Vienmēr, kad strīdies, atceries, ka nekas netiek ražots tādēl, ka tas ir sliktāks. Gan slīdošajiem (in-line) gan piekarināmajiem sviniem katram ir savs pielietojums, kad tie darbojas labāk. Vienmēr jāskatās uz montāžu kopumā, ne tikai uz svinu atsevišķi. Vēl vairāk, es pat teiktu, ka jāskatās uz svinu kā kopējās stratēģijas sastāvdaļu, ne tikai kā montāžas sastāvdaļu. Tādēļ kārtīgam karpiniekam arsenālā ir daudz un dažādi svini - piemēroti dažādām situācijām. Visas iespējamās situācijas es te neaprakstīšu, bet vienu ieskicēšu: ja barojam vienu punktu un tajā arī ķeram, tad karpa barojas mazkustīgi, praktiski stāvot uz vietas, Tas viņai dod iespēju izspļaut āķi tā, ka mēs to nemaz nepamanām. Šādā situācijā ir ļoti svarīgi, lai montāža nostrādātu maksimāli efektīvi. Tas nozīmē superass āķis un pēc iespējas smagāks svins. turklāt svina smagums no karpas pieciršanas viedokļa ir jāmēra nevis kā svina kopējais svars, bet gan tas, ar kādu spēku āķis ieduras lūpā pavadiņai nostiepjoties copes mirklī. Tas, savukārt, ir atkarīgs no svina kopējā svara (protams), bet vēl vairāk - no formas, precīzāk runājot - kurā vietā pavadiņa pie svina stiprinās. Noliec montāžu ar visu svinu uz galda un pamēģini pats - ja tas ir in-line tipa plakans bumbierveida svins, kuram viss svars ir aizmugurē, tad pieciršanās spēks būs liels. Pretējā gadījumā - ja tas ir piekarināmais svins, kurš ir apaļš, garš un izstiepts un tam lielākais svars ir apakšā (pretējā galā karabīnei), tas tas pieciršanās spēks būs ļoti mazs - copes brīdī svins sākumā pagriežas un tikai tad sāk darboties viss tā svars. līdz ar to sanāk tāda kā amortizācija, kas ievērojami pasliktina āķa iespēju iedurties kārtīgi. Vēl jāņem vērā arī grunts aspekts - ja tā ir cieta, kā tavs galds, tad šis moments ir daudz būtiskāks nekā tad, ja svins iegrimst mālos vai dūņās. tādēļ šādās situācijās lietojam i-line vai sliktākajā gadījumā - kompaktus kubikveida piekarināmos. turklāt jo labāka ir šī pieciršanās ģeometrija, jo vieglāku svinu varam lietot. un otrādi - ja tomēr lietojam garās piekarināmās lodes, tad pēc iespējas smagas. Tālākā distancē strādāt ar in-line kļūst grūtāk. tas mazliet vairāk pinas (kas gan lielā mērā ir atkarīgs arī no metiena tehnikas) un sliktāk lido. Savukārt, nonākot līdz copei supertālās distancēs, es vispār aprobežotos ar chod rig vai sliktākājā gadījumā - helikoptera tipa montāžu. Abos šajos risinājumos garās slaidās lodes darbojas ideāli! Respektīvi, kustinam smadzenes, analizējam un pielāgojamies situācijai ņemot vērā pēc iespējas visus aspektus.

domāti 4 kāti, kas aprīkoti ar vienu āķi un atrodas ūdenī. Papildus tiem var būt spoda kāti, marķieru kāti un arī neierobežotā skaitā rezerves makšķeres - kaut vai ar uzdurtām boilām uz mata.

dalibas maksa parasti ir no komandas. kopš tā brīža, kad sāc mačoties, tu kā indivīds vairs neskaities - tikai komanda:) par sistēmām jau izstāstīju - visas sistēmas, kas tiek sietas izmantojot karpu maksķerēšanai paredzētos aksesuārus (klipši, utt) ir drošas un ir izmantojamas mačos. galvenais, lai svins nebūtu ar mezglu piesiets pie pavadiņas - tad karpa no tā nevarēs atbrīvoties gadījumā, ja pārtrūkst pamataukla.

Iesācēja komplekts ir samērā plašs jēdziens. Drīzāk vajadzētu nolemt, kādos ūdeņos plāno makšķerēt visvairāk. Daudzmaz kompetentu izvēli varēs piedāvāt copes nams miera ielā.

Sacensības mēdz būt dazādas. Parasti sacenību nolikumā ir rakstīts, kas piedalās, vai ir dalības maksa vai arī kādi specifiski noteikumi. Pirmām kārtām, komandai un tās dalībniekiem ir jāprot apieties ar zivīm un jabūt attiecīgam inventāram - karpu matracītis, pareizs uztveramais tīkls (liels, ar smalku tīklu) un pietiekošs skaits uzglabājamo maisu (skaitu parasti norāda nolikumā, atkarīgs no tā, cik biži nāk tiesneši). montāžām ir jābūt drošām - ja karpa pārrauj pamatauklu, tai ir jāspēj arī tikt vaļā no svina. visbeidzot barībā tikai boilas, granulas (peletes), graudi, pupas utml, bet ne tārpi, gaļa, vēži vai kas tamlīdzīgs. tas lielos vilcienos viss - pārējais vairāk no tavām paša spējām un iespējām atkarīgs. katrā ziņā mačošanās ir pavisam jauna un interesanta pieredze un katram iesaku vismaz pamēģināt.

pateicoties veikala boilās esošajiem konservantiem, tām nevajadzētu bojāties nekādos apstākļos. tomēr dažas boilas ir ilgmūžīgākas nekā citas. saldēt tās var, bet atstātas ārā mūsu apstākļos tās vairākkārtīgi sasals un atkusīs un tas nu gan nebūs labi. tapēc labāk kādā tumšā vēsā vietā. galvenais, lai kāda dzīvība neimetās. peles, piemēram. vai tārpi.

antikvariats.

Protams!

obligāts nav nekas, barībā var būt ļoti daudz dažādu sastāvdaļu. visekonomiskāk un pietiekoši efektīvi ir pašam mājās vārīt kukurūzu. nopērc pāris maisus un pietiks krietnam laikam. turklāt pēc vārīšanas to var glabāt spainī krietnu laiku, nedaudz ieskābusi tā strādā pat labāk. ar kaņepēm un riekstiem var rīkoties līdzīgi, bet nu pilnīgi var iztikt ar vienu pašu kukurūzu, sevišķi, ja to kombinē ar boilām. kukurūzu var likt arī uz mata - vislabāk 2-5 graudus un galā kaut ko peldošu, piemēram mākslīgo kukurūzas graudu vai mazu popapiņu. un nav milzīgas vajadzības aizrauties ar tās kukurūzas papildināšanu ar vēl kaut kādām papildus piedevām, sevišķi ķīmiskām. nu jā, var jaukt šādu pašgatavotu kukurūzu arī ar veikalā nopērkamo saldo koservēto. 20 mm boilas nav par lielu mazām karpām, bet ir samērā neekonomisks barošanas veids - mazāka izmēra boilu vienā kilogramā ir vairāk līdz ar to arī barībibas gabaliņu sanāk vairāk. var tās 20mm boilas griezt uz pusēm un četrās daļās, turklāt piejaucot pie tās pašas vārītās kukurūzas tāds kokteilis jau sanāks stipri atraktīvs.

80 metru distancē varēsi barot ar jebkuru daudzmaz zināmas firmas spoda kātu. precīzus modeļus es te nesaukšu.