tādēļ jau tās lielās izdzīvo, ka ir gudrākas un uz makšķernieku āķiem tik viegli nesēžas. vienīgais veids, kā pie tādas tikt ir būt vēl gudrākam un tomēr mēģināt piemānīt. pirmais, ar ko var paeksperimentēt šādos gadījumos, ir dažādot sistēmas un pavadiņas. pavadiņu veidi ir vairāki un katru no tiem šādos apstākļos der pamēģināt. ja karpa ir iemācījusies izspļut vienu sējumu, tas vēl nenozīmē, ka tikpat veikli tā tiks galā ar citu. tādēļ jau to pavadiņu veidu ir tik daudz. otrs veids, kā noselektēt lielās no mazajām gadījumos, kad mazās ķeras kā trakas, ir samērā intensīvi barot kādu laukumu, bet ķert šī laukuma malās - lielās parasti uzturas nostāk no lielā bara, bet nekur tālu arī nav - uzlasa to, kas paliek pāri un arī ziņkārība tām neļauj tā viegli noskatīties uz to rīšanu. trešais, kas mēdz nostrādāt tādās situācijās, ir ūdenī krietni ilgāk pastāvējusi boila salīdzinājumā ar tām, kas tiek lietotas iebarošanā. ķerot īpaši lielās, es, piemēram, mēdzu nepārmest makšķeri pat 24 stundas un vēl vairāk. protams, ar nosacījumu, ka esmu pilnīgi pārliecināts, ka tur apakšā nekas nav sapiņķerējies. aukla, pavadiņa un arī boila pārklājas ar zemūdens netīrumiem u.c. un izskatās daudz dabiskāk izraisot mazāk aizdomu. ja nav laika tik ilgi gaidīt, var vienkārši paturēt boilas kādu laiku tā paša dīķa ūdenī, bet tam būs tikai daļējs rezultāts. tomēr arī tāda mazāk smaržīga boila var lielajai un uzmanīgajai karpai patikt labāk nekā svaiga smaržīga. visbeidzot, klasika ir ilgstoša (2-3 nedēļu) iebarošana ar kvalitatīvām barības boilām (piemēram, trigga, kg-1, source) un tikai. iebarot var vienā vietā vai vairākās. jo lielāka karpa, jo lielāku priekšroku tā dod kvalitatīvai barībai un šīs boilas ir tieši tas, kas viņai nepieciešams. par sistēmām runājot, lielākai karpai der garāka pavadiņa (25 cm un vairāk) un samērā plaši izkaisīta barība (boilas) - lai tā atrastos pastāvīgā kustībā. tikai tad tāda gara pavadiņa droši nostrādās, savukārt ar īsajām tāds viltīgas karpas ir iemanījušās vieglāk tikt galā un neuzķerties. nu jā, droši vien lieki piebilst, ka visai sistēmai uz grunts ir jābūt maksimāli nemanāmai, piespiestai pie zemes, pieskaņotai pēc krāsas utt - par to jau rakstīju L.Hjuindaika grāmatas tulkojumos žurnālā pagājusogad, kurus noteikti der izlasīt, ja gribas ķert ko lielāku ar divniecēm.

uzraksti savu tel uz aivars@lilita.lv

fjordā karpu nav, par pārējām zivīm pajautā kādam citam ekspertam.

