LČ karpu makšķerēšanā vakar un šodien
Jau pavisam drīz 22. maijā startēs Latvijas čempionāts karpu makšķerēšanā, kurā jau 22. reizi tiks noskaidroti labākie no labākajiem karpu makšķerniekiem. Šogad čempionāts solās būt īpaši interesants, jo tā 3. posms ir paredzēts pavisam jaunā, vēl nevienam nezināmā ūdenī - turpat Jēkabpils novadā Radžu ūdenskrātuvē. Arī dalībnieku sastāvā jau tagad redzam daudzas interesantas izmaiņas, kas noteikti atstās savu iespaidu uz cīņu par vērtīgajām balvām, kuras sola organizatori - LKMA.
Kamēr sportisti gatavojās savam pirmajam startam, piedāvājam palūkoties atpakaļ uz iepriekšējā gada sezonu un atklāt dažas nianses, kā par čempioniem kļuva Boilie lab 3 komanda.
2024.gada Latvijas čempionāts karpu makšķerēšanā noslēdzās nedaudz agrāk kā ierasts. Cīņas bija sīvas, pēdējā posmā viena otrai blaciņām sastājās praktiski visas valsts spēcīgākās komandas. Šādā cīņā aci pret aci noskaidrojās, kurš tad ir spēcīgākais no spēcīgajiem. Uzvarēja komanda Boilie Lab 3 ar Konstantīnu Silakovu un Denisu Višņakovu sastāvā.
Apsveicu ar uzvaru, ar pavisam svaigu Latvijas čempionu titulu! Pastāstiet, kā jūs nonācāt līdz čempionātam! Sen jau makšķerējat karpas?
Konstantīns: Neticēsi, bet mēs ar Denisu iepazināmies internetā, copes portālā.
Tad vēl jūs karpas nepazināt?
K: Es karpas sāku ķert 2008. gadā. Pārgāju no fīdera, kur gan man īpaši neveicās. Biju noskatījies ukraiņu karpu meistaru filmu par copi Iļģa ezerā Lietuvā. Sāku pētīt, lasīt, skatījos Kordas filmas. Aizbraucu uz Copes Namu pie Edvīna, viņš man turpat veikalā parādīja, kā jāsien montāžas, un ļoti daudz ko apskaidroja. Pavisam drīz jau Vitkopos noķēru savu pirmo karpu.
Atceries arī savu pirmo ēsmu?
K: Protams, tā bija Richworth Strawberry boila. Tolaik jau daudz variantu nebija. Pēc tam jau dzima doma braukt uz Iļģi. Pa ziemu no Anglijas sapirku inventāru, Fox kātus, Whichwood spoles, krēslus. Bija pat mazliet bail tādu kvantumu sūtīt caur internetu. Maijā aizbraucu uz Iļģi, tur noķēru sešinieci un ar to bildi arī novinnēju konkursu minētajā interneta portālā. Turpat tad arī iepazinos ar Denisu un arī Vadimu Ļeļikovu…
...viņš šogad bija mūsu sieviešu izlases treneris. Un tu, Denis, arī pie Edvīna veikalā mācījies?
Deniss: Nē, man pirmās pavadas parādīja Iļja Aizikovičs, toreiz viņam bija veikals Karpu Nams. Aizbraucu uz Vitkopiem un pirmajā naktī noķēru 9 karpas.
Jau pirmajā reizē? Iespaidīgi!
D: Jā, blakus copēja daudz pieredzējušāks vīrs un nenoķēra neko. Es izmantoju PVA maisiņus un Nutrabaits barības. Zvanu draugam, ar kuru kopā makšķerējām līdakas, braukājām uz Ālandu salām, saku: super tēma, zivis pašas lec āķim virsū! Tad abi sapirkāmies inventāru un sākām braukāt apkārt.
Arī uz Lietuvu?
K: Mani pirmie tālākie braucieni bija kopā ar Māri Nuķi uz Volgu. Tur viņš mums daudz palīdzēja, copes punktus iezīmēja ar plastmasas pudelēm, boilas sabēra. Trešajā dienā sāka ķerties.
Kā pēc grāmatas.
K: Jā, tā cope bija ļoti interesanta. Sazāni uz 10 kilo, man patika.
Protams, spēcīgas zivis, straume. Un pēc tam jūs abi sākāt braukāt uz Iļģi? Toreiz tas mums bija kulta ezers.
K: Bet grūts. Dūņas, dziļums. Helikopteru montāžas toreiz vēl mazāk zinājām, ķērām uz garām pavadiņām, pat 42 cm. Boilas no Renasa ņēmām.
D: Pa vairākiem gadiem tur bijām 8 reizes. No tām piecās paliku uz nulles. Grūti bija atkost to ezeru. Braucām ar ģimenēm – Druskininki šajā ziņā ir ļoti labi: sievām spa, mums karpas.
K: Taču vienā rudenī dabūjām patiešām skaistas karpas, savus personiskos rekordus. Denisam bija 17,5 kg, man – 16,5 kg.
Taču tā bija izklaides cope, sacensībās nepiedalījāties? Tajos gados Iļģī daudz nopietnu turnīru tika rīkots.
