Sniegotie saulgrieži

Vai ziemas saulgrieži mums būs bijuši ar sniegu, vēl nezinu, katrā ziņā, kad rakstu, līst lietus. Pārceļoties kādu mēnesi uz priekšu, kad lasāt šo rakstu, tiek gaidīts jaunais gads, definētas apņemšanās un jaunā gada cerības. Noteikti ir saplānotas kādas lietas, ko nākamgad gribētos izdarīt. Plānojot piedzīvojumus, mēs gluži nevilšus aizklīstam iepriekšējs sezonas atmiņās un, balstoties uz emocijām, vēlamies tās paspilgtināt ar ko savādāku. Neesmu izņēmums un garajos tumsas apņemtajos vakaros aizklejoju pavisam nesenās atmiņās. Zināt – tur bija sniegs…

Baltais sākums

Sāku rakstīt par saulgriežiem, jā, arī turpināšu, bet par citiem – vasaras. Padalīšos atmiņās, kas vēl spilgti ekranizējas acu priekšā un jau iezīmē šī gada blandīšanos.

Laiks ap Jāņiem ir brīdis, kad no vasaras var pārcelties uz pavasari. Ziemeļos ap šo laiku viss tik sāk plaukt, ūdens līmenis pēc paliem ir nokrities, odi un citi mošķi vēl nav pamodušies, tomēr foreles sāk aktīvu barošanās periodu. Arī pālijas ir vēl aktīvas. Izdzīvot divreiz pavasari ir forši! Sagaidīt, kad Latvijā plaukst pirmie bērzu pumpuri, meža vizbulītes un purenes zied, stārķi atlidojuši un vardes visos grāvjos nododas mīlas priekiem, un tad, kad tas viss izgaršots, rodas iespēja visu atkārtot. Tikai nedaudz savādāk. Bez vardēm un stārķiem, bet ar ziemeļbriežiem un pusotru metru biezu sniega kārtu.

Te gan jāsaka, ka arī ziemeļos šis periods nav viennozīmīgi asociējams ar sniegu, jo ir gadījies šinī pašā laikā piedzīvot dienas, kad temperatūras stabiņš rāda krietni virs 25 grādiem un tā vien gribas ievelties ledus aukstajā ūdenī un atveldzēt sakarsušo galvaskausu.

Šis gads ir bijis īpašs – ļoti daudz sniega un lēns, ilgs pavasaris. Ja atceraties, arī pie mums bija kas līdzīgs, kad temperatūra turējās ap 3–5 grādiem un tā arī nevarēja saprast – kad tad beidzot sāksies siltums. Vēl mājās esot, ar bažām vēroju laika pro­gnozes un zviedru draugu interneta blogu, kur viņi laiku pa laikam ieliek kādu dabas foto, kas bildēts no helikoptera. Vienā no tiem sazīmēju ezeru, no kura iztek mūsu mērķa upe. Balts, viss ir balts! Līdz izbraukšanas dienai palikusi vien nieka nedēļa! Biļetes ir pasūtītas, morāli visi gatavi, somas jau mentāli sakrāmētas… atlikt neko nedrīkst.

Mierinu sevi ar domu, ka vienreiz jau esmu bijis līdzīgos apstākļos, kad, atbraucot uz nelielo zviedru miestiņu un aizejot
sasveicināties ar saimniekiem, nopirkt licences, parunāt par šo un neko, saimnieks nesapratnē atkarina žokli un paziņo – there is ice on the lake. Šoreiz tomēr esmu gatavāks, lai gan mūsu nometnes vieta ir vēl augstāk kalnos.

Nogurdinošais ceļš ir aiz muguras. Agrā rīta stundā esam klāt, un šķiet, ka viss ir labi, jo vismaz te nemana ne mazākās sniega paliekas. Mazie polārie bērziņi jau atplaukuši sulīgā gaišzaļā smaidā, un var baudīt jau aprakstīto otro pavasari.

Nesteidzīgi, kamēr sagaidām, kad modīsies nelielais zviedru miests, aizstaigājam līdz piemājas ezeram. Iztraucējam pāris zaķus, kas pa grāvmalām meklē pirmos sulīgās zāles dzinumus, un uzceļam gaisā bariņu pīļveidīgo, kas plunčājas nelielā ezera līcītī. Ezerā jau virmo neliels vilnītis, un pāris vietās pat saskatām zivs virsūdens atrādīšanos. Viss būs labi! Lai gan skatoties uz otrās puses kalniem, pār kuriem mums būs jālido, tie izskatās krietni baltāki nekā jebkad. Viss, mēs esam atbraukuši un atkāpšanās ceļa vairs nav!

