Tas nav pareizi teikts, ka līdakas dzīvo gandrīz pa grunti. Līdaka ir tāds plēsējs, kurš vienmēr uzglūn no kaut kāda slēpņa. Līdaka vienmēr slēpsies aiz siekstām, akmeņiem vai ūdenszālēm. Mūsu ezeros biezākās ūdenszāles, kur līdaka varētu maskēties, lai uzbruktu savam laupījumam, ne vienmēr ir pie grunts. Diezgan bieži līdakas slēpjas ūdens vidējos slāņos vai pat virspusē. To slēpšanās un maskēšanās vietas ir atkarīgas no ūdenszāļu veģetācijas. Rudenī, kad ūdenszāles iet bojā un nogrimst līdakām vairs nav kur slēpties un viņas meklē dziļākas vietas. Neticu, ka 5 metru dziļumā nav skābekļa vai kaut kas cits tamlīdzīgs.

Spiningojot Gaujā ir jārēķinās, ka daļu vizuļu tomēr atstāsi čakārņos, tāpēc centies izmantot pēc iespējas lētākus vizuļus. Visi vobleri ir ļoti dārgi, tāpēc labāk Gaujā ir spiningot uz rotiņiem, pie kam nevis kaut kādiem firmīgajiem MEPPS, bet ļoti līdzīgiem no lētākām firmām, piemēram, mūsu pašu Lucky John. Džigi arī nav dārgi salīdzinot ar vobleriem un noteikti var mēģināt ķert zivis arī uz tiem. Aptumšot džiga galvu ir vērts ja ūdens ir ļoti dzidrs, bet par cik tagad Gaujā ūdens ir duļķains tad zivi vairāk pievilinās kaut kas spilgtāks.

Volframa pavadiņas es nelietoju. Man patīk visvienkāršākās Salmo firmas tērauda pavadiņas ar caurspīdīga plastikāta izolāciju, kurām vienā galā ir karabīne un otrā slēdzenīte. Spiningojot lietoju vienu vai nu īso vai garo pavadiņu, nu bet velcējot ar lielo vobleri savienoju divas garās pavadiņas un kopējais pavadiņas garums ir ap 60 cm. Tas tāpēc, ka lielajām līdakām ir briesmīgi lieli zobi un cīnoties tās purina galvu, kā krokodils un var uztīt pavadiņu uz zobiem, tāpēc 60 cm rudenī velcējot ar lielo vobleru nebūs pārāk gara pavadiņa. Džiga galvas krāsa ir jānosaka eksperimentējot. Es krāsai nepievēršu lielu uzmanību. Copējot ar džigu galvenais ir džiga galvas svars.

Patiesībā ne viens īsti nezin atbildi uz jautājumu vai zivis atšķir krāsas. Krievu zinātnieki padomju laikos apgalvoja, ka zivis krāsas neatšķir vispār. Tomēr tā laikam nav. Daži uzskata, ka zivis nav daltoniķes, bet krāsas atšķir spektrā no dzeltenā līdz zaļajam. Es bieži lietoju vizuļus, kuri ir dzeltenā vai dzelteni zaļganīgā krāsā. Šķiet, ka uz tiem tiešām ķeras labāk. Šķērsbļitkas var lietot no laivas dziļās vietās, vai arī ar garu makšķeri. Ja Tu redzi līdaku, gandrīz pilnīgi droši ir tas, ka arī viņa redz Tevi un tas viņu dara uzmanīgu.

Šķiet ka tur nekad neesmu copējis, tāpēc neko nevaru ieteikt.

Rudens cope būs tad, kad sāks iet bojā ūdenszāles. Parasti ap septembra beigām sāk iet bojā ūdenszāles un šis process ilgst līdz ūdenstilpnes aizsalšanai. Jo tuvāk ziema, jo ūdens ir dzidrāks un mazāk ūdenszālu, jo tās iet bojā un nogrimst. Rezultātā lielajām līdakam nav kur slēpties un viņas var diezgan viegli atrast dziļājās bedrēs. Vienīgais, jo tuvāk ziema, jo aukstāks ūdens un tas nozīmē, ka lielās līdakas vairs nav tik ātras un vizulis ir jāvelk ļoti lēni.