K: Mana pirmā saskare ar sportu bija Baltkrievijā, kur startējām ar Danielu Čobotovu. Pamatīgi gatavojāmies, trenējāmies Vērgalē, tad Vallē. Uz turnīru bija sabraukuši tiešām spēcīgi karpinieki, arī no Ukrainas, pats Koļesņikovs bija. Uz viņu fona mēs izskatījāmies kā bērni. Metām 80 metrus, nebija mums ne inventāra, ne spēju. Divas dienas bijām vispār bez zivīm, bet tad pamainījās vējš, zivs pienāca, un pēdējā naktī pacēlāmies no pēdējās vietas uz trīspadsmito.
Un āķis lūpā?
K: Tieši otrādi. Bija interesanti, bet es toreiz sapratu, ka sports nav man. Bija redzams, ka stipri atpaliekam no TOP komandām, un motivācijas attīstīties un panākt viņus arī man īsti nebija.
D: Mani starti sacensībās sākas, kad Lietuvā tika atvērts Kintai ezers. Tur mēs ar savu toreizējo pārinieku piedalījāmies kādos piecos turnīros. Man tajā laikā sacensības vairāk likās kā atpūta, tāpēc Kintai uzrunāja tieši lielo zivju dēļ. Turklāt mēs devām priekšroku tiem mačiem, kuros drīkstēja barot tikai ar kobru.
Mazāk darba, mazāki ieguldījumi. Vēl varētu uzrīkot mačus, kuros vispār nav atļauts barot. Īpaši slinkajiem...
D: Jā, man patika apvienot patīkamo ar lietderīgo – lielas zivis komplektā ar sacensību azartu. Beigās tajos mačos mēs vienalga pa 60 kilogramiem boilu ar kobru salādējām. Diez vai to var saukt par slinkošanu. Taču tad manam pāriniekam pamainījās prioritātes – ģimene, bērni, un viņš nolēma likt mierā karpas.
K: Mani atpakaļ sportā ievilka Vadims. Tas bija divdesmitajā gadā, kad sāku startēt ar viņu un Gunti Lavrenovu Boilie Lab komandā.
Vēl agrāk tās komandas nosaukums bija Midland Carp, un kādu laiku viņi bija paņēmuši pauzi no sacensībām.
K: Sākumā biju komandā vairāk kā raneris, toreiz vēl bija atļauts startēt trijatā. Viņi uzņēmās lielāko daļu izmaksu, kas mani toreiz apmierināja, – jāsaprot, ka katrs starts mačos izmaksā ap tūkstoti uz komandu. Pirmie mači mūsu komandai bija Barona Kauss Baļotē, un uzreiz dabūjām 2. vietu.
Tad beidzot sajuti īsto sacensību garšu?
K: Esmu samērā sportisks, spēlēju ar večiem hokeju, regulāri skrienu. Sports kā tāds man galīgi nav svešs. Riktīgi uzsēdos uz āķa, kad sākās LČ. Trīs posmu kopvērtējumā no 31 komandas izcīnījām sudraba medaļas. Tā bija super sezona gan man, gan komandai. Mana funkcija bija darbs ar sačoku, pamazām sāku atbildēt par montāžām. Tas man arī visvairāk patīk – ņemties ap sīkumiem, pavadiņām, detaļām. Arī ikdienā daudz strādāju ar cipariem, esmu stipri pedantisks cilvēks.
Karpa arī ir pedants? Viņai arī ir svarīgi, vai pavadiņa ir 16 vai 18 centimetri?
K: Uzskatu, ka jā. Visas nianses ir svarīgas. Taču vēl svarīgāka ir prasme pārslēgties uz citu montāžu tad, kad iepriekšējā pēkšņi pārstāj strādāt. Mums komandā šajā jautājumā pat pamatīgi konflikti ir bijuši. Kad mani āķi ir labi strādājuši un tad pēkšņi sākas nogājieni. Cits pēc cita. Guntis saka, ka vajag fundamentāli nomainīt pavadiņas, āķus. Man tas liekas galīgi nepieņemami – kā var mainīt to, kas tev divas diennaktis ir strādājis? Beigās viņam izrādās taisnība. Tādas reizes man ir iemācījušas, ka sportā svarīgi ir prast atzīt savas kļūdas un pamainīt kaut ko tad, kad iepriekšējais vairs nestrādā.
Bet ko tieši nozīmē “pamainīt”? Cik lielai ir jābūt šai izmaiņai?
K: Tieši tā arī ir meistarība! Mums šogad bija vairākas reizes, kad varējām nokrist no pjedestāla. Un šī pirmajā sezonā gūtā atziņa, ka neeksistē 100% strādājoša sistēma, mūs arī paglāba. Zinājām – ja kaut kas pārstāj strādāt, ir jāmeklē varianti.
Nākamajā gadā Boilie Lab komandai gan tik labi negāja.
K: Jā, čempionāts attīstījās. Nākamajā gadā piedalījās jau 43 komandas. Ezers ir super, Ilmārs ieguldījis lielu darbu. Sektori ir dažādi, katram savas nianses. Dažāds reljefs, dažāda karpu uzvedība. Tas viss motivē startēt. Nujā, mēs tajā gadā palikām 16. vietā. Pēc pjedestāla tas bija pamatīgs kritums. Rudenī gan mazliet reabilitējāmies Baļotes kausā, izcīnot 3. vietu.
