neesmu speciālists, bet kaite kaut kāda tā noteikti ir. vajag parādīt dīķa saimniekam un pajaut't, vai tādu vajag laist atpakaļ. Dažreiz ir labāk, ja tās slimās izvāc ārā no dīķa. Viens no iemesliem - karpa satraumēta, mētāta pa smiltīm, nobružājusi gļotu kārtu un infekcija tiek iekšā.

mēdz būt moška, tādi sīki pretīgi kukaiņi. grūti tai sagatavoties, bet kaut kas jāpadomā. no stratēģijas viedokļa - man nepatīk doma ar diviem kātiem pāriet uz vienu labāko punktu - tas mēdz aizbaidīt zivis. labāk ķert ar vienu kātu nekā neķert ar diviem. trešais - ilgis ļoti nemīl troksni. krastā jābūt maksimāli klusiem. labāk nometni būvēt kaut kur tālāk mežā iekšā, pie krasta pēc iespējas neatrasties un nedauzīt zemi.

nu tā parasti dara gan. ne vienmēr tas nostrādā, tomēr tas ir vairāk nekā nekas.

Sveiks, es šeit pilnīgi noteikti nereklamēšu un nekritizēšu kaut kādus konkrētus ražotājus. Vienīgais, ko es no sirds varu ieteikt - ja nav ticības ražotājiem, rullē pats. tas ir interesanti, aizraujoši un daudzkārt ātrāk palīdz saprast zivs reakciju. Otrkārt, starp boilām nav tik daudz jāmeklē kvalitāte, kas ir visnotaļ abstrakts jēdziens, bet gan piemērotība konkrētiem apstākļiem un konkrētam ūdenim. tas, kas labāk strādā vienā vietā un vienā veidā, citur un citās rokās var strādāt mazāk. ja būtu viena vislabākā boila, tad jau visi uz viņu ķertu. tomēr pat vislabāko boilu karpas ar laiku "atkož" un sāk ignorēt. tādēļ arī ir vajadzība pēc nepārtrauktas maiņas.

1. Slavenais Ilgis ezers Lietuvā ir tieši tāds - dūņas biezā slānī un velti meklēt kādu tīru vietu. nekas, tauta ķer jau gadu desmitiem. karpas rokās pa dūņām un atrod gan makšķernieku samestās boilas, gan visu pārējo labumu. Ir gan dažas nianses. pirmkārt, jācenšas pēc iespējas mazāk iegremdēt ēsma ar āķi dūņās. tādēļ izmanto ļoti vieglus svinus, 30grami maksimums. ar superasu āķi copes ir pieteikoši drošas. pavadiņas taisa no ļoti mīksta materiāla un garākas - 40-50 cm. uz mata liek peldošu vai neitrālu boilu vai sniegavīru. man daudzas copes ir bijušas no sniegavīra, kas sastāv no 3 boilām. bet nu maza izmēra ēsmas arī strādā - atkarībā no laikapstākļiem un karpas noskaņojuma. barot jācenšas pēc iespējas koncentrēti, lai veidojas tāds kā barības katls, kurā starp daudzām dažādām barības sastāvdaļām ietrāpās arī tavējā ar āķi. barībai vajadzētu būt pēc iespējas dažādai - sākot ar dziļi grimstošām boilām, mazāk dziļi grimstošām peletēm, pa "gaisu" peldošām kaņepēm un kaut kādiem ūdeni iekrāsojošiem materiāliem, piemēram, kondensētais piens vai attiecīgas šķirdās piedevas. ideāli, ja tādu zupu var iegāzt no laivas - būs gan precīzi, gan efektīvi. ja nav laivas, var kaut vai iepeldēt -ir taču jau silts. sliktākajā gadījumā ar piepūšamo matraci kautvai. arī makšķeri var ievest tādā veidā - ielikt iekšā tieši tajā paša zupā. bet nu var jau arī spodot - tas būs sportiskāk. 2. Par pļaušanu - karpa nav tik dumja, ja tu tur kaut ko izpļausi, viņa labu laiku tuvumā nerādīsies. ja aug zāles, tajās NOTEIKTI būs ejas, pa kurām karpas staigā. tev jāatrod šīs ejas, vēl labāk - eju "krustojumi" un jānoliek tur savs "luksofors" no sarkanas un dzeltenas boilas. jā, tieši sarkanās, rozā, dzeltenās krāsas vislabāk strādā zālēs. Protams, arī visa makšķere jāpielāgo copei zālēs. turklāt neatkarīgi no tā, vai āķi ieliksi zālēs vai kādā brīvākā lauciņā - karpa pēc copes tāpat jozīs iekšā džungļos un diez vai tev būs iespēja to novērst. tapēc labāk uzreiz tin uz spoles pīto auklu, montāžu izvēlies ar nosktkrītošu svinu, pietiekoši izturīgu (ne obligāti lielu) āķi un pēc copes velc no visa spēka. vai vēl labāk - esi gatavs braukt karpai pakaļ ar laivu. 3. padomā, kā tas viss tur grimst! birstošā barība grimst ļoti lēni, daudz lēnāk nekā boilas. ja gribi veidot "mākoni", tad birstošās barības pievienošana var attaisnoties. bet ļoti bieži, sevišķi mazliet dziļākās vietās var sasniegt tieši pretēju efektu - karpas celsies birstošajai barībai pretī, ar atvētu muti centīsies to visu savākt un tava uz grunts gulošā boila ar āķi dabūs gaidīt, kad karpa izdomās atgriezties lejā. ir pavisam nepatīkami, sevišķi mačos, redzēt, kā spodošana ar birstošo barību reāli apstādina copes uz stundu vai divām. līdzīgs stāsts ir, starp citu, arī ar kaņepēm - tās arī grimst ļoti lēni vai pat vispār negrimst! tāpēc ielej spainī ūdeni, iemet vienu sauju spodmiksa un pavēro, kas notiek. un tad izdomā - vai tev to vajag? vai varbūt kaut ko paņemt nost vai varbūt pielikt klāt?

