Aizslīdēju garām Babītei. Varbūt meklēt copi tur. Nē, tur daudz gribošo. Varbūt uz Kaņieri. Aizbraukt uz slēgto zonu. Nē, tur kormorāni. Bet tādas vietiņas un līcīši, niedrītes un zālītes. Jāmauc uz Enguri. Tālu. Nezināmi. Vēl tik nogaidīju, lai izklīst migla. Palasīju aiz Bērzciema alksnenes, lai tak diena uzsilst. Būs marinētas sēnītes ziemā. Sākumā šķita, ka nebūs. Ne mežā sēnes, ne ezerā cope. Spīd jau saulīte, dieniņa uzsilst, jābrauc uz zālēm, gan jau tur kādai līdaciņai jābūt, klajumā jāmēģina būs vakarpusītē. Maziņš vējiņš pūš. Kaut kur dzenājas mazās zivtiņas, un īsti mānekli ķert negrib. Mētāju, mētēju, līdz viena piecas reizes baksta un beigās noķeru šo. Knapmēriņš. Atlaižu, lai pabarojas vēl. Tā citas copes no līdakas nebija. Vienā puslīcītī nenormāli daudz lielo ruduļu. Lēkā, kā traki. Visapkārt pa perimetru. Un tad atsevišķās vietās līdaku iznācieni uz šiem. Iespaidīgi. Lieku spiningu nost. Jāprovē tas rudulis uz mikro kāta. Neņem. Šķiet viens uzsēžas, bet nosprūk. Un tad bija asaru stunda. Gan viņiem, gan man. Asari. Spēcīgi tirinātāji, grābj katrā metienā spilgi zaļo bārbijas draugu. Tuvojas vakars, vējiņš pierimst, slīdu pa ezera vidu un neķeras. Gulbji turpina slīdēt un baroties pirms ziemas. Vot ziemā šādu jampadraci. Uzsēsties uz kastes, paņemt marinēto alknenīti, un aidā ciemos pie kuprainajiem.