Un tad sākās lielā šķelšanās, kad daudzas komandas izlēma LČ nepiedalīties.
K: Mūsu Boilie Lab tai skaitā. Es gan tajā visā neiesaistos, bet Latvijā karpinieku saime nav vienota – tas gan.
Visur tā ir, ne tikai Latvijā. Pēc gada komanda atgriezās LČ.
K: Mazliet citā sastāvā. Vadims bija kapteinis, klāt nāca Ingus Bruders un es kā trešais. No 25 komandām izcīnījām 10. vietu. Tad nāca šī ziema, kad sāku rūpīgi domāt un plānot nākamo sezonu. Mēs tomēr neesam uzņēmēji, atvaļinājums ir tieši tik garš, cik likumā noteikts. Ja gribi startēt 4 sacensībās, atvaļinājuma dienas ir rūpīgi jāsaplāno.
Kā darbā vispār skatās uz tavu hobiju?
K: Pozitīvi. Tas palīdz sakārtot domas. Taču galvenais mērķis ir rezultāts. Visi jūt līdzi – ģimene, draugi, kolēģi. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.
D: Mājās pēc sacensībām bērni skrien klāt un prasa parādīt kausus. Ja kādreiz to nav, tad jau sāk uzdot jautājumus.
Un šajā ziemā tu izdomāji startēt atsevišķā komandā?
K: Jā, Guntim un Vadimam ir liela pieredze, daudz no viņiem esmu mācījies. Tomēr dažos jautājumos man bija pašam sava vīzija. Tas ir normāli, ja ir vēlme augt. Katrā komandā ir kapteinis, kas strīdus situācijās pieņem gala lēmumu, un pārējai komandai ir jāpiekrīt. Kad ar laiku man pašam radās vēlme īstenot savu redzējumu, tas bija iespējams tikai atsevišķā komandā. Tāpēc uzzvanīju Denisam, kas nesen bija palicis bez komandas. Vienojāmies, atpirkām no Denisa bijušā pārinieka visu inventāra komplektu. Protams, nācās rūpīgi apsvērt finansiālo pusi, jo mūsu iespējas ir ierobežotas. Arī fiziskajiem treniņiem rūpīgāk pievērsāmies. Gājām uz Daugavu trenēt metienu.
D: Es gadu vispār nebiju makšķerējis. Likās, viss būs aizmirsies, kaut gan ar iepriekšējo pārinieku tieši es darbojos ar kātiem. Taču fiziski es jutos tīri labi, nodarbojos ar kalnu slēpošanu, inline hokeju, regulāri apmeklēju trenažieru zāli. Es savos 50 gados trenējos 5–6 reizes nedēļā.
Terminators!
K: Precīzi. Taču Deniss ir arī ļoti intelektuāls, daudz lasa, izglītojas, iedziļinās jautājumos. Viņam tas patīk.
Un tad šajā pavasarī bija starts NGT kausā.
K: Noteicām sev primāro mērķi – sākumā saprast, vai vispār varam startēt divatā.
D: Vai varam ieiet konektā, būt kā komanda. Pieņemt, ka šī nav parasta cope, bet sacensības.
K: Jā, šis turnīrs mums arī ļoti patīk. NGT īpašnieks Aigars Zumbergs ir ļoti aktīvs, iegulda daudz darba karpu copes attīstībā. Viņa organizētie pasākumi sastāda konkurenci LČ, tādējādi paceļot kopējo sacensību kvalitātes latiņu. Taču jāatceras, ka mūsu sportā liela loma ir arī izlozei.
Protams! Kurš no jums velk sektoru?
K: Tikai Deniss! Es pat negribu tur tuvumā rādīties, bet viņam tas process patīk.
Un kāds jums ir rituāls pirms izlozes?
D: Nekā īpaša! Pajautāju, kādu sektoru mums vajag, tad eju un to arī izvelku. [Smejas.]
K: NGT kausā tā arī bija – izvilkām precīzi to, ko gribējām. Seklo galu, malējo sektoru, tieši pie bāzes. Samarķējām sektoru, salikām plānu, iebarojām un sākām vilkt. Sapratām, no kuras puses nāk zivis, un centāmies nelaist tās tālāk. Strādājām līdz galam, un beigās mums tabulā bija divreiz lielāks kopsvars nekā tuvākajiem sekotājiem.
D: Šīs sacensības man atklāja, kas ir Baļotes ezers un kā ir tad, kad aktīvi ķeras.
Tu tur pirmo reizi biji?
D: Pāris reizes bijām tur cept šašliku – ko tautā mēdz dēvēt par treniņu. Toreiz trāpījām vienā no jaunajiem sektoriem, kas bija pilns ar ķērājiem. Aprāvām n-tās montāžas, ķērās mikroskopiskas karpiņas. Tās tūlīt muka niedrēs, bija jābrien uzreiz tām pretī. Briesmīga pirmā pieredze. Toreiz likās – nekad vairs nebraukšu uz Baļoti makšķerēt.