sānvējš, protams, sarežģī lietas. ja spombs metienā novirzās no iecerētā punkta, tas jāmērķē attiecīgi dažus metrus sāņus. To gan pateikt ir vieglāk nekā izdarīt... Vēl jāņem vēra, ka aukla metiena brīdī sānvēja dēļ veido loku un spombs neaizlido tik tālu, kā ir atklipsēts un kā būtu, ja aukla būtu taisnā līnijā. tādēļ auklas klipsēšana nav vienīgais attāluma mērīšanas veids. es šādos apstākļos, ja gribas ļoti precīzi barot, varbūt atstātu marķieri ūdenī un izmantotu to par orientieri. spombs teorētiski varētu neatvērties, ja iekrīt ūdenī sāniski. tas tā varētu notikt auklai atsitoties pret klipsi brīdī, kad spombs jau ir tuvu pie ūdens. tad tas gaisā nostājas horizontāli un tā arī iekrīt ūdenī - ar sānu. 60 metri nav tik liela distance, ka nevarētu piešauties puslīdz precīzi mest arī bez klipsēšanas. par dziļumiem - nē barība neaizlido vis tālāk, ja ir dziļāks. bet svins ar āķi, ja būsi nomērījis tieši tikpat garu auklas posmu, kā spodam, nosēdīsies TUVĀK nekā lidos spods. uzzīmē ūdeni šķērsgrizumā, savu auklu brīdī, kad svins atsitas pret ūdeni un attiecīgi, kur tas nogrims - tas būs tuvāk. un jo lielāks dziļums, jo tuvāk. un jo tuvākā distancē tas notiek, jo arī tuvāk. lielā attālumā un nelielā dziļumā šī starpība nav tik liela. tas gan ir tad, ja grimstot turam auklu nostieptu. To parasti arī visi dara, jo grib sajust tradicionālos donk atsitoties svinam pret zemi. arī iespējas sapiņķerēt pavadiņu tādā veidā ir mazākas. tomēr par distances saīsināšanos daudzi aizmirst. rezultātā āķis guļ tuvāk nekā ir iebarots. dažreiz tas ir labāk, bet biežāk gan labāk ir tieši otrādi - kad āķis ar ēsmu atrodas nedaudz pāri iebarotajai vietai. Tāpēc labāk makšķeres distanci uzlikt kādu metru vai pusotru garāku nekā spoda.

klasiska marķējamā vieta ir kāda kante, kur ir dziļuma strauja izmaiņa. makšķerēt var gan kantes apakšā, gan augšā, gan pa vidu - karpas atkarībā no apstākļiem var būs visos trijos dziļumos. dīķos tā nereti ir vecās upes gultne, kas piesaista. noteikti ir labi, ja atrodas kāds zemūdens uzkalns, sēklis. Tā nereti ir ļoti laba barošanās vieta, sevišķi, ja atrodas kaut kur patālāk no krasta. trešais, ko meklēt, sevišķi dūņainākos ūdeņos, ir tīras no dūņām, smilšainas vai akmeņainas vietiņas. tās var būt ļoti mazas, kvadrātmetru vai pat vēl mazākas, toties tās noteikti liecina, ka karpa šeit barojas. visbeidzot, tie var būt kādi zemūdens koki vai krūmi, vai virspusē neredzamas zāļu saliņas. tādās vietās arī karpas noteikti var meklēt tuvumā.

