Nezinu, kur esi pieļāvis kļūdu, jo tu neraksti, ko esi darījis. Mēģini analizēt, ko esi pamainījis - pavadiņas, montāžas, barošanas utt - pamainot vienu niansi copes patiešām var pazust. Varbūt, piemēram, pavadiņa sapinas un neglīti stāv uz grunts?

Kā izejas punkts var būt šāda formula - no āķa spicītes līdz kātiņam ir puse boilas diametra. Ja ir nogājieni, āķi palielina. Ja nogājienu nav, var mēģināt āķi samazināt.

ja turas kaut kāds vējš un nav pazīmes, ka ūdenī iestājas skābekļa bads, karpas aktīvi barojas un tādēļ jābaro čakli daudz. Savukārt, ja ilgstoši nav vēja, skābekļa trūkuma dēļ karpas var palikt ļoti pasīvas un kļūst ļoti grūti noķeramas. Tādos apstākļos es ieteiktu vairāk skatīties upju virzienā.

Tas ir milljons dolāru jautājums. Nav pareizas atbildes, pašam jādomā. Varu vien iedot galvenās vadlīnijas. Barot vajag tik, lai karpas nepārēstos. To, protams, ir pagrūti noteikt, bet jāņem vērā, ka: jo vairāk karpu ir tajā vietā, jo vairāk barības tās var apēst. desmit karpas apēd desmit reižu vairāk nekā viena. jo lielākas karpas, jo vairāk tās var apēst. jo augstākas kvalitātes barība (barības boilas), jo ātrāk vēders tās pārstrādā, jo vairāk var apēst. savukārt kukurūzu, piemēram, pārstrādā ilgāk, tapēc to barot vajag mazāk. jo siltāks ūdens, zivs aktīvāka, apēst var vairāk. Sevišķi, ja ir vējš, negaiss, kad ūdenī arī vairāk skābekļa. Barošanai jāsastāv no sākotnējās porcijas, kas ir lielāka un tad tā regulāri jāpapildina. ja ķeras un zivis barojas, jāpapildina aktīvāk, pēc katras copes. Ja neķeras un nav pazīmju par zivīm, klāt barot var pavisam uzmanīgi. Ir cilvēki, kas trīs dienās izbaro pārsimts kilogramus barības. Citi iztiek ar desmit. bieži tas ir arī naudas jautājums, realitātē vasarā tādā Baļotē, kur zivju daudz, pārbarot ir samērā grūti. bet mazā ezeriņā, kur varbūt pāris karpas mīt, vajadzētu spiest uz regularitāti nevis apjomu.

Domāju, ka tā noteikti būtu labāk. Jo īpaši ņemot vērā, ka method gadījumā karpa barojas stāvot uz vietas, pavadiņa ir īsa un tā āķa ieciršanās ir pavisam švaka. To, protams, var uzlabot ar superasu āķu izmantošanu un dūšīgu kontrolpiecirtienu, bet nu kopumā tā fizika ir tā pati. Pamēģini nolikkt to montāžu uz galda un iecirst sev āķi pirkstā. tur interesantas atklāsmes nāk. Sevišķi par svina formām. method montāža šajā ziņā ir mazliet labāka, ja tā barotava ir plakana un cieši guļ uz grunts.

ja boilu uzliek uz āķa, tad neviena zivs nepieķersies - āķis nevarēs iedurties tās mutē, jo boila ir cieta. Boila ir jāmontē uz mata sistēmas un to uzzsiet ir pavisam vienkārši - ar bezmezgla mezglu.

1. zvaniņš vispār ir švaks signalizators salīdzinājumā ar elektroniskajiem, kaut vai pašiem lētākajiem, par pāris eiro. svarīgi, lai tas signalizē ne tikai tad, kad karpa velk auklu prom, bet gan arī tad, ja nāk uz krastu un aukla atslābst. Tādēl kaut kādam smagumam ir jābūt starp riņķi un spoli, kura kustību uz leju vismaz var pamanīt vizuāli ja ne ar skaņu. 2. Mazāks svins neiecērt āķi pietiekoši spēcīgi un ir vairāk nogājienu. 3. karpu makšķerēšanā zemi nelieto. Cukura sīrups un citi saldinātāji karpām patīk, noteikti nelielos daudzumos var likt. 5. precīzi noteikt var tikai makšķerējot un analizējot rezultātus. pārmešanas biežumu neviens akmenī nav iecirtis, var arī pa 10 minūtēm pārmest, ja nemierīgs prāts. 6. jau rakstīju, ja gribi strādāt dažādos dziļumos, tad divi barošanas punkti ir pareiza doma. 7. traģisks būs tas, ka karpa tādu konstrukciju dziļi ierij un visbiežāk vairs nav atlaižama. Mata sistēmas viena no priekšrocībām ir kā reiz tā, ka āķis ieduras lūpā un ir vienkārši izņemams.

1. jā, bet to zvaniņu iekarini starp spoli un pirmo riņķi tā, lai piecērtot tas nokrīt un netraucē. 2. svinam vismaz 100g. uz mata var likt jebko, galvenais, lai metienā nekrīt nost. ja liek kukurūzu, tad virs tās kādu korķa vai putuplasta gabaliņu, ja navb mākslīgās kukurūzas. 3. ja gribas būt ekonomiskam, vajag barot mazās porcijās, maksimāli precīzi, un regulāri, kā arī pēc katras copes. 4. būs ok. 5. karpu copē nekad neizmanto divus āķus. 6. jā, bet teici, ka gribi būt ekonomisks. divas vajag tad, ja ir tam skaidrs pamatojums. Piemēram, gribi pārbaudīt dažādus dziļumus, dažādus attālumus no krasta vai kaut ko tamlīdzīgu. divas vienādas es noteikti neveidotu, labāk vienu lielāku. Tas arī ļauj koncentrēt uzmanību un izprast copi. Liec vienu makšķeri pirms iebarotā galda, otru aiz vai arī katru savā pusē, vienu tuvāk vienu tālāk - izmēģini vairākus variantus, skaties, kas strādā. Parasti lielākās karpas turas nostāk no galda.

nezinu, pusgadu turēt kukurūzu man līdz šim nav bijis pacietības. dažas dienas jā, bet par vairāk nezinu. katrā ziņā fermentēta kukurūza jau nav nekāds brīnumlīdzeklis, it sevišķi tādos nelielos daudzumos. kā jau rakstīju, galvenais, ka tā ātrāk sagremojas un tāpēc karpa to var vairāk apēst salīdzinājumā ar svaigi pagatavotu. Bet teikt, ka karpas īpaši meklē ieskābušu kukurūzu, tur būtu vēl jāpaanalizē. Katrā ziņā es tavā vietā noteikti pamēģinātu. ja būs labi, būsi atkodis ko interesantu. ja nebūs, noķersi to karpu nākamreiz.

ja ir straume, tā parasti sanes visu barību bedrītēs. vai lielākas bedres izejā. tur arī karpas savācas. nereti metrs turp vai šurp var būt izsšķirošs. Svarīgi ir to bedrīti ne tikai atrast, bet arī viņā ietrāpīt svinu, jo tas grimstot arī tiek nonests ar straumi. straumē ūdens temeperatūras atšķirības dažādos dziļumos nav būtiskas, ūdens sajaucas un nav, kā erzerā.