K: Reiz man uznāca slinkums kārtējo reizi vilkt brienamos, palūdzu pārinieku uzforsēt izvadīšanu, bet pats ar sačoku nostājos uz ceļiem un centos aizsniegties līdz zivij. Viņš mazliet stiprāk uzspieda, pavadiņa pārtrūka, un svins milzīgā ātrumā iedūrās man pierē. Reāls nokauts! Pāris centimetrus virs acs, paldies dievam. Es viss asinīs. Sazvanījām Ilmāru, viņš saorganizēja Vitoldu ar operatīvu transportu uz Jēkabpili. Tur man uzlika šuves, un tagad viss ir kārtībā. Paldies jēkabpiliešiem, tas tiešām bija pozitīvs pārsteigums, ka var tā palīdzēt.
Tad nāca čempionāts. Šogad tajā bija mazāk komandu, taču lielākā daļa spēcīgāko bija uz strīpas, un konkurence sanāca pat asāka.
K: Jā, bija pieredzējušās Amigo, Capital, Stalker, Sakret, pagājušā gada čempioni Crazy Fish…
D: Es par čempionātu pateikšu godīgi – mums šogad vienkārši salikās. Gan katrā atsevišķā etapā, gan viss kopā. Sākot jau ar dažādiem sīkumiem, kas katrā posmā nostrādāja mums par labu. Rūpīgi analizēju mūsu startus, un šis ir galvenais secinājums.
K: Pirmajā posmā atkal izvilkām malējo sektoru. Blakus mums pieredzējušais Jānis no Sakret. Sākām ļoti draudzīgi, viņš mums vairākās lietās pat palīdzēja. Beigās gan varbūt nebija tik priecīgs par to.
Ko viņš jums sacensību laikā var palīdzēt?
K: Kā strādāt ar zigrigu, piemēram. Mums par to vispār bija tikai teorētiska pieredze. Nebija līdzi dažādu izmēru ziga pavadu, visādu vajadzīgu sīkumu, barības. Bija tikai ziga pavadu materiāls, āķi un putas.
D: Strādāt ar zigu pirmajā dienā īsti nemācējām, viss piņķerējās, īstos dziļumus nezinājām. Bet tad atnāca atziņa – galvenais ir noticēt, ka uz zigu vispār var noķert, ka tas strādā.
K: Jā, pirms tam mums tam īsti nebija ticības. Kad noticējām, tad tā izrādījās ļoti efektīva metode.
D: Bija tā, ka pat svingeri nepaspēju uzkarināt, makšķere jau brauc prom. Tomēr uz ziga ir arī daudz nogājienu. Uz vienu izvilkto zivi divas vai trīs zaudētas.
Ko nozīmē “noticēt”? Kā es tā tagad apsēdīšos un pēkšņi noticēšu tam, kam līdz šim ticējis neesmu? Tīri psiholoģiski...?
D: Man ir tāda grāmata – Napoleons Hills “Domā un kļūsti bagāts!”. Tajā ir skaidrots, ka vajag pastāvīgi atkārtot savu mērķi, vizualizēt to. Es gan tam visam ne pārāk ticu, bet reizēm šī metode strādā.
K: Cope ar zigu pamatīgi sajauca galvu. Man līdz tam bija stereotips, ka primāri ir jāatrod vieta, kur makšķerēt. Tas ir pats galvenais! Tāpēc arī mēs sektora marķēšanai pieejam ar vislielāko rūpību.
Pirms sacensībām braukājāt ar laivu un eholoti, zīmējāt ezera dziļumu karti tāpat kā Tora Carp? Viņi novinnēja LČ pirms pāris gadiem.
D: Tagad karte ir telefonā. Ne visi to zina, bet tā tur ir.
K: Taču ir arī jāpēta sektors. Baļotes ezerā var būt ļoti dažāda grunts. Tur ir akmeņi, kantes, ļoti dažāds reljefs. Jaunajos sektoros, kur izgriezti krūmi, ir daudz zemūdens ķērāju, un tie ir ļoti sarežģīti. Ir jāsaprot, ko tādos sektoros darīt, jāmaina vieta, attālums. Jābūt gataviem šādām situācijām arī inventāra ziņā.
D: Ir bijis tā, ka zinām – ja copē uz šo konkrēto kātu, tad vajag pagaidīt ilgāk, nevis uzreiz piecirst. Ja piecirtīsi uzreiz, zivs būs pa tiešo akmeņos. Bet, ja ļausi paskriet vismaz kādus metrus desmit un tikai tad cirtīsi, var cerēt uz pozitīvu iznākumu. Tā kā šajā punktā labi ķeras, iet no tā prom negribas. Tikmēr uz blakus kātu piecirst var uzreiz, jo tajā punktā zemūdens ķērāja tuvumā nav.
Kā jūs parasti sektorā izvietojat kātus?