Par tādiem master sērijas rotiņiem esmu lasījis vienā tulkotā rakstā pirms pāris mēnešiem. Domāju, ka tur kaut kas nebija pareizi iztulkots. Vispār Rīgā makšķernieku veikalos ir ļoti plašs rotiņu sortiments.

Tas, ka jau otro gadu nevari noķert zivi ir ļoti dīvaini. Tev kaut kas nav tā kā vajag. Visvienkāršākais, kā to problēmu var atklāt un novērst ir aizbraukt kopā paspiningot vienā laivā ar kādu pieredzējušāku spiningotāju. Kādu no tiem, kuri tajā vietā līdakas ķer.

Spiningojot ir jāatceras, ka jebkurā mirklī Tev var pieķerties ļoti liela zivs un ja Tu nebūsi gatavs ar to cīnīties, tā noteikti saplēsīs auklu un būs prom. Piemēram, desmit kg smaga līdaka var sagrābt vizuli tad, kad vizulis jau ir pie pašas spininga spices un uzreiz mesties uz priekšu, zem laivas, lielais sams var izdarīt tieši tā pat, tikai tas ar milzu spēku un ātrumu skries dziļumā, bet 8 līdz 12 kg smags lasis ir spējīgs vairākas reizes izpildīt 100 līdz 150 metrus garus rāvienus un ja bremze ir aizvilkta pārāk stipri, tad ar skaļu plīkšķi saplīsīs gan 0,50 monofīlā vai 0,34 mm pītā aukla. Frikcijas bremze ir jānoregulē tā, lai būtu iespējams lielo zivi piecirst. To regulējot, nekādus svarus neizmanto. Tā tiek noregulēta tā, lai to varētu diezgan viegli izvilkt ārā no spoles. Ir tāds cirka mākslinieku triks. Tiek servēts galds ar traukiem un glāzēm un tad fakīrs ņem un izrauj galdautu un visi trauki un glāzes paliek savās vietās. Šī trika pamatā ir tas, ka galdautu var izraut, nesaplēšot traukus, ja to izdara ļoti asi un ātri. Ar vaļēju frikcijas bremzi makšķerniekam ir jāizdara tieši tas pats. Asi jāpiecērt un āķis ieķersies, bet rāviena brīdī aukla nepārplīsīs. Spiningojot, es daru tā: spiningoju ar noslēgtu atpakaļgaitas bremzi(tas tāpēc, lai no pirkstiem neizsit spoles rokturi) un katru reizi, kad no spoles ir jāpavelk ārā aukla to daru ar roku, tādejādi pārliecinoties par to, ka frikcijas bremze ir vaļā un tā nostrādās.

Kādreiz, Lobes ezers bija izcila vieta spiningošanai. Tur ķērās ļoti skaistas, pavisam tumšas līdakas un sevišķi skaisti asari. Asari arī bija ļoti tumši ar dzeltenu vēderu un spilgti sarkanām spurām. Pa retam uz mazo rotiņu uzķērās arī pa kādam rudulim, bet manam tēvam, arī uz mazo rotiņu pieķērās ap 4 kg smaga karpa!!! Dodoties spiningot uz Lobes ezeru jāzina, ka tas ir ļoti sekls ezers un vasarā tas ļoti stipri aizaug, tādēļ vairāk noķers tas spiningotājs, kurš labāk un precīzāk met. Parastā dienā, kad vēja stiprums nav liels Lobes ezerā ir jācenšas iebraukt ar laivu visaizaugušākajās vietās un ļoti precīzi jāiemet. Tad ir iespēja noķert kādu pieklājīgu līdaku. Vislabākais laiks spiningošanai Lobes ezerā ir vai nu vētras laikā, kad pāri ezeram veļas baltie viļņi vai arī pirmajās stundās pēc negaisa. Ja vējš izkustina meldrus un ūdenszāles lielās līdakas uz kādu laiku iziet atklātākās vietās un tām spiningotājs var tikt klāt daudz vieglāk. Ja spiningo aizaugušajās vietās tad vislabākie rezultāti būs uz dzeltenu vai baltu rotējošo vizuli. Var copēt arī uz poperu. Klajās un daudz maz dziļākās vietās var izmantot rotiņu un peldošo vobleru.