PSRS laikos Baltijas jūras krastā nedrīkstēja pat atrasties, jo tā skaitījās pierobežas josla un tāpēc mums nav jūras copes tradīciju. Patreiz mēs apgūstam savas jūras piekrasti no jauna. Skatamies, kā copē zviedri vai dāņi un mēģinam to pašu darīt pie mums. Esmu izmēģinājis no krasta ar spiningu ķert jūras foreles, kā to dara zviedri, bet pagaidām bez rezultāta. Noteikti eksperimentēšu vēl, jo, piemēram, igauņi savu piekrasti jau ir paspējuši apgūt labāk un viņu lomi ir ļoti labi. Esmu spiningojis arī no laivas, bet pumpainos nenoķēru. Apbrīnojami, bet cenšoties mūsu jūras piekrastē noķert pumpainos esmu noķēris vairākas butes, pie kam vienu diezgan lielu. Taisnību sakot vienu buti uz spininga es esmu noķēris arī Zviedrijā. Izrādās, ka butes dažreiz uzbrūk vizulim. Tas man bija liels brīnums. Ir ziņas, ka kāds no mūsu mušiņniekiem šovasar esot regulāri ķēris vēja zivis uz mušiņmakšķeri, iebrienot no krasta. Vispār jūrā būtu jāķeras arī asariem. Vienīgais ir jāuzzina to uzturēšanās vietas, kā Rīgas jūras līcī. Noteikti, jūrā līdakas var noķert ne tikai Liepājas ostā un tālāk no krasta ir jāķeras mencām, kā Klaipēdas tuvumā. Kaut kur jūrā noteikti ir vietas, kur ir iespējams ķert lielos lašus uz velci. Vārdu sakot, spiningošanai jūrā ir diezgan lielas perspektīvas.

Jāatzīst, ka es ļoti reti izmantoju šūpiņus. Man pret tiem ir zināmi aizspriedumi, jo uz šūpiņiem spiningoja vēl mans tēvs un vectēvs un es pats, pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū un tāpēc, ja iet runa par šūpiņiem, tad man šķiet, ka tie ir retro un tiem vieta ir kaut kur Brīvdabas muzejā. Man tiem nav lielas ticības, lai gan jāatzīst, ka atsevišķi šūpiņi vienā otrā vietā ir samērā rezultatīvi. Ja Tu esi atradis veiksmīgu šupiņu uz kuru Tev ķeras turpini ar to darboties. Spiningotājam ir jābūt ticībai savam vizulim. Tai ir milzīga nozīme.

Nē, tas attiecas tikai uz tām upēm, kurās nārsto lašveidīgās zivis. Iesaku ieskatīties makšķerēšanas noteikumos, citādi var iznākt lielas ziepes.

Es uzskatu, ka krāsojums ir ļoti svarīgs. Tā domāja arī mans tēvs, kurš arī bija spiningotājs, lai gan pseidozinātnieki vienmēr apgalvoja, ka mānekļa krāsai nav nekādas nozīmes, jo zivis pēc viņu domām it kā neatšķir krāsas. Pēdējie zinātnieku pētījumi ir atklājuši, ka zivis neatšķir visas krāsas kā cilvēks, bet visu redz spektrā no dzeltenā līdz zaļajam. Tas tā varētu būt, jo līdakas diezgan labi reaģē uz dzeltenu un zaļu krāsu, lai gan iespējams, ka tas arī nav pilnīgi precīzi izpētīts, jo pašas zivis par to klusē.

Par šo tēmu uzrakstīju rakstu žurnāla COPES LIETAS oktobra numuram. Mūsdienu pašām kvalitatīvakajām un dārgākajām bezinerces spolēm SHIMANO TVIN POWER, SHIMANO STELLA, DAIWA TOURNAMENT un tamlīdzīgām, visām regulātors ir spoles priekšā, bet vienkāršākas konstrukcijas spolēm korpusa aizmugurējā daļā. Paradoksāli, bet pirms divdesmit gadiem viss bija otrādi. Šiki bija, ja bremzes regulātors bija korpusa aizmugurējā daļā, bet "svētdienas makšķernieki" lietoja spoles ar regulātoru priekšā. Galu galā tas nav pats galvenais, kur atrodas regulātors. Galvenais ir precīzi to noregulēt.

Ķert līdakas uz mušiņu ir interesanti un aizraujoši. Tam ir pat speciāli domāti mušiņkāti, kuri ir īsāki un cietāki. Tādus firmas Harwest līdaku mušiņkātus es esmu redzējis pie Pāvela Belugina viņa veikalā Rīgā, Daugavgrīvas ielā 108a. Pats es līdakas uz mušiņu ķeru diezgan reti un tam izmantoju parastu vienrocīgo 2,8 metrus garu AFTM 7-8 mušiņkātu, kurš ir domāts forelēm un maziem lašiem.

Starp citu, ja esi aizrāvies ar mušiņmakšķerēšanu tad rīt aizbrauc uz Siguldu uz ikgadējo Rīgas mušiņmakšķernieku kluba pasākumu. Lai ātri visu apgūtu vēlams ir iepazīties ar domubiedriem,- mūsu FFF instruktoriem Reini Rutki un Egīlu Cellenkopfu, tādiem praktiķiem kā Rihards Grosfogels, Pāvels Belugins un citi.

Var būt. Man gandrīz visas lielās līdakas vēlā rudenī ir izdevies noķert pēcpusdienā, bet es bieži braucu velcēt uz dažām stundām pēc darba, tādēļ to apgalvot simtprocentīgi nebūtu korekti.

Skaitļi uz spoles ir ļoti aptuveni, jo tikai retajai auklai uz spolītes rakstītais atbilst tam, kas ir uz tās uztīts. Ļoti bieži uz spolītes tiek tīta resnāka aukla, nekā ir uzrakstīts uz spolītes. Es parasti pērku aptuveni 500 līdz 600 metrus parastās, monofīlās auklas vienā gabalā un no tās pietinu pilnu spoli. Pēc kāda laika vienkārši pārtinu šo auklu uz otru pusi un pēc tam sagriežu mazos gabaliņos un izmetu miskastē un atkal uztinu jaunu auklu. Par to vai ir jāuztin auklu par kādu milimetru mazāk par ārējo kasetes diametru grūti teikt, jo es nezinu kas tā ir par spoli, bet iespējams, ka tā būs labi. Es parasti cenšos sākumā pietīt gandrīz pilnu, jo atliek pāris reižu noraut vizuli un auklas atkal kļūs mazāk. Galvenais netin vairāk par kasetes ārējo diametru, jo tad aukla var nobrukt un sapīties.

Es upēs spiningoju gandrīz tikai ar rotiņiem. Vispopulārākie rotiņi ir MEPPS AGLIA LONG, tikai tie ir ļoti dārgi, tāpēc tādās upēs, kur bieži iznāk vizuļus noraut, spiningoju ar ļoti līdzīgajiem rotiņiem Lucky John. Ja ūdens ir nedaudz duļķains spiningoju ar rotiņu, kuram uz lapiņas ir uzlīmēts spilgts atstarotājs (balts). Tikai neaizmirsti, ka Gaujā spiningot drīkst tikai līdz 1. oktobrim.

Ja ļoti vajag, tad noķert līdaku ir iespējams arī duļķainā ūdenī, ja lieto ļoti spožu vizuli un atrod kādu aizstraumi, kurā ietek kāds dzidrāks strauts vai avots. Vispār copēt lielā un duļķainā ūdenī nav patīkami, tāpēc ir vērts braukt uz kādu ezeru. Starp citu Tebrā drīkst spiningot tikai līdz 1. oktobrim.