K: Mums ir sava shēma, bet tā mainās atkarībā no vēja virziena. Baļotes ezerā zivs iet pa vējam, un kātus mēs sagriežam tām pretī. Parasti tie ir 3 punkti līnijā, pagriezti pret vēju, un ceturtais ir tuvāk par trešo uz to zivi, kas varbūt nāks no otras puses. Mēs daudz konsultējamies ar Vadimu, viņš mums sacensību laikā tiešām ļoti palīdz ar padomiem. Tieši ar viņu arī esam nonākuši pie atziņas, ka Baļotes ezerā vislabāk ķeras tad, ja vējš sanāk no sāniem. Tāpēc arī kātu izvietojums mainās atkarībā no tā, no kura sāna pūš.
D: Turklāt attāluma ziņā mēs šos punktus cenšamies izvietot starp kantēm. Tad sanāk, ka katra ir savā dziļumā. Barība ripo pa kanti uz leju, un karpas, gar šo kanti ejot un sastopoties ar barību, var ieinteresēties.
K: Vēja virziens ietekmē arī barošanu. Jārēķinās, ka pa vējam barība tiek nonesta sāņus. Turklāt, jo smalkāka frakcija, jo vairāk nones. Var pat blakus sektoru sanākt iebarot. Turklāt ir arī ļoti svarīgi nelikt kātus pārāk tuvu vienu pie otra. Zinu cilvēkus, kas visus četrus saliek pie viena punkta. Viņi domā: ja jau zivis tur grozās, tad, jo vairāk kātu tur saliks, jo vairāk būs copju. Mēs strādājam ar vienu kātu punktā, un mums copes ir biežāk.
Esat mēģinājuši samazināt kātu skaitu zem četriem atļautajiem? Strādāt tikai ar diviem?
D: Četri kāti labāk palīdz saprast, kur zivis sektorā ir. Mēs cenšamies starp kātiem uzturēt vismaz 10 metru distanci. Piemēram, kāti varētu būt izvietoti 70, 80, 110 un 100 metros.
K: Visas detaļas pierakstām, cenšamies piefiksēt, kādos pulksteņos nāk zivis, un uz to laiku jau nākamajā dienā būt maksimāli gatavi. Pierakstām, protams, arī distanci, kurā ir copes. Distances mums ir atzīmētas visiem kātiem, nomērām tās uz mietiņiem.
D: Bez klipša metam tikai čikāgā. Viss pārējais ir saklipsēts.
Bet dziļums? Cik svarīgi ir zināt, kādā dziļumā ķeras? Ja visi kāti ir dažādās distancēs, tad jau arī dziļums tur ir dažāds.
K: Mums svarīgāk ir zināt distanci. Zināt, kur atrodas zivis. Dziļums mums kalpo kā indikators, kādas frakcijas barību izmantot. Un zigrigam – vai ir vērts ar to mēģināt vai ne. Manuprāt, ja ir seklāks par divarpus vai trim metriem, no zigriga nav jēgas.
D: Baļotes ezerā zemūdens reljefs karpai kalpo kā orientieris.
Respektīvi – karpa peld gar kanti, un, ja kante iet līkločos, tad arī zivs ies līkločos. Brīžiem tā būs tuvāk krastam, brīžiem tālāk.
D: Jā, ja ir kante, karpa iet gar to. Tāpēc jau ir jāsaprot sektora reljefs. Atkarībā no laikapstākļiem, ūdens temperatūras un skābekļa daudzuma ūdenī karpas izvēlas dziļumu, kurā atrasties. Taču nevajag aizmirst, ka lielāko daļu laika viņas pavada vidējos slāņos un pārvietojas tieši tur. Tāpēc mūsu galvenais uzdevums ir noliekt karpai galvu uz leju un likt doties pie grunts.
To mēs darām ar barību, ko tad arī izvietojam pie kantes. Tādā veidā cenšamies nolaist karpas lejā. Šim mērķim vislabāk kalpo smalkā frakcija, kas veido smaržas stabu. Tieši aromāts ir tas, kas liek karpai virzīties lejup. Kad ir nogājusi lejā, tur viņa sastop mūsu riekstus. Tie ir praktiski bez smaržas, tāpēc no lielāka attāluma nespēj zivi pievilināt.
Taču šis nav tas brīdis, kad mēs karpu noķeram. Tā atnāca, kaut ko pagaršoja un pagāja maliņā. Un tikai vēlāk, pēc stundām četrām, karpa atgriežas tur, kur bija garšīgi uzēdusi. Mēs ķeram tieši šīs karpas. Turklāt ar katru mirkli karpu, kas atgriežas pie mūsu garšīgā un veselīgā galda, kļūst arvien vairāk. Taču tā notiek vien tad, ja barība viņai ir patikusi un pēc pirmās ēšanas nepiemetās caureja, – tikai tad tā atgriezīsies. Visās sacensībās mums ar katru dienu auga noķerto zivju kopsvars. Tas ir apliecinājums, ka mūsu barība strādā un domu gājiens ir pareizs.
Tad jau sanāk, ka visu pareizi bijāt izdomājuši.
D: Nu, ne visu. Pēc analīzes, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es gan pirmajā, gan otrajā posmā dažas lietas pamainītu barības programmā. Divas un pat trīs reizes vairāk barības būtu iedevis. Ja tev ir malējais sektors, tur vajag iedot pamatīgi.
