ļoti ietekmē. labākais ir tas, kurš pūš sejā, krastā stāvot. tas tādēļ, ka ezera ūdens sasilst virspusē, bet vējš to dzen uz krastu. karpām patīk silts ūdens, tādēļ tās virzās uz to pašu krastu, uz kuru pūš vējš. Tas gan nenotiek vienā mirklī. un, jā, upēs tas nestrādā.

Visvairāk veicies ir tad, kad pastāvīgi, vairākas dienas pēc kārtas vienā un tajā pašā vietā ir barots ar vienām un tām pašām boilām. Tādā situācijā karpas pierod pie konkrētas barības, labprāt to ņem, jo ir pārliecinātas, ka tā ir grašīga, veselīga un glavenais droša (nesit pa zobiem). Ja tādā veidā ir barots vairākas dienas, tad copes dienā piebarot vajag ļoti maz vai pat nemaz. pāris saujas boilu pēc katras copes - tas tad būtu optimāls ritms. Runājot par barības daudzumu, ko var vai vajag barot - nav nekādas standarta receptes vai formulas. Ir ļoti daudz apstākļu, kas to ietekmē. Padomā pats! Cik barības var apēst viena 3kg liela karpa? un cik var apēst 20kg liela karpa? un divas, piecas, divdesmit, simts karpas? Tātad pirmkārt, barības daudzums ir atkarīgs no tā, cik daudz un cik lielas zivis ir konkrētajā vietā. Otrkārt, apetīte. Dažreiz zivīm gribas ēst daudz un citreiz maz vai pat vispār nemaz. Ja tādā apātiskā dienā iebarosi mazliet par daudz, copes nebūs. Arī šī iemesla dēļ labāk ir pastāvīgi barot ar vienām un tām pašām kvalitatīvām barības boilām, jo tās labi sagremojas, un veicina karpas apetīti ēst vēl un vēl. Tādēļ karpinieka galvenais instruments ir nevis makšķere, bet gan transports uz ezeru vairākas dienas nedēļā pirms copes. Protams, ir reizes, piemēram, sacensībās, kad tāda iepriekšbarošana nav iespējama. Tad nu atliek paļauties un intuīciju, pieredzi, zināšanām. Tici man, pat vispieredzējušākie karpinieki jautājumā par barības daudzumu mēdz smagi kļūdīties. Tapēc nebaidies eksperimentēt un darboties pēc savām spējām un ieskatiem.

Patiešām neesmu speciālists šādos jautājumos, bet, manuprāt, upes krasts nemaz nevar būt privātīpašums. Tauvas joslas likumam pie katras upes ir jādarbojas. savukārt, dīķis ir privātīpašums tad, ja zeme tam visapkārt ir viena īpašnieka privātīpašums. Tomēr parunāt ar īpašnieku vienmēr nāk tikai par labu - viņš arī ir cilvēks un zināmu darbu un resursus ieguldījis.

Iemeslu, kādēļ neķeras, var būt simtiem, šajā gadījumā tādu acīmredzamu šaizi pagaidām neredz. ja makšķernieku ir daudz, tad visdrīzāk būs tā, ka zivis koncentrēsies tur, kur barība būs garšīgāka, veselīgāka un tās būs vairāk. Tas, kas būs uz mata uzlikts, jau ir sekundāri. Ja tev ķeras, turpini eksperimentēt un vēro, kas labāk strādā.

Makšķerēšana pat visprofesionālākajā līmenī ir mazliet laimes spēle, tādēļ ej un mēģini, gan jau tev ar pieķersies!

nevajag deju tīkliņzeķes un nevajag arī lietotas, piesūkušās ar cilvēka sviedriem un visādu kosmētiku. vajag pašas vienkāršākās, lētākās un jaunas. nemaz tik daudz tās nemaksā.

Vispār jau sams nav baltā zivs... PVA tiešām visi šķīst ūdenī, tur jau to fīča. nešķīstošu materiālu tāpat ir pa pilnam. Vispraktiskākais tādiem samošanas mērķiem - sieviešu kaprona zeķe. Taisi maisiņus, cik vien lielus vai mazus vēlies un liec iekšā visu, kas nāk prātā, tai skaitā naktstārpus, vistas gaļu, varžu kājiņas, gliemju gaļu utt. piestiprini āķim ar mata sistēmu, kā boilu un aidā!

būtu ielaidis pirms gada, šīs jau būtu paaugušās. Tomēr vienmēr labāk vēlu nekā nekad. karpām pašām gan ir pilnīgi vienalga,

īsti nezinu, ar ko profesionāļi no amatieriem atšķiras - visi grib uzcept šašliku un justies ērti. Tādu vietu ir simtiem, bet ieteikt nav nekādas jēgas, jo nekad nav garantijas, ka tā vieta nebūs aizņemta. Tādēļ izvēlieties ezeru vai upi, brauciet un skatieties, kur un kas jums pašiem patīk. Vietas meklēšana ir daļa no makšķerērēšanas procesa un diez ko prātīgi nebūs man šo piedzīvojumu jums atņemt.

aizmirstam.