Liekam šaubas malā, un aiziet…

Šoreiz brauciens ir plānots nedaudz savādāks kā citkārt, proti – iekšā mēs lidosim ar helikopteru, bet ārā nāksim kājām. Turklāt mūsu kompānijā ir divi jaunieši – 14 gadus veci dvīņi, Ulda dēli. Šis ir interesants vecums puikām, kad tie vēl nav uztverami kā pieauguši tēvaiņi, bet arī bērni galīgi nav, taču izgājieni brīžiem ir visai bērnišķīgi. Man kā gidam šī arī būs jauna pieredze, jo puikas būs jāuzpasē un copes gudrības jānodod.

Esam šodien pirmie lidotāji, un paredzēts, ka laidīsimies divos piegājienos, jo visa mūsu kompānija helikopterā nesatilpst. Pirmajā reisā es ar Aigaru, jo jāatrod nometnes vieta, kas man ir padomā un kas iepriekšējos gados tika dēvēta par pieczvaigžņu hoteli, jo tā ir neliela līdzena pļaviņa starp pundurbērziem, kas tomēr aiztur vējus no visām pusēm. Patiesībā atrast līdzenu vietu vairākām teltīm jau ir vesels izaicinājums. Tāpat man ir padomā vēl viena vieta, kas atrodas stratēģiski labā punktā tīri no makšķerēšanas viedokļa, jo visas labākās copes zonas ir samērā tuvu un ātri sasniedzamas. Būtībā var makšķerēt, pat nekur neejot, jo tepat pie nometnes ir pūla izskaņa, kur, pēc pieredzes, tīk uzturēties forelēm.

Mēs ar Aigaru lidosim turpat no angāriem, kur nakšņo lielās debess kamenes. Saimniekiem nu jau ir veseli trīs helikopteri, un ar interesi vēroju – ar kuru tad šoreiz lidosim. Angāra vārti paceļas, Frederiks pamāj ar roku sveicienu, un no angāra tiek izstumts vecais labais sarkanais lidaparāts, ar kuru man saistās īpašas atmiņas. Atceros, kā gaidījām šo sarkano glābēju veselas 3 dienas, jo miglas un lietus dēļ celties gaisā nebija iespējams, un mēs bez pārtikas kaut kur kalnu ielejā…

Sametam somas helikoptera bagāžas nodalījumā. Frederikam kartē parādu potenciālo nolaišanās vietu, tad, nedaudz sasvēries uz priekšu, helikopters atraujas no zemes, un esam jau gaisā. Lai gan nelidoju pirmo reizi, šī sajūta vienalga iekņudina vēdera rajonā.

Esam gaisā, un vēroju skatus. Eh, tās izjūtas pat nevar aprakstīt! Nu re, tepat jau ir tiltiņš pār upi, tagad nedaudz pa kreisi, un vajadzētu būt mūsu pļaviņai. Frederiks jautājoši paskatās uz mani, pamāju ar galvu un norādu virzienu. Lidaparāts mirklīgi iekaras virs vietas, kur vajadzētu būt pļaviņai, bet es nevaru to saskatīt – apakšā ir tikai bērziņi un sniegs. Mūžīgi viņš tur karāties nevar, tāpēc pilots stūrē lidaparātu uz nākamo vietu, bet es saku, lai atkārto manevru. Nu nevar tā būt, ka nevaru atrast! Apmetam loku. Vēlreiz, nu jau nedaudz zemāk, un čekojam, kur pļaviņa. Nu nav! Neredzu es to! Samierinos un saku Frederikam, ka laižam uz otru. To atrast nesagādā nekādas problēmas, jo tas ir neliels paugurs pašā upes krastā.

Ātri izkrāmējam mantas, helikopters paceļas un drīz vien atvedīs arī pārējos mūsu piedzīvojuma kompanjonus. Kamēr gaidām kolēģus, ir laiks pavērties apkārt un saprast situāciju.