Es vispār ļoti daudz lasu, pētu dažādus barības komponentus un, apvienojot izlasīto ar paša pieredzi, veicu analīzi. Tagad, piemēram, pētu, kā karpu barošanā tiek izmantotas aminoskābes.
Tad jau tieši tu komandā piegādā svaigas idejas!
D: Tieši tā! Es kaut kur kaut ko izlasu, un man vajag izmēģināt. Bet Kostja, tieši otrādi, vairāk turas pie pārbaudītām vērtībām. Un, tā kā komandā viņš ir kapteinis, man nākas krietni iespringt, lai kādu jaunievedumu dabūtu līdz izmēģināšanai.
K: Es esmu ciparu cilvēks, man visas detaļas ir pierakstītas. Es cenšos pieņemt lēmumus, balstoties uz šiem datiem.
Šogad Latvijas čempionātā jaunievedums bija tas, ka startēt varēja tikai divatā. Kā jums šis formāts? Tas tomēr prasa pamatīgu fizisko izturību – norukāt trīs diennaktis no vietas...
K: Jā, daudzi par to neaizdomājas. Arī mums šogad bija reizes, kad viss, spēki beigušies, nevari vairs piecelties, bezmaz vai samaņa zūd. Pirmajā naktī labs noskaņojums, runājamies, kaut ko darbojamies. Bet neatpūšamies. Un tad otrajā vai trešajā naktī uznāk tāds lūziens! Tāpēc ir jāmācās sadalīt spēkus un jāieplāno laiks atpūtai. Ja gribi startēt pro līmenī, tad šis ir jāiemācās.
Pa manam – tas bija pareizs lēmums Latvijas čempionātu rīkot atbilstoši šim FIPSed noteikumam. Tiem, kas grib startēt trijatā, varētu organizēt, piemēram, LČ otro līgu. Ar iespēju TOP5 komandām no tās pārcelties uz augšu, un otrādi. Mums Latvijā ir pāri par 70 komandām, varbūt jau pie simta. Tāpēc mierīgi varētu aizpildīt divas līgas.
Paskaties, kā strādā mūsu jaunieši! Vienreiz stāvējām blakus komandai “Jauniešu izlase 2”. Nu malači, prieks bija skatīties! Par dāmām, kas novinnēja PČ, vispār trūkst vārdu. Es domāju, šāds LČ formāts varētu palīdzēt visiem saliedēties, kā tagad ļoti pietrūkst.
Atgriežoties pie čempionāta – trešais posms bija izšķirošais.
D: Jā, varbūt pēc pirmajiem diviem likās, ka mums ir 3 punkti un var jau sākt svinēt, taču trešajā posmā mums vienā zonā savācās visas stiprās komandas, un dažām bija tikai par punktu vairāk...
Un visas grib uzvarēt.
K: Konkurence solījās būt ļoti asa. Mūsu vienīgā cerība bija izvilkt 27. sektoru…
Ko jūs arī izdarījāt!
K: Jā, izlozē mēs ar Sakret palikām pēdējie, un maisā bija atlicis 25. un 27. sektors. Kad Deniss izvilka 27-to, prieki bija lieli.
Taču blakus 26. sektorā bija Vitālijs no Amigo. Bija skaidrs, ka ar barībām un auklām viņš centīsies mums aizvērt sektoru. Bija ļoti karsts, ūdens temperatūra virspusē – 25 grādi. Pirmajā naktī kaut ko vēl saputrojām ar ēsmām, un otrās dienas rītā mums joprojām tabulā bija nulle. 22 stundu laikā nevienas copes! Blakus Vitālijam – septiņas. Otrā pusē Carp Stalker arī vilka. Reāli galva sprāga pušu no neziņas, ko šādā situācijā darīt.
Tajā brīdī nāca tiesnesis, jautāja, vai ir zivis. Atbildējām, ka nav, un tieši tajā mirklī – paravozs! Tā nu sākām vilkt un ķert rokā konkurentus. Pirms pēdējās nakts no kaimiņiem Amigo vēl atpalikām par padsmit kilogramiem. Aktīvi strādājām visu nakti, jau uz spēku izsīkuma robežas. Un tad vēl gadījās duplets... taču arī ar to tikām galā. Tas sapurināja un deva izšķirošo grūdienu. Pamazām sākām ticēt, ka varam arī uzvarēt. Finišā Amigo bijām apdzinuši gandrīz par 15 kg. Taču tas bija ļoti grūti.
D: Lai arī esam čempioni, mēs ļoti labi apzināmies savu vietu kopējā karpu makšķerēšanas sabiedrībā. Mēs saprotam, ka ne tuvu neesam pašā augšā.
K: Taču mēs esam sākuši kustību uz augšu. Mums ir jābūt piezemētiem, jāmācās no savām kļūdām un arī no konkurentiem. Mēs redzējām, kādas taktiskas kļūdas kaimiņos pieļāva Amigo…
D: Un mēs vinnējām nevis tāpēc, ka esam labāki par viņiem, bet gan tāpēc, ka tajā konkrētajā momentā nostrādājām kvalitatīvāk, izmantojot labāka sektora priekšrocības.
Kā vispār bija cīnīties ar čaļiem, kas tomēr ir zināmas autoritātes?