upēs, kur karpas netiek regulāri ķertas un barotas, labi ies zemenes, tutti frutti, cream cajouser u.c. "klasiskās". Ventā, kur jau daudz, kas ir izmēģināts, reālāk strādās ilgtermiņa iebarošana ar barības boilām tipa Trigga. barojot upē ar boilām, jārēķina straume. ja ir aizdomas, ka straume nes boilas uz leju, tās vajadzētu vismaz griezt uz pusēm, likt bumbās vai bērt no laivas. bumbas labāk - tās strauji nogrimst un tad izšķīst, jo tādas pusītes grimst daudz lēnāk nekā veselas boilas, tādēļ grimstot tiek jau nonestas krietni tālu. lai nu kā, bet upē visu laiku ir jādomā par straumi - kur tā barību aiznesīs un jācer, ka pa to pašu ceļu karpas nāks pretī. jāsaprot arī, ka ne no vienas citas puses tās nenāks - tikai pretī barības un smaržas ceļam. jo precīzāk un koncentrētāk šādu ceļu izdodas izveidot un tieši uz tā nolikt āķi (un ne metru tuvāk vai tālāk) jo lielāka šance uz copi. pavadiņas garākas, svini lielāki nekā ezerā. lielā straumē speciālie straumes svini - lai nenes uz leju visu sistēmu. otrs variants - meklēt atstraumes, kur ūdens mierīgāks vai griežas uz riņķi - tur ķer tāpat, kā ezerā.

ar halo zig rig komplektu tiešām mainīt dziļumus ir visērtāk, bet tam ir niķis piņķerēties iemetienā. katrā ziņā tam jāliek puta virsū uz āķa, jāpaceļ līdz ūdens virsmai, binoklī jāapskatās, vai viss ok un tad jāvelk ūdenī iekšā. pirmais dziļums būtu pārdesmit cm zem ūdens virsmas un tad pamazām uz leju. otrs variants ir vienkārši mainīt pavadas garumus. un vienmēr abi (visi) kāti sākumā jātaisa dažadiem dziļumiem.

nākošajā CL numurā vēl pieķeršos šai tēmai, bet lielos vilcienos - mazs āķītis, ar uz āru vērstu actiņu, ēsma stingri pie tā piesieta maksimāli īsā matā. ēsmas smaržai diez vai vispār ir nozīme, galvenais, lai to būtu viegli ieraudzīt, tāpēc svarīga ir krāsa. tādēļ ļoti interesanta ir koncepcija "bitīte", kas sastāv no dzeltenas un melnas foam ripiņas. Jo no augšas skatoties karpa vislabāk redzēs dzelteno, bet no apakšas - melno. otrs, kas ir svarīgi copējot ar zig rig ir pastāvīgi mainīt dziļumu (ik pēc 20-30 min) līdz atrod to, kurā karpas stāv. vispiemērotākie apstākļi ir tad, kad ir viegls vējiņš un ūdens viļņojas. protams, arī lai ir gaišs, naktī ne visai. klasiski zigus lietoja ļoti karstos apstākļos, kad karpas ne visai gribēja baroties, bet pēdējos gados ir konstatēts, ka karpas labprāt uzēd arī pa kādam kukainim, tādēļ zigs reāli strādā visu gadu. varbūt rudenī mazāk. jā, un kaut kādai iebarošanai ar var būt un var nebūt nozīme. ja baro, tad ar kaut ko sīku un lēni grimstošu, protams,

ķeras, ķeras. viņām vienalga, vai tev silts vai auksts, viņām svarīgi ir cik silts ir ūdenī. un lai skābeklis būtu. un ko uzgrauzt...

vislabāk tādas lietas pajautāt pārdevējam kāda makšķerlietu veikalā, kurā ir nodaļa karpām. tur tev parādīs gan nepieciešamās sastāvdaļas, gan dažādus variantus, kā visu salikt un sasiet. neredzot konkretus sīkumus, no bildēm tāpat līdz galam visu nesapratīsi.

makškerējot karpas brekši ķeras uz visu un vienmēr, neatkarīgi no tā, vai spīd saule vai līst lietus. un vislabāk tie ķeras tad, kad uznāk miegs:)

vislabāk pašus pamatus tev uz vietas veikalā izstāstīs un parādīs kāds zinošs pārdevējs. meklē veikalus, kuros ir kāda nodaļa tieši karpu copei. vajag lasīt žurnālu, manas iepriekšējās atbildes (to ir daudzi simti), noķert pie ezera vai dīķa kādu zinošu makšķernieku. šeit es varu atbldēt tikai uz ļoti konkrētiem jautājumiem.