Tik nieka 20 km, bet daba ir pilnīgi savādāka. Lejā bērziem jau izplaukušas pirmās lapas, bet kalnos ir pilnīgs tukšums. Koki pliki, sniegs, un nemaz nav sajūtas, ka ir 23. jūnijs. Viens no puikām, Edgars, šo raksturoja tā – lidojām pār smuku mežiņu, kuru tikko plaukušās bērzu lapas iekrāsoja priecīgi zaļu, tad pacēlāmies augstāk un nonācām… tuksnesī. Iespējams, viņam taisnība…

Kolēģi arī jau atlidojuši, un, kā jau ierasts, pirmkārt, ir jāierīko nometne. Jāatrod vieta trijām teltīm, jāuzceļ un jānostiprina, cenšoties iebakstīt mietiņus starp visur esošajiem akmeņiem. Tā, tas ir izdarīts. Tagad nedaudz jāiestiprinās, jāsaliek makšķerrīki, un pavisam drīz varēsim doties pēc Līgo foreles. Mums būs šāds Līgo vakars – ar ugunskuru Zviedrijas nekurienē un, cerams, uz ugunskura ceptām forelēm, kam ar līdzi paņemto bairīti vajadzētu sagādāt pilnīgu labsajūtu.

Atkost Eldorado

Upe pazīstama, zivīgās vietas arī, tomēr varbūt liksies dīvaini, bet šī man atkal ir jauna pieredze, jo šādos apstākļos vēl makšķerējis neesmu. Vēlais pavasaris ir nesis savas korekcijas – upes krastos pat vairāk nekā 2 m biezs sniegs, lielais ezers vēl ledū. Ūdens līmenis augsts un temperatūra attiecīgi zema. Kur lai meklē to foreli?! Un uz ko lai ķer?!

Sadalāmies pa pāriem, izrunājam, kur katrs ies, lai cits citam netraucētu, un sākam taustīties. Tieši tā – taustīties, jo arī man nav diktas sapratnes, ko tagad darīt, kur meklēt un ko auklas galā siet. Viens gan ir skaidrs – mazie mānekļi var mierīgi gulēt teltī, tiem peldināšanas risks nedraud. Uldis ņem sev līdzi vienu no puikām, otrs ir manā uzraudzībā, Aigars pats par sevi un savu mono izrādi.

Mēs startējam tepat no nometnes, kur sākas samērā liels pūls. Zinu, ka te spēcīga un dziļa straume pāriet mierīgā dziļumā un forelēm te patīk uzturēties. Turklāt te tiešām bija lielas foreles, no kurām iepriekšējā braucienā dažas arī pamanījās auklu saraut. Piekrastes krūmi ir ūdenī, jā, līmenis ir kādu pusmetru augstāks, nekā ierasts.

Copes sākums paiet, mācot puiku saprast upes plūdumu, vietas, kur būtu jāmet, un vizuļa vadīšanas tehniku. Zinu, ka arī pieredzējušiem copmaņiem ne uzreiz izdodas saprast – ko un kā, jo makšķerēt straujās upēs mums nesanāk katru dienu un ir te sava specifika gan mānekļu izvēles ziņā, gan pašas vadīšanas tehnikā, un pusi vizuļu kastes var sastādīt visai ātri. Turklāt šādos apstākļos zivis ir piespiedušās gultnei un nav īpaši aktīvas, nelēks tās virsū uz pusūdenī rotējošu bleķa gabalu vai straumes spēka iekustinātu super vobleri. Ir jāmēģina saprast, kur varētu būt zivs, un novadīt mānekli maksimāli tuvu. Apstākļi dikti līdzīgi kā lašu un jūras foreļu spiningošanā, kad jātausta gultne metru pa metram. Lūk, un tagad iemāci to visu puikam, kurš spiningojis Kokneses Daugavas plašumos, turklāt arī pašam vēl jāsaprot – ko un kā. Bet Līgo foreli tak vajag!

Lēnām ejot pa krastu, esam nonākuši pie tāda kā līcīša, kur straumes praktiski nav, ir samērā sekls – kāds pusotrs metrs. Gultne smilšaina, ar retiem lieliem akmeņiem, atceros, ka te bridām pāri. Lielais pūls nav nesis nekādus panākumus, domāju, ka varbūt straume par lielu un foreles meklē kādas mierīgākas vietas. Šī it kā varētu sniegt miera ostu no mežonīgā ūdens skrējiena. Līcīša krasts vēl ir pilnīgā sniegā un veido tādu vismaz 2 m bieza sniega pārkari. Vienā vietā redzu, ka šī pārkare ir lūzusi, un te var tiešām novērtēt sniega biezumu. Nu negribētu es tur iekrist! Uzmanīgi izvēloties vietu, nonāku līdz pozīcijai, kad varu makšķerēt.

