tieši tā, kaņepes nevajag pārforsēt. ne vairāk kā desmito daļu no kopējā iebarojamā. mēdz gan būt reizes, kad var barot tikai ar kaņepēm un vienalga ķeras, tomēr labāk neriskēt - karpām tās tik ļoti iet pie sirds, ka tās var uz tām tik ļoti uzsēsties, ka vispār neko citu neēd. turklāt tās ļoti ilgi karpai jālasa, jo ir sīkas.

ja paliela straume, tad jā, pva ir ideāla taktika. tikai jācenšas pēc iespējas bieži pārmest un visu laiku vienā vietā, lai veidojas pastāvīgs barības un aromāta ceļš, kuram pretī pret straumi tad ari karpas nāks. papildus ar kobru var piešaut konkrētas boilas, lai karpām iegaršojas un tās sāk īpaši meklēt tieši tavas boilas, tās tad arī liek uz mata. šajā gadījumā nav tik svarīgi, ka karpa to iebaroto boilu apēdīs simts metrus zemāk pa straumi.

visu jau pareizi domā - gan peletes, gan boilas, gan sēklas iebarošanā tik nāks par labu. nezinu, kas tā par upi, cik liela straume. piedomā, vai to barību pārāk tālu nenones. pret to var cīnīties, piemēram, iebarojamās boilas griežot uz pusēm. a skaidri zini,ka tās karpas tur ir? ķerot brekšus tām laiku pa laikam arī vajadzētu pieteikties.

vienīgais, ko zinu, tas par to ierīšanu - jāgaida, kamēr sāk stiept prom, nevis jāpiecērt pie pirmā piesitiena - tāda ir mana minimālā pieredze. par pārējo man nav nekādas sajēgas, sams nav karpa:)

nu? un kāds ir jautājums?

labāk Normundam Grabovskim šo pajautāt.

godīgi sakot, es nesaskatīju, ka tie ir ūdensrožu ziedi, uz ko viņš tur ķer, drīzāk jau peldoša baltmaize. tomēr ja tas tā tiešām ir, tad teikšu, ka nebrīnos - mēs vēl ļoti daudz ko nezinām par karpu barošanās paradumiem, jo īpaši tādēļ, ka tie ļoti atšķiras dažādos ūdeņos. esmu dzirdējis stāstus, piemēram, par milzu karpām kaspijas jūrā, kas barojas ar lotosa augļiem. tāpat - ja krastā augtu ķirsis un ķirši birtu ūdenī, karpas tos ēstu. arī par kukaiņiem - ir vairākas pazīmes, kas liecina, ka karpas barojas arī ar ūdenī sakritušām vabolēm u.c. kukaiņiem. tās ēd arī gliemjus un vēžveidīgos un arī uz spiningu noķertās karpas, iespējams, liek domāt, ka pat mazas zivtiņas tās, kā minimums, interesē. lai nu kā, secinājums ir acīmredzams - dabiskā barība, kas atrodama uz grunts ne vienmēr spēj apmierināt visas karpas vajadzības pēc dažādām aminoskābēm, tādēļ šīs trūkstošās aminoskābes tiek meklētas citur. cilvēkam ir tā priekšrocība šīs trūkstošās aminoskābes atrast kaut kur dabā, pārstrādāt un izdalīt lietojamā veidā un iestrādāt karpu barībā, parasti boilās. tieši tādēļ tad karpas arī lielākoties dod priekšroku tai vai citai boilai nevis dabā (ūdenī) sastopamajai barībai. pretējā gadījumā viņas vienkārši ēstu tikai savus tārpeļus un uz boilām nemaz virsū neskatītos. otrs aspekts, kas jāņem vērā, ir karpas nespēja noskaidrot vai tas kaut kas (arī ūdensrozes pumpurs) ir kaut kas ēdams, savādāk, kā tikai pagaršojot. tādēļ tā ņem mutē viskautko (arī dzeltenu plastmasas gabalu), lai noskaidrotu, ir ēdams vai nav. jo īpaši, ja tas plastmas gabals kaut nedaudz smaržo pēc ēdiena. ar visu šo es gribēju teikt, ka karpas ķert uz dabiskām barībām (tai skaitā, iespējams, uz ūdensrožu pumpuriem) var (un daudzi tā dara jau ļoti sen un darīs vēl ilgi), tomēr efektīvāk un vienkāršāk ir ķert uz tām pašām boilām izņemot dažus ļoti specifiskus un retus gadījumus, kaut arī tajos es teiktu, ka labāk vēl mazliet paeksperimentēt ar boilas sastāvu nekā ķerties pie dabisko ēsmu likšanas uz mata.