D: Es tikai šogad ienācu šajā sabiedrībā un praktiski nevienu te nepazinu. Iespējams, man tas pat palīdzēja. Kādam tās bija autoritātes, bet man personīgi tie bija sveši cilvēki. Tas noņēma nevajadzīgu spiedienu.
Kad viņi tev blakus met 140 metrus, autoritāti grūti nepamanīt...
D: Trešajā posmā tā arī bija! Apjukums pamatīgs – tev blakus met tik tālu, bet telefonā nāk padomi šajā sektorā tālāk par 100 metriem neiet. Sēžam kā aplenkumā, no abām pusēm nogriezti. Turklāt aizmest tālāk mēs varbūt arī varam, bet tikai reizi vai divas. Trīs diennaktis strādājot 140 metru distancē, mēs vienkārši nomirtu.
K: Mums arī kāti nav paredzēti tādam attālumam. Sportex kāti mums ir mīksti, labi sien zivi, bet lielu distanci grūti sasniegt.
D: Ar maniem Greys kātiem var aizmest tālāk, taču es skaidri apzinos, ka savos 50 gados es nevaru to darīt ilgstoši. Tāpēc – tālmetiens ir mūsu kaimiņu teritorija, un es nevaru ar viņiem karot viņu teritorijā.
PČ jauniešiem bija sektors, kur vajadzēja ķert daudz tuvāk, burtiski pārdesmit metros.
K: Jā, Baļotē ir punkti, kur tiešām var ķert no zāļu malas. Bet šie punkti ir jāzina vai jāatrod.
D: Mans secinājums ir tāds, ka Baļotes ezerā nav vajadzības ķert lielā distancē. Tajā sektorā mums 50% zivju bija no 65 metriem. Vitālijs pat brīnījās, vai mēs to tā nejauši esam atklājuši. Bet nē, mēs to bijām izštukojuši.
K: Mums bija pašiem sava stratēģija, un tā nostrādāja. Vai nu mēs to zivi pievilinājām, vai arī apstādinājām garām ejošo.
Ja runājam par zivju pievilināšanu, nonākam pie barības...
K: Iepriekš man bija izdevība vērot, kā ar barībām strādā Guntis Lavrenovs. Viņam ir milzīgas zināšanas par boilu sastāviem un veidošanu. Protams, tas, kā viņš ar boilu mašīnām ir iekarojis globālo tirgu, ir apbrīnas vērts. Taču ļoti vērtīgi pasekot līdzi ir arī tam, kā viņš veido barības stratēģijas. Man gan galvā dzima mazliet cita stratēģija, es skatījos uz lietām savādāk.
Pamatā tas attiecas uz spodmiksa sastāvu. Galvenā sastāvdaļa, protams, ir tīģerrieksts, visi to izmanto. Taču ir nianses, kā to gatavo, kādas frakcijas laiž darbā. Otra sastāvdaļa ir boilas. Tas arī viss.
D: Mēs abi bijām pret dažādu šķidrumu izmantošanu spodmiksā.
K: Es spodmiksā centos iekļaut divu veidu boilas. Viens veids ar stiprāku aromātu kalpo kā karpu pievilinātājs no attāluma, bet otrs – barojoša boila – palīdz noturēt viņu pie galda.
D: Savukārt saldais tīģerrieksts karpai vienkārši garšo un palīdz gremošanai. Ar saviem fermentiem tas stimulē barības pārstrādāšanos, vienlaikus attīrot vēderu.
K: Loģiski, ka, pieaugot karpu aktivitātei, pamazām tiek palielināta barības frakcija.
Visus punktus barojāt vienādi?
K: Jā, šajā ziņā mēs strādājām pa vienkāršo. Ir komandas, kas vienu punktu baro vairāk ar graudiem, otru ar boilām, bet mums tā varbūt ir nākotne. Daudz svarīgāk ir saprast barojamā daudzumu. Jautājums – vai Baļotē ir iespējams pārbarot zivis? Ezerā ir 20 tonnas karpu. Plus milzīgs apjoms balto zivju, kas arī grib ēst. Ir komponenti, kas ļoti aktīvi pievilina brekšus. Ja tie pienāk, ir pamatīgas auzas. Brekši visu notīrīs ātrāk, nekā tu spēsi barot. Karpām nekas nepaliks pāri.
D: Es domāju, tā varētu būt mūsu kļūda trešā posma pirmajā dienā. Ļoti zemas zivju aktivitātes periodā, par ko liecināja arī mazais zivju skaits kaimiņos, mēs iedevām pārāk daudz barības. Pārbarojām, un tādēļ arī copes nebija.
K: Taču kopumā barojām mazāk nekā citas komandas, aptuveni 50 kilogramus spodmiksa uz posmu. Jānis no Sakret teica, ka otrajā posmā, cīnoties ar Saluds komandu, ezerā esot salādējis 80 kilogramus tīģerrieksta vien.
Un no kurienes naids pret šķidrumiem?
