Ieteicams sagatavot vairākas svinu–āķu sistēmas, ko uztin uz saivām. Pamatauklas galā piesienama stipra karabīne, tas tāpēc, lai tumsā un aukstumā nevajadzētu pārsiet sistēmu, bet varētu vienkārši uzkabināt to karabīnes galā.

Kaut gan teorija vēstī, ka vēdzeles iespējams dabūt arī ar soļojošo gruntsmakšķeri (copmanis ar 3–4 m garu makšķeri, kas apgādāta ar spoli, no krasta vai iebridis laiž ēsmu kopā ar attiecīga smaguma svariņu pa straumi un ar kātu ik pa laikam cilā ēsmu, liekot tai it kā soļot pa apakšu) – parastais vēdzeļu makšķerēšanas paņēmiens ir ļoti vienkāršs. Turklāt gruntenei der pat resna pamataukla un tikai nedaudz tievāka pavadiņa: vēdzele auklas diametram un pat krāsai nepievērš uzmanību, kaut gan dzelmes tumsā redz itin labi. Visu uzmanību tā velta ēsmai…

Ja jūsos ir kaut nedaudz humānisma pret vēdzeļbērniem, tad der paķert līdzi nelielu žokļu atpletēju un standziņas ar gariem rokturiem. Šādi ķirurģijas rīki dos kaut nelielu cerību no āķa mazo atbrīvot vēl dzīvu. Glumajai zivij atplest muti ir samērā sarežģīti, arī āķi tā visbiežāk ierij nežēlīgi dziļi, tāpēc miniatūrs žokļu atpletējs lieti noderēs.

Un tā – gruntenes iemestas, zvārguļi piekarināti, un makšķernieki iekārtojušies ap ugunskuru. No savām slēptuvēm vēdzeles iznāk tikai tad, kad naktī laiks ir nomācies un auksts, jo tā ir nakts zivs, kas necieš saules starus. Pat mēnesnīcā vēdzele jūtas neomulīgi, tāpēc pilnmēness naktīs neķeras, tātad arī nebarojas. Bet reizē ar to viņa vairāk nekā jebkura cita zivs nāk uz gaismu, un šis apstāklis nodrošina lomu.

Gaišās pilnmēness naktīs, tāpat kā pirms pērkona negaisa vēdzele ir ļoti nemierīga, pat uzpeld ūdens virsējā slānī, kas citkārt notiek tikai tad, ja ūdens negaidīti tiek piesārņots, sabojāts, kā arī
laikā, kad virsma sāk pārklāties ar ledu. Kad upē ielaisti kaut kādi draņķi vai krāsa, visas vēdzeles ceļas augšā no gultnes, taču nevis peld virsējā slānī, kā to dara citas zivis, bet gan nostājas ar galvu pret krastu un nekustīgi stāv.

Kas vēdzelēm garšo

Jau Jānis Jaunsudrabiņš rakstīja, ka vislabākā vēdzeļu ēsma esot naktstārpi jeb, kā viņš tos dēvēja, – pēteri. Tā gāja gadu desmitiem, līdz kādai gaišai galvai iegribējās izmēģināt, kā vēdzele – tak jau plēsoņa! – reaģē uz dzīvu zivtiņu. Tāpēc uz āķa lika grunduli vai ķīsi, un – vēdzele galā! Izmēģināja ēsmai raudu, vīķi, karūsiņu. Jā, kampa arī tās, taču retāk, it kā negribīgāk. Bet vai tas ir loģiski, ka mīksto, gaļīgo raudiņu nonicina durstīga un pacieta ķīša dēļ?

Izrādījās, šis it kā neloģisms izskaidrojams visai vienkārši. Vēdzele ēdamo meklē ūdenstilpes apakšā, it kā rāpojot pa to (jau teicu, kādos īpašos gadījumos viņa uzpeld virspusē), un ķīši un grunduļi arī šiverē pa apakšu, dažreiz tur ņurdzās arī mazie asarīši. Toties citas zivis – raudas, karūsas, sapali utt. – vēdzelei pa tvērienam nonāk reti. Tas nebūt nenozīmē, ka viņa ignorētu šīs zivis kā ēsmu. Fakti pierāda, ka tās vēdzele ēd gardu muti, ja vien tiek klāt, un parasti tiek klāt beigtām. Tas nozīmē, ka raudiņas, ruduļi, karūsiņas un citas ūdens iemītnieces lieliski der nedzīvas, pat sašķērētas gabalos (straume smaržu nes ļoti tālu, un vēdzele nekļūdīgi atradīs garšīgo kumosu).

Latvijā vēdzeļu ķeršanai upēs ar gruntsmakšķeri visbiežāk par ēsmu izmanto: zivs gabalus (visbiežāk grunduļus, raudas), arī nēģa gabaliņus. Laba ēsma ir vardītes, naktstārpi, sliekas, kas tiek liktas pakuplā pušķī.

Samērā liela problēma ir ēsmas sagādāšana aukstajā laikā. Līdz ar sala iestāšanos var aizmirst par naktstārpu un varžu atrašanu. Tomēr ar rūpīgiem meklējumiem naktstārpus var nopirkt makšķernieku veikalos un www.copeslietas.lv sludinājumos. Vēdzele ir plēsējs un savas dzīves laikā pārsvarā pārtiek no sīkām zivtiņām, vēžiem, gliemjiem, vardēm, labprāt mielojas ar citu zivju ikriem.

Daudzi vēdzeļu copē eksperimentē arī ar iebarošanu. Viens no paņēmieniem, populārs Krievijā, ir vistas iekšu izkaisīšana makšķerēšanas vietā. Var tikai minēt, kur gan tās Rīgā varētu dabūt. Jokojot varētu pieļaut, ka putnu fabrikai Ķekava jāatver jauna ražotne.

Cits variants ir samalt zivis un sasaldēt klucīšos ledusskapī. Nonācis upmalā, makšķernieki līdzīgi kā barības bumbas sasaldēto zivs malto gaļu samet ūdenī. Aukstais ūdens tomēr nedaudz kausē iebarojamo, un smarža piesaista vēdzeli.

Lielākā daļa gan ar iebarošanu nenopūlas, taču daži eksperimenti izklausās visai ticami, un, iespējams, tas ir veids, kā uzlabot copi.

Vēdzeles var ķert arī, izmantojot citas metodes, ne tikai ar dabisko ēsmu, bet arī uz savdabīgu bļitku un pat ar spiningu. Bļitkošana un spiningošana gan būs iespējama tikai vietās, kur nav pārlieku daudz akmeņu un nogrimušu koku. Šie paņēmieni ir daudz humānāki, jo nelielu vēdzeli būs iespējams atbrīvot dzīvu. Dabīgo ēsmu, kas uzsprausta uz āķa, viņa parasti ierij tik dziļi, ka atbrīvot dzīvu nav iespējams.

Par vēdzeles gastronomisko vērtību strīdu nav: šī zivs ir garda gan cepta, gan vārīta, gan galertā, gan žāvēta, gan kūpināta. Tiesa, slikts pavārs spēj sabojāt pat lasi…