Tādēļ jau tās lielās karpas ir tik prestižs loms, ka ar pāris teikumiem to atslēdziņu neatradīsi. Pirms daudziem gadiem CL žurnālā rakstīju par vienu vācieti, kas līdzīgā ezerā noķēra pasaules rekordu. īsumā stāsts tāds, ka viņš brauca uz to ezeru visu vasaru, gandrīz katru nakti. pa dienu strādāja. katru vakaru viņš savas makšķeres nevis iemeta, bet nirstot nolika tik perfekti, cik vien tas iespējams. Izvēlējās labāko vietu, glīti izkārtoja pavadiņu, lai tā vispār nebūtu redzama, maksimāli noslēpa auklu un visādi eksperimentēja ar ēsmām un barībām. un zini ko? Rudenī beidzot sagaidīja PIRMO copi!!! kaut kādi 38kg laikam bija, detaļas vairs neatceros. Tā kā mums vēl garš ceļš priekšā. Es saprotu, tev ir samērā daudz laika un iespēju to ezeru apstrādāt. Tad nu es ķertos pie tās lielās karpas pieradināšanas pirmkārt. izvēlētos svaigu (saldētu vai pašrullētu) augstas kvalitātes BARĪBAS boilu. barotu ar to ļoti nelielām porcijām un ļooooti izklaidus. lielās karpas NOTEIKTI izvairās no lieliem barības galdiem. vienā reizē iebarotu 300-400 gramus un ļoti izklaidus pa pēc iespējas plašu teritoriju. Ja viņai garšo, lai staigā un meklē. barotu vismaz nedēļu. vispār bez makšķerēšanas. dažādās vietās. noteikti NELIEC to boilu, kuru baro, uz āķa mata. ja šausmīgi gribas makšķerēt, liec virsū kaut ko citu, tikai ne to boilu, ar kuru baro! citādāk sačakarēsi visu plānu. barojamo boilu liksim uz mata ne ātrāk, kā pēc nedēļas. tomēr ar laiku vajadzētu sākt saprast, KUR viņa barojas. kante tā nav, tur diez vai ir kas ēdams. kante parasti ir maršruts, pa kuru karpa pārvietojas, bet tā nav ēdamistaba. jāmeklē kaut kādas pazīmes, kur viņa ēd. ja ezers ir zāļains, tās varētu būt kādas ejas vai tīrāki lodziņi starp zālēm. ja gultne dūņaina, tie varētu būt mazi tīras gultnes pleķīši, ko viņa iztīrījusi barojoties. Varbūt ezerā dzīvo gliemenes? vēži? kur tie uzturas? karpa noteikti nāk ar tiem baroties. katrā ziņā vislielākā iespēja ir noķert karpu tur, kur ir viņas barības vieta. kā jau teicu, ar čaklu barošanu pie sevis to neatvilināsi, tev pašam ir jāiet viņai pakaļ. Kādā veidā? eholote ir vājš palīgs, vajag mēģināt redzēt ar acīm, kas notiek uz grunts. akvaskops būtu ideāls, zemūdens kamera arī der. Kā minimums, pītā auklā iesiets svins, ko no laivas var klaudzināt pa zemi un meklēt atšķirības grunts struktūrā. Būsi pārsteigts, cik daudz var tādā veidā uzzināt. Visbeidzot, izdomā, kur ir viņas mājas. Vislielākā karpa ezerā vienmēr izvēlas VISLABĀKO vietu. atrodi to, un jau būs puse no uzvaras. Ja ar visu šo būsi ticis galā, dod ziņu, domāsim tālāk.

3lb ir kāta tests, tātad 3 oz būtu tas svins, ar kuru var vicināties bez bēdu. palielāks pva jau prasītos pēc vieglāka svina. tā tādas standarta atbilde, lai es nebūtu vainīgs, kad salauzīsi. ja nopietni, diez ko nespēju iedomāties vajadzību to īso kātu baigi slogot. Kāts viennozīmīgi paredzēts copei tuvā distancē, bieži vien no aizaugušām vietām. šādos apstākļos prioritāte ir precizitāte un maksimāls klusums. otra opcija, kad es labprāt lietotu tādu kātu, ir cope ar laivas palīdzību. abos gadījumos nav nekādas vajadzības kātu slogot lielākai distancei.

izklausās pēc sarežģītas misijas. ja jau nevienam nav izdevies, tad karpas tai ezerā ir ļoti gudras un viltīgas. visticamāk arī iemācījušās tikt galā ar ierastajām pavadiņām, neuzķerties ņemot mutē kaut ko nepazīstamu. Lai kaut cik sakarīgi atbildētu, man vajag maksimāli daudz informācijas. pacenties uzrakstīt jautumā visu, ko vien vari un cik vien vari. tad domāsim tālāk.