tālās distances lielākoties ir sacensību viens no izšķirošiem aspektiem. tas tādēļ, ka krastā ir liela jezga, komandas tuvu cita pie citas, ūdenī daudz auklu un karpas atvirzās tālāk no krasta. tādās reizēs mēdz būt, ka tālāks metiens dod labāku rezultātu. otrkārt, un tas attiecas arī uz ikdienas copi, ar tālāku metienu var sasniegt perspektīvas vietas (konkrētos ūdeņos un konkrētos apstākļos), kuras citādi nevar sasniegt. tomēr kopumā ņemot tālmetiens ir ekstra karpu makšķerēšanā, kas galīgi un pilnīgi nav starp svarīgākajiem. ja runā par iemetienu, tad daudz svarīgāka ir precizitāte - iemest tieši iebarotajā vietā (vai tās malā), iemest tieši tajā gultnes punktā, kas ir interesants utt. tādēļ tikai tad, kad vari regulāri trāpīt metrsreizmetrs kvadrātā tuvākā distancē ir vērts vispār sākt domāt par tālāku distanci. un ar karpas izvadīšanu tam visam nav nekāda sakara. ikdienas copē distancei ir vēl mazāka nozīme, jo vienmēr vari ezera krastā izvēlēties vietu, no kuras ērtāk un vienkāršāk sasniegt perspektīvos punktus. ļoti bieži šādi punkti ir 20-30 metru attālumā, dažreiz turpat pie kājām, tādēļ vēlreiz - daudz svarīgāk ir izprast gultni un spēt atrast interesantas karpu uzturēšanās un barošanās vietas nevis uz dullo lidināt 100 un vairāk metru attālumā. par sviniem runājot - drošāk āķis ieķersies karpas lūpā ar lielākiem (virs 100 g) kompaktas formas sviniem. vissliktākie ir garenie (tālmetiena) svini, savukārt vislabākie - plakani bumbierveida vai kubikveida. jo slaidāks ir svins, jo lielākam vajadzētu būt tā svaram. vienīgais izņēmums šai stāstā ir cope dūņās, bet iesācējiem es vispār neieteiktu ar to nodarboties.

monofilo (žilku) labāk.

jebkurš gultnes nelīdzenums var būt labs orientieris, uzkalniņi, kantes. jāmēģina kantes apakšējā un augšējā daļa, arī pa vidu kādreiz. grāvji, kas mēdz iet dīķiem pa vidu. protams, ūdenī sakrituši koki un teritorija ap tiem. zāles (par tām žurnāla iepriekšējā numurā), ejas un logi tajās. dažreiz vienīgā vieta, kur ķeras ir pārdesmit centimetrus no niedrēm. tāpat ir visu laiku jāvēro ūdens, karpas mēdz izlekt un atrādīties, tā ir visdrošākā pazīme, ka viņas konkrētajā vietā atrodas. sevišķi agros rītos (kad vienam otram patīk pagulēt). katrā ziņā ūdeņi jau ir dažādi un katrā vietā nostrādā kaut kas cits, tādēļ jātur acis un ausis vaļā, jāvēro un pēc katras veiksmes vai neveiksmes jācenšas izdarīt secinājumi. jāpieraksta, lai neaizmirstas un tā tā pieredzīte sakrāsies.