Izdaru pirmos metienus un iedomājos – ja paņems laba forele, kā es to dabūšu augšā pār šo pārkari. Ilgi domāt nesanāk, jo vienā metienā redzu, ka manam māneklim seko laba zivs. Tepat kādus 3 metrus no krasta ir divi lieli plakani akmeņi, un manu, ka forele pēc vizuļa izvilkšanas paslīd zem tiem. Domāju – mainīt vai nemainīt mānekli, jo interese tai bija, tomēr nepaņēma. Nolemju tomēr nemainīt un raidu savu šūpiņu metrus piecus aiz akmeņiem. Ūdens ir dzidrs, un no augšas viss ir labi saskatāms. Redzu savu mānekli, kas ar nelieliem tviča rāvieniem tuvojas akmeņiem, šķērssvītrotais muskulis sāk pulsēt nedaudz ātrāk – būs vai nebūs!? Jā! No akmeņiem izslīd plastiski vingrais foreles rumpis un apmet slaidu loku ap vizuli. Tad it kā dodas uzbrukumā, bet pēdējā mirklī atkal pašaujas sānis.

Man vairs nav atlicis vietas, kur tīt, jo tūlīt būs jāceļ vizulis atkal laukā. Tikai neizbaidīt, – vienīgā doma galvā. Pat nezinu, kādu apsvērumu dēļ, bet pārstāju tīt spoli un ļauju šūpiņam pāris metrus no krasta nogrimt uz smilšainās grunts. Tiklīdz vizulis ir sasniedzis apakšu, forele, apmetusi līkumu, uzbrūk gulošajam māneklim. Mans izbrīns, instinkts liek veikt asu kustību ar kātu, un es burtiski izlidinu spēcīgo zivi uz sniegotās pārkares.

Tas viss ir noticis tik ātri, ka pats neko neesmu sapratis, un šķiet, ka arī forele nav paguvusi saprast briesmas un izlidojusi kā šampanieša korķis. Tikai jau atrodoties uz baltā sniega, tā sāk plosīties, un ir ātri jārīkojas, lai zeltainais rumpis neieveltos pār pārkari atpakaļ. Šāda krāsojuma foreli vēl nekad neesmu noķēris! Tā tiešām ir zeltīta, gluži kā līnis no dzidra ezera. Reti melni punkti, vēders burtiski kā saulespuķe un sāni zaigo zeltā uz baltā sniega fona. Polārais līnis – pie sevis iesmeju. Bet savu Līgo zivi es esmu noķēris.

Uldim šodien nav veicies, Aigars, nesaprotot upi, bija aizdevies uz netālo ezeriņu un atnesis trīs skaistas foreles. Līgo vakars mums būs tāds, kādu bijām iecerējuši!

Bet vēl paliek jautājums – atkost Eldorado, jo upē zivis ir un lielas. Atslēga jāpiemeklē!

Meklējumos

Aigars atrod atslēgu! Vienkārši tā ir viņa mānekļu arsenālā. Viņš pavisam nesen ir bijis lašu medībās Kolas pussalā, un daļa veiksmīgo vobleru ir paņēmušies līdzi šajā braucienā, un viens no tiem izrādās tieši tas, kas te vajadzīgs. Tas ir apmēram 10–12 cm garš kāda japāņu ražotāja izstrādājums ar koši zilu muguru un bārbiski rozā vēderu. Un agresīvs tvičs to iedarbina frekvencē, kam vēl kūtrās foreles nespēj pretoties.

Turklāt Aigars arī atrod vietu – atstraumi saliņas galā, kur vajag vispirms uz salu aizbrist, kur mēs neviens netiekam, jo tikai viņam ir brienamais kombinezons jeb vēderi, izsakoties copmaņu valodā. Saliņa atrodas tieši pretī nometnei, un pāris reizes pat sanāca novērot cīniņu un pēcāk sadzirdēt uzvaras saucienus un lielu gaisā paceltu foreli. Jāsaka gan, ka šis bridiens nav bez riska, jo pāris reizes viņš izpeldējās, bet to es uzzinu tikai vēlāk, jo patiesībā tie nav nekādi joki. Nonestu straume zemāk, nezinu, kurš viņu varētu izķeksēt no ledainā ūdens. Instrukcijas esmu nodevis, un visi esam lieli puikas, kas apzinās savas rīcības sekas. Viss beidzās tikai ar slapjiem riekstiem un skaistām ap 2 kg forelēm.

Vēl nianse, ko būtu vērts pieminēt, ir tā, ka Aigaram arī copes aprīkojums ir visai lasisks, respektīvi – tas pats, ar ko viņš ķēra lašus Kolas pussalā. Paciets kāts un pītā aukla, aprīkota ar 0,3 fluorkarbona pavadu. Vasaras laikā šāds aprīkojums būtu pilnīgi kas neiedomājams, bet šajos apstākļos ģeldēja. Foreles no 700 gramiem līdz kilogramam viņš vispār rāvā ārā glisē. Kad jautāju – nu, kādas sajūtas, viņš tik paraustīja plecus un savaikšķīja grimasi, no kuras sapratu, jau folklorā iegājušos teicienu – nothing special.

Tomēr viena diena ir palikusi atmiņā. Jau biju atnācis no copes un gatavoju malku ugunskuram, kad no krūmiem iznira Aigars ar neprāta mirdzumu acīs un plandošu auklu spininga galā. Man BIJA, – viņš teica un sāka stāstīt, kā stiepis, kā spoles bremze kaukusi, kā pievilcis un atkal atpakaļ dabūjis laist, un tā reizes trīs, līdz kamēr… vēl netiku redzējis nodīrātu 0,3 fluorkarbonu. Tagad bija iespēja apskatīties.

Kad viss jau saprasts

Foreles stāv nosacīti mierīgos posmos, un, ja ņem, tad ir virs kilograma. Mazo forelīšu vispār nav.

Tāpat staigājam pa tuvējiem ezeriņiem. Tur ķeras tās pašas foreles, bet jau mazākas, un pālijas. Tās vispār taisa virsūdens paraugdemonstrējumus, bet pilnībā atsakās kaut ko nogaršot no mūsu arsenāla. Tomēr ar neatlaidību un fantāziju izdodas kādu arī no šī bara izķert.

Te atkal ir atsevišķs stāsts, jo vēl nevienu gadu netiku novērojis šīs virsūdens dejas, kad reāli redzi, kā pārvietojas pāliju bars. Var manīt nelielus virsūdens aplīšus, bet, ja ieskatās vērīgāk, var saredzēt muguras spuras, kuras tiešām nav mazas. Iemetot vizuli, var viņas aizbiedēt un jau mirkli vēlāk atkal vērot tās pašas dejas, tikai metrus piecdesmit tālāk.

Kā jau minēju, gandrīz visi centieni tās piekrāpt vainagojas ar neveiksmi. Tomēr man šajā situācijā paveicas atrast atslēdziņu, kas ļauj piešmaukt kādu no šī aktīvā bara. Tas izrādās meistara Leona darināts viegls un miniatūrs šūpiņš, ko patiesībā ziemas laikā var mierīgi par bļitku izmantot, un brīžiem arī aizmest līdz vajadzīgajam attālumam sagādā problēmas.

Tad sākas medības. Sēdi ezera krastā un vēro ūdeni. Aha – re, kur pacēlās! Tā... kādā virzienā pārvietojas? Okei, tur varu aizmest. Vēl vajag kādus metrus trīs pāri aizlidināt. Tad pa virsu ar nelieliem uzrāvieniem novadīt un ļaut grimt. Brīžiem pat copi nejūt, tik redz, ka aukla nostiepjas, cirtiens, un sākas dievišķais jampadracis. Ja visu esi izdarījis pareizi, tad kā balva plaukstā ieguļas spēcīgais pālijas rumpis un sarkanais puncis priecē acis, kas organisma loģistiku noslēdz ar krietnu adrenalīna devu.

Katru dienu ir piedzīvojumi, un katra diena ir savādāka. Priekšpēdējā dienā nolemjam pārcelt nometni tuvāk takai, pa kuru mums būs jānāk atpakaļ. Nieka 2–3 km, un daba jau izskatās zaļāka.

Un tomēr nav vēl viss saprasts

Uldis ar dēliem iziet ārā dienu iepriekš. Es ar Aigaru vēl palieku. Esam šai rajonā jau izstaigājuši krietnu perimetra gabalu, viss pazīstams un saprotams, tomēr kā vienmēr gribas ko vēl nebijušu. Noskatām kartē ezeru, kur vēl neesam bijuši, un uz priekšu. Aptuveni 5 km vēl augstāk kalnos, un nokļūstam pie ezera.