Jau minēju, mēs ķeram tās karpas, kas atgriežas. Ja barībā ir dažādi šķidrumi, kuros var būt konservanti, var būt kāda cita ķīmija, karpai var palikt slikti ar vēderu. Piemesties caureja, piemēram. Tādā gadījumā viņa pie šī galda vairs negribēs atgriezties. No kvalitatīvas boilas un rieksta nevienam slikti nepaliek. Vienīgais, kam es varu piekrist, – ka šķidrumu ir vērts iedot tik daudz, lai iezīmētu savu barību pret kaimiņu barībām. Citādi karpai būs grūtāk atrast galdu, pie kura tā nesen garšīgi paēdusi. Savukārt, ja barībai pavisam minimāli būs pievienots kāds aromāts, tā zinās, kurā punktā atgriezties.
Un kā ar stikiem? Ir karpinieki, kas bez tā nemakšķerē nekad un nekur.
D: Man jau ir gadi, un es zinu, ka ar laiku sacensībās pienāk brīdis, kad ar stiku vairs nevar iemest klipsī. Taču mums svarīgāk ir iemest precīzi vietā, kuru esam atraduši, tāpēc tādās reizēs es stiku ņemu nost. Un nekas, copes ir. Ļoti daudz zivju esam noķēruši bez stika, tiešām.
K: Mums daudz svarīgāk ir izžmiegt no sevis nepieciešamo distanci un nolikt ēsmu tur, kur tai jābūt.
D: Jā, varbūt ar stiku copes nāk ātrāk, bet ir arī citas metodes, kā panākt to pašu efektu.
K: Karpu makšķerēšanā aksiomu nav.
Un āķi?
K: Arī te nav aksiomu. Atceros, tas bija otrajā posmā pēdējā naktī. Mums pēkšņi pieci nogājieni pēc kārtas. Es jau noguris, laižos miegā pusstundu pagulēt, un te man kā zibens galvā doma: vajag nomainīt visus āķus! Uzreiz piecēlos, adrenalīna pilns, sasēju četras jaunas pavadiņas un iedevu Denisam pārmest. Pēc mirkļa cope! Liela zivs! Gāja zālēs, bet dabūjām ārā. Astoņniece. Sasējām vairākas jaunā tipa pavadiņas un, pateicoties tieši spējai pārslēgties, arī izvilkām to posmu.
D: Tāpēc uz posmu vajag ņemt pašu minimumu gatavo pavadiņu un uz vietas būt maksimāli fleksibliem.
Kādi ir novērojumi par to, kā Baļotē strādā ēsmu krāsas?
K: Klasiskās – baltā, dzeltenā, rozā.
D: Jā, man bija pārsteigums, ka Baļotē strādā baltā krāsa. Taču liela nozīme ir smaržai. Manuprāt, ir jānošķir diena un nakts. Pa dienu karpa neēd, tikai meklē, kur un ko ēdīs naktī. Tāpēc tā staigā apkārt un degustē visu, kas liekas interesants. Reāla barošanās sākas naktī. Savukārt dienā tā ņem intereses pēc. Tāpēc mums viņa ir jāpievilina ar aromātu. Tā var būt arī asa, spilgta smarža. Šī teorija balstās uzskatā, ka karpa ir tāds kā bioloģisks robots. Man šī doma ir iesēdusies prātā, un dzīvē man tā arī apstiprinās.
Ir jāsaprot, – lai vinnētu sacensības, karpas ir jāspēj vilkt ne tikai naktī, bet arī dienā. Un ar katrām sacensībām Baļotē tieši šī cope pa dienu mani interesēja arvien vairāk. Ir jāizstrādā algoritms, kā ķert tieši dienā, un es teiktu, ka mums ar katru reizi izdevās arvien labāk. Tas man lika daudz analizēt, lasīt un pētīt.
Protams, zināmu stimulu deva arī mūsu komandas labie rezultāti, tāpēc ar katru reizi man kļuva arvien interesantāk un parādījās arī dažādas jaunas idejas. Centos Kostju par tām pārliecināt, un bija reizes, kad viņš ļāva man darboties pašam.
K: Jā, viņš tur kaut ko sadara, paiet pusstunda – un makšķere aizbrauc. Oho, atkal esam kaut ko jaunu atklājuši!
Pēdējais jautājums – esat kļuvuši par čempioniem, kas tālāk?
D: Man šis gads bija iepazīšanās gads. Ar komandu, ar ezeru. Prātā ir daudz domu, un tuvākajā laikā kādas no tām arī mēģināšu virzīt tālāk Kintai ezerā. Varbūt Baļotes Kausā vēl piedalīsimies. Un jāgatavojas nākamajai sezonai – vismaz es to gribētu darīt jau daudz nopietnāk. Arī fiziskais vēl jāpatrenē.
K: Mums ar Boilie Lab nosaukumu veidojas tāds kā klubs. Tāpēc mums nosaukumā ir arī trijnieks. Mēs daudz palīdzam cits citam ar informāciju, padomiem. Varbūt nākotnē mums būs ceturtā un piektā komanda. Pirmās jau mēģina sevi starptautiskā līmenī. Mums gan līdz tam vēl vismaz gads jāpacīnās tepat Latvijā. Tāpēc, jā, mūsu galvenais mērķis ir nākamā gada čempionāts. Un ceram, ka tajā būs lielāka konkurence nekā šogad.