Pats gājiens ir emocionāli piepildīts, jo viss jau ir bijis, nav vairs zivju drudža, kad domā – kā, uz ko, kur; tagad tik priekšā nezināmais – cik daudz un cik lielas. Tas, kas notiek tālāk, var apzīmēt ar vārdu – supercope. Esam nolēmuši, ka paņemsim divas pālijas vakariņām. Vakariņu tiesu mēs sagādājam pirmajās 15 minūtēs. Visu pārējo dienu ejam apkārt ezeram, un nepārtraukti kaut kas notiek. Te forele nāk līdzi un nepaņem, te copītes, te piecērt un pavelc, bet noraujas, un, protams, izvilktas zivis. Pālijas un foreles krustu šķērsu.

Es sākumā eksperimentēju ar dažādiem mānekļiem, Aigars konsekventi velk ar Mepps Long 2 rotiņu ar baltu lapiņu. Atrodu savā vizuļu maciņā tādu pašu, tikai ar dzeltenu lapiņu, un tālākais ir pilnīga mistika. Aigaram pālijas, man foreles. Stāvam vienā vietā, metam gandrīz vienā punktā – Aigaram pālija, man forele. Foreles gan ir rumpī bik lielākas par pālijām, bet man tā patīk šis ziemeļu papagailis! Arī es dabūju pālijas, bet krietni mazāk. Mēs jau sākam ņirgāties – velku vizuli, nāk līdzi zivs, redzu, ka pālija, skaista pālija. Saku Aigaram, lai uzmet, – šis uzmet un noķer. Ja nāk līdzi forele, tad Aigars nemaz nemet, tik smejoties saka, ka tā esot mana specializācija. Bet tā arī ir, un to atšķirību vēl līdz šim brīdim nesaprotu.

Vēl interesanti tas, ka salīdzinoši seklos ezera līcīšos var vērot zivju virsūdens aktivitāti, un, ja redz zivi, tad var to arī noķert. Parasti pirmais vai otrais metiens vainagojas ar bliezienu kātā. Ja rezumē dienu, tad katrs esam noķēruši virs 30 zivīm ar vidējo svaru – kilograms. Tā jokojoties iedomājamies – kā izskatītos, ja visas zivis būtu paņēmuši…

Šī ir pēdējā ceļojuma diena, un tā pieliek tik treknu punktu, ka pat fantazējot to nevarētu izdomāt. Pēdējā nakts pie ugunskura vienmēr ir īpaša. Turklāt diena tiešām ir izdevusies. Tad arī nevajag runāt. Sēdi, skaties liesmās un atceries mirkļus.

Vēl atlicis gājiens apmēram 20 km garumā, bet tas paiet raiti, atceroties nedēļas piedzīvojumus un emocijas. Jā, sniegs vēl joprojām nav nokusis, un brīžiem nākas meklēt taku sniegotajā baltumā. Gadās ievelties līdz viduklim, šļūkt, rāpties, bet tas ir ceļš mājup. Laižoties lejā no kalniem, arvien vairāk pārņem vasaras izjūta, jo te jau ir izplaukušas lapas, viss ir zaļš un ziedi priecē, kamenes lido un kūstošais sniegs radījis lērumu burzguļojošu strautiņu, kas jautri plūst un nezina, kur nonāks.

Pēdējie kilometri gan ir sasodīti grūti, bet nekad neesmu piedzīvojis, ka tie būtu viegli. Takas beigās mūs sagaida dvīņi, pat nesaprotu – kā viņi ir aprēķinājuši laiku, kad būsim ārā, bet viņi izstāsta prieka vēsti – mūs kempinga mājiņā gaida auksts alus.

Es pat nevaru aprakstīt tās izjūtas, kad pēc vairāku stundu gājiena esi noņēmis mugursomu, novilcis trekinga zābakus, atlaidies ērtā ādas klubkrēslā un sākumā alkatīgi, tad mazliet mierīgāk ieklunkšķini aukstu alu… Vai tā ir balva? Tā ir tikai neliela daļa no visa šī piedzīvojuma!

Jā, un tikai tagad, kad izjūtas ir nosēdušās, es to varu aprakstīt. Iespējams, šie ziemas vakari ir kāds katalizators, kas rosina atcerēties, lai jau atkal iebristu jaunos piedzīvojumos.

Mums ir brīnišķīgs laiks